Labs vakars, manas dārgās tamborētājas. Jautrīgie putnu treļļi un aizvien spožākā saules gaisma, par spīti salīdzinoši joprojām vēsajam gaisam, atgādina, ka straujiem, drošiem soļiem šurp traucas vasara, kas tādiem pasaules klaidoņiem kā man viennozīmīgi nozīmē arī festivālu sezonas sākšanos. Tad, nu, lūk, prātā nāk un dvēseli māc viens no pērnās vasaras sirdi un pavēderi kutinošākajiem atgadījumiem. Biju devusies tālu prom no galvaspilsētas, lai baudītu piekakātus krūmus, šūpīgas teltis un citus festa labumus. Protams, šad tad pagorījos arī pie kādas no konkrētā festivāla skatuvēm. Nu, lūk, kādā brīdī, kad uz skatuves muzikāli izpaudās kāds bārdains, skarbā nebalsī deklamējošs onkulis, es pamanīju kādu, kurš lika man aizmirst apkārtējo kņadu. Spalvainas kājas, spēcīgas rokas un nedaudz mežonīgā āriene bija pirmās vizuālās kvalitātes, ko piefiksēju. Dūru tup, drīz vien biju pavisam tuvu viņam. Ļaudis viegli iereibuši, mūzikas valdzinājumam nodevušies, iejukt nezināmā kompānijā nebija grūti. Drīz kārotās rokas atrada manu vidukli, skatieni jau sen bija sastapušies, ballīte sita augstu vilni. Simpātijas šķita abpusējas, ļāvos sajūsmai, vienlaikus paturot prātā, ka tāda vasaras nakšu burvība mēdz būt arī mirklīga. Pēc brīža pašķīrāmies, taču tovakar sastapām viens otru vēl vairākas reizes, arī pašā vakara noslēgumā, kad pēdējie muzikālie akordi pasludināja festivāla pirmās dienas noslēgumu. Nē, mēs nedevāmies apgānīt tuvējā mežiņa svētumu. Pusi nakts staigājāmies pa laternu apgaismoto festa teritoriju, dalījāmies dažādās pārdomās, ne viens ne otrs daudz nepieminot savas dzīves norises. Rīta pusē skurbums sāka izplēnēt, bet interese vienam par otru nekur nepazuda. Devāmies katrs pie savas kompānijas, norunājot nākamo nakti pavadīt kopā. Nezinu, kāds miega dēmons mani pārņēma, taču nogulēju līdz pat nākamajam vakaram, draugiem neizdevās mani pierunāt mosties; no telts izlīdu tad, kad festa otrā diena jau bija uzņēmusi pamatīgus apgriezienus. Ļaužu pūļi, šķiet, bija vēl lielāki, nekā iepriekšējā vakarā, taču apņēmīgi uzsāku meklēšanas (nevis meklēšanās) procesu. Bezcerīgi! Daudzi līdzīgi, bet neviens - īstais. Informēju arī dažas no savām draudzenēm par meklējamā parametriem un pazīmēm, taču neviena no nelietēm nevīžoja man viņu uzmeklēt. Zaudējusi cerības, devos uz telti tukšot brendija pudeli, vēlāk atgriezos teritorijā gluži jautrā prātā, taču arī alkohols manu pēddzines potenciālu neuzlaboja. Otrā rītā mājup devos kā veca īgņa, uzmetusi lūpu, ne ar vienu nesarunājos. Pēcāk turpināju savas spiedzes gaitas interneta plašumos, taču nevienā no festa bildēm viņu nemanīju, neizdevās šo uziet arī kādā no sociālajiem tīkliem. Līdz pirms dažām nedēļām notika brīnums! Festa domubiedru grupā parādījās kāds komentārs, kurā momentāni atpazinu savu princi! Nē, Draugos es viņam nerakstīšu. Kas zina, kas notika otrajā naktī. Bet tagad esmu guvusi apstiprinājumu, ka arī šogad viņš apmeklēs šo pasākumu. Un arī manos plānos ietilpst konkrēto nedēļas nogali pavadīt tur. Un šogad es nepadošos. Ja nu viņam līdzi būs draudzene? Piesiešu pie koka ar aizbāztu muti! Mani neviens neapturēs.
Kā risinājušies jūsu festivālu piedzīvojumi?
1821
