Šodien aizdomājos tieši par to pašu. Personīgi man ideālais būtu vairāk uz Alises pusi, bet ne tik ļoti.
Atzīšos, ka arī man lietas sagādā prieku. Un labi apzinos, ka tas ir uz vienu dienu, tas prieks nav ilgtermiņā , vēlāk jau vajadzēs vēl kaut ko nopirkt, lai to prieku pagarinātu.
Didrihsones variants (atsaukšos uz šo piemēru, jo autore pieminēja) liekas galīgi garām, tik "matiņi, nadziņi, drēbītes" es nekad negribētu būt. Drausmīgi.
Manuprāt dzīvot tādā riktīgā minimālismā ir vieglāk, ja arī dzīvo vietā, kur neko nevajag daudz, laukos, līdzīgā vietā kā Alise ar Mārtiņu šobrīd. Dzīvojas abi kopā, sev, nav ļaužu daudz. Un ak, man tas liekas super forši. Es dzīvoju pilsētā, strādāju pilsētā, un tas tomēr kaut kā prasa mazliet sevi "ietērpt". Pašlaik eju uz-maz, bet kvalitatīvi. Skapī nevis visādas lupatas, kuras varbūt kādreiz noderēs, bet drēbes, kuras tiešām patīk un zinu, ka vilkšu. Jaunas drēbes cenšos nepirkt tikai tāpēc, ka smukas, bet tad, ja ir iemesls. Saprotu, ka pietiek arī ar 1 smaržām. Krāsojos minimāli, vairāk rūpējos par to, lai pati āda ir skaista, nevis skaists un spilgts meikaps. Tā teikt - par kvalitatīvu minimālismu!