Vienu vakaru parnāku mājās no darba, draugs sēž virtuvē pie galda un ēd. Sasveicināmies, paskatos uz palodzi, ieraugu vāzi ar puķēm. Es prasu - kas tie par ziediem? Viņš: Man uzdāvināja. Es: Kas tev uzdāvināja? Viņš: mamma. Es: kāpēc? Viņš: Vārda dienā. Es: kad tad tev bija vārda diena? Viņš: Aizvakar.
Es, protams, pirmajā mirklī šokā pati par sevi, viņš tikai ieņirdza. Labākais, ka tās puķes tur uz palodzes bija jau 2 dienas nostāvējušas, bet es tādā skrējienā darbs - gulta - darbs biju tajās dienās, ka pat nepamanīju.
Man tuvojas vārda diena, kas ir vasarā, ar draugu izdomājam, ka brauksim uz kempingu uz divām dienām makšķerēt, supot un atpūsties. Kad datums tuvojas, plānojam visādas organizatoriskas lietas ap šo braucienu, ka pat aizmirsies, kāda notikuma dēļ tur vispār braucam. Pienāk mans vārda dienas rīts, pamostamies, es tā ka gaidu ziedus, apsveikuma buču, bet nekā.. Man paliek interesanti. Domāju, varbūt šis izdosies kā veiksmīgs revanšs tam, ka es aizmirsu viņa vārda dienu. Mājās sataisāmies, iekāpjam mašīnā, dodamies ceļā uz kempingu, joprojām nav apsveikuma. Bet tad viņam zvana mamma, kaut ko stāsta, un es redzu, kā viņam seja pārvēršas, pilnīgi apmulsis paliek. Nolicis klausuli, viņš saka, nu tad iebrauksim pa ceļam restorānā, tev taču vārda diena! Es saku smieties un saku, aizmirsi ja, un tev mamma atgādināja? Viņš samulsis smaidot māj ar galvu.
Nu ko, ieņirdzām par to un viss. Dzimšanas dienas parasti vienmēr atceramies, bet tās vārda dienas mēdz izlidot no galvas. Neuzskatu to par neko traku, ja māk paskatīties uz to ar humoru. Dzīves sīkums tak.
54
