Un tas nozīmē, ka arī uz šiem citiem citādajiem cilvēkiem neskatos ne ar naidu, ne ar noniecinātu skatienu, lai viņi ir, arī tie, kas nevēlas bērnus, bet lūdzu, nebāzieties ar šo viedokli cilvēku acīs. Jo kāpēc? Kam tas ir vajadzīgs? Palieciet ar šīm domām pie sevis un cilvēkiem, kas to arī saprot.
Mazliet par šo teikuma daļu. Šeit, Cosmo portālā, esmu jau, ui, cik ilgus gadus un tēma par bērnu nevēlēšanos šī nav ne tuvu pirmā, līdz ar to esmu ievērojusi visai interesantu tendenci. Sievietes, kuras šajās tēmās raksta, ka bērnus nevēlas, parasti nav atrodamas māmiņām domātajās diskusijās un līdz ar to nebāžas virsū tām, kuras bērnus nevēlas, ko nevar teikt par pretējo pusi, jo, tiklīdz uzradīsies diskusija par nevēlēšanos radīt bērnus, uzradīsies vismaz 2-3 diezgan agresīvi noskaņotas šī viedokļa pretinieces, kuras tad nu sāks bārstīt izteikumus no sērijas "oi, kādas jūs esat egoistes un gļēvules", "bērni ir labākais, kas var būt", "nebāzieties citiem virsū ar savu viedokli" utt.. Te nu tad rodas jautājums: kurš vairāk otram bāžas virsū ar savu viedokli, cenšoties savu dzīves uztveri uzspiest citiem un vēl piedevām nolasīt morāli par to, kā, redz, atļaujies negribēt bērnus - bezbērnu sievietes, kuras, cik esmu novērojusi, diskutē tikai tam domātās diskusijās, nevis lien māmiņu diskusijās vai māmiņas (dažas, ne visas!), kuras nez kāpēc uzskata, ka ir tiesīgas aizvainot citus cilvēkus. Jautājums retorisks.
Tālāk par tiem "citādajiem cilvēkiem". Aļļo, kādā gadsimtā mēs dzīvojam? Nē, nu zinu, ka Latvijā, tāpat kā Krievijā, šajā ziņā nekad nekas nemainīsies, bet, ziniet, ārā ir 21.gadsimts, 2020.gads. Attīstītās valstīs jau sen homoseksuāļi precas un adoptē bērnus, notiek piketi pret rasismu, sievietes iet ielās un skaļi runā par savām tiesībām. Un, jā, atklāšu baisu noslēpumu, ka ir arī tāda internacionālā (!) "child-free" diena (1.augusts), tāpat kā milzums daudz "child-free" tēmai veltītu grupu internetā (tas komentētājai, kura baidījās, ka, nedod dievs, vēl tāda diena vai festivāli uzradīsies), kā arī ļoti daudz "child-free" restorāni, bāri un pat veselas viesnīcas, kurās mieru un klusumu var baudīt tie, kuri nevēlas klausīties aiz sienas bļaujošos bērnos. Visa pasaule nav Latvija, kur, kā saprotu, vari muti atvērt tikai tad, ja esi heteroseksuāls baltais, kuram ir tradicionāla ģimene, citādi ar tevi kaut kas noteikti nav kārtībā un, nedod dievs, vēl pielipināsi savu gejismu vai bezbērnu idoloģiju kārtīgajam kaimiņu Pēterim vai Anniņai.
Un vēl, atgriežoties pie šīs tēmas, man personīgi ir pilnīgi vienalga ar ko otrs cilvēks guļ, kāda viņam ādas krāsa, ir viņam 10 bērni vai nav neviens. Manā tuvu radinieku lokā ir homoseksuāls cilvēks, man ir gana daudz melnādainu draugu, viena mana labālā draudzene ir izvēlējusies bezbērnu dzīvi, kamēr otra nesen dzemdēja trešo bērnu. Lai arī mēs, cilvēki, esam tik atšķirīgi viens no otra, mūs visus vieno viena lieta - mums visiem dzīslās rit asinis sarkanā krāsā. Mēs visi esam tikai un vienīgi cilvēki. Katrs ar savām domām, sajūtām, sāpēm, jūtām, pārdzīvojumiem. Un katram no mums ir tiesības nodzīvot šo vienīgo dzīvi tā, kā katrs uzskatām par pareizu. Un ar tiesībām neklausīties pārmetumos par to, kā dzīvojam, ar ko dzīvojam, ko mīlam vai kādā krāsā ir mūsu āda. Bet tām kuras šajās diskusijās ienāk, lai uzrietu bezbērnu sievietēm, saukājot tās par gļēvulēm, egoistēm, tādām un šitādām, no sirds ieteiktu to enerģiju, kuru veltāt tam, lai mums norādītu savu "vietu", izlietot lietderīgāk. Kaut vai paskatoties, kas notiek ārpus Latvijas. Kā dzīvo cilvēki. Ko dara. Kā domā. Varbūt nedaudz pamainīsies pasaules uztvere un attieksme pret līdzcilvēkiem. To arī nobeigumā gribu novēlēt. Mazliet vairāk cilvēcības un atvērta prāta.
Paldies.
88
