Ilgstoši vāros savā sulā par tēmu "vai man ir īstā profesija".
Pirms vairākiem gadiem ieguvu bakalauru ekonomikā. Īsti nemaz nenožēloju, jo par ko izmācījos, par to strādāju un par darbu visādā ziņā nesūdzos.
Protams ir viens BET- iet mācīties ekonomiku bija bara instinkts, jo tajos dullajos 18 domas šaustījās pa labi un pa kreisi un saprast ko dzīvē gribi, bija gaužām grūti.
Bērnībā ļoti patikās iztēloties sevi kādā tēlā, vecāki cilvēki visi kā viens teica, ka bērns esot īsts mākslinieks.. skolas gados līdz pat vidusskolai piedalījos skolas lugās, spēlēju arī daudzas galvenas lomas. Man tas viss patikās. Gribēju iet uz aktieriem, bet sabijos, kaut kā iedomājos, ka netikšu galā ar iestājpārbaudījumiem.. turklāt es, meitene no laukiem, ko es viena pate uz Rīgu? Sabijos, nonācu bara instinktā un ekonomikā!
Šodien savos 27 gados netieku ar sevi skaidrībā. Ar vien izteiktak, ar katru nodzīvoto gadu uzmācās domas par to, ko neizdarīju.. par to, ka vajadzēja mēģināt un saistīt dzīvi ar to, kas tik ļoti patīk. Bailes pat iedomāties, kas ar mani notiksies, kad pienāks 30 gadnieces krīze, ja līdz tam laikam atradīšos šadā pašā skatu punktā :D
Pati domāju, ka šo savu dilemmu izdotos pievarēt, ja vienkārši pieteiktos studijām, bet atakal ir viens BET- man ir mazs 3gadnieks, kurš, protams, prasa uzmanību. :) Zinu, zinu, ka, ja ko ļoti grib, visu var apvienot, visu var izdarīt, turklāt palīgi atrastos :)
Tikai studijas nāktos apvienot ar pamatdarbu, jo tikai studēt vien atļauties nevaru. Bet vai tad par aktieri var izmācīties neklātienē?
Atsaucās kāda un pastāstiet par šo teātra nozari ko tuvāk, par skolām, par mācībām utt. :)
Un atsaucās kāda, kura arī ir savas dzīves pārdomās :)
Protams, ieteikumi- vienmēr laipni! ;)
32
