Par slimošanu, 2010. gadā ir Darba likumā ir izmaiņas un tagad darba devējs drīkst atlaist darbinieku, ja tas ilgstoši (6 mēnešus slimo), precīzi nezinu, slimības lapas laikā vai tikko atnāk uz darbu, bet drīkst. Un man šī izmaiņa liekas normāla, jo ir tik tiešām cilvēki, kas savā darba vietā paņem slimības lapu, bet paši Dānijā laukos vistas baro! Bez maz vai, nav man, nav nevienam. Galu galā ir strādāt gribētāji un darba devējam vajag, lai strādā. Darba devēja pienākums nav nodrošināt katram cilvēkam vēl vienu tādu pašu blakus, kas strādās, kad viens būs prom (ilgstoši).
Par nodokļiem - domas dalās. Es kā darba ņēmējs gribu maksāt visus nodokļus, kad man piedzima meita, bija patīkami, ka saņēmu pabalstos tik, cik saņēmu, uzkrājumus ir grūti veidot, jo ir vajadzības, kurās ieguldīt (tas par to, ka maksā aploksnēs). Otrs, man tuvam cilvēkam bijušais darba devējs arvien vēl parādā ir tūkstošus, jo darba ņēmējs piekrita strādāt ar minimālo oficiālo, sākums bija skaists, bet vēlāk, jau vairs nemaksāja, un pierādīt neko nevar, tāpēc dažreiz uz to paļauties nevar. Man, maksājot nodokļus bija tā apziņa - vecmāmiņai un vectētiņam pensijai, māsai budžetam, un sev - bērniņam! :)
Nu karoč, šī ir lieta, kur nav vienots viedoklis! :)