30 gadi un negribu bērnus

Es zinu vairākus pārus/sievietes, kuriem nav bērnu. Nekad nav ienācis pat prātā bāzties kādam virsū ar tik netaktiskiem jautājumiem. Bet tikpat netaktiski man šķiet visi tie progresīvie, kuri ar pasaules glābšanas misijām augstprātīgi skatās uz tām "ražojošām" un "apdzemdējušām", jo pasaule tāpat jau pārapdzīvota. Diemžēl kamēr domāsim par pārapdzīvotību, tā pati glābjamā pasaule nenesīs tālāk ne latviskās vērtības, ne mūsu identitāti. Var sevi mierināt, ka tukša vieta dabā nepaliks, un to tad nu noteikti aizņems citi latviski nerunājoši slāņi, kas par pārapdzīvotību noteikti nedomā. Rezumē - vienlīdz cienījami ir gan bezbērnu cilvēki, gan arī daudzbērnu ğimenes, galvenais - lai ir "lietaskoki", nevis sabiedrības parazīti.

Ziemeljmeita @ 16.06.2020 02:06

Ir tada lieta ka iedzimta inteligence. Cilveks apveltits ar to nekad neatljausies uzdot netaktiskus jautajumus par privatam temam. Berns ir viena no tam. Un es uzskatu,ka tas ir netaktisks jautajums. Pat rupjsh,ja to uzdod kaut kads tur pazinja. Ok,ja sievietei ar veselibu viss kartiba un vinja vienkarshi nevelas bernus. Bet,ja tas jautajums tiek uzdots sievietei,kura vairakkart iziet maksligo apaugljoshanu? Man tadas ir 2 draudzenes. Viena pec vairakam tadam tika pie dvinjiem. Otra atmeta ar roku,jo nu jau parsniegusi 40 gadu slieksni. Vinjam shi tema ir ljoti sapiga. Tadelj uzskatu,ka tas ir pat rupji uzdot tadus jautajumus Kapec nav bernu??? Ir sievietes,kuras realizejas caur berniem un karjeru. Citas tikai caur karjeru. Un tas,kuras tikai caur berniem. Un skumjakais ir tas,kuras “realizejas” tikai caur berniem,noniecina sievietes,kuras izvelejas citu celju. Tatad nerealizejas,jo kaut kas ljoti grauz ieksha...

+++
Esmu pārsteigta, ka vairākām šeit tas liekas normāls un taktisks jautājums! Manai māsai ir bijuši jau 3 spontānie aborti, un negribu pat domāt, cik ļoti smags viņai ir jautājums “nu, kad tad tu beidzot paliksi stāvoklī? Saproti tak, ka bioloģiskais pulkstenis tikšķ? Gribi būt veca dzemdētāja?”. Šis IR netaktisks jautājums, un tā NAV tava darīšana. Punkts.

Agrāk man arī nepatika bērni (likās skaļi un lipīgi), vispār nebija nekādu mātišķo instinktu! Kad paliku stāvoklī, viss mainījās! Tagad patīk arī citi bērni un ļoti labi saprotu, ka bērni ir vecāku spogulis. Ja sanāk saskarsme ar nekaunīgu, neaudzinātu bērnu, tas ir no vecākiem, tādēļ šobrīd man patīk bērni, bet nepatīk bezatbildīgi un bezkaunīgi vecāki! Tāpat smēķējošas grūtnieces, jaunās māmiņas vai vecāki, kas krūmos kaut ko “svin”, tur pat blakus mazi bērni skraida, agrāk tam pat īsti uzmanību nepievērstu.

Ir tada lieta ka iedzimta inteligence. Cilveks apveltits ar to nekad neatljausies uzdot netaktiskus jautajumus par privatam temam. Berns ir viena no tam. Un es uzskatu,ka tas ir netaktisks jautajums. Pat rupjsh,ja to uzdod kaut kads tur pazinja. Ok,ja sievietei ar veselibu viss kartiba un vinja vienkarshi nevelas bernus. Bet,ja tas jautajums tiek uzdots sievietei,kura vairakkart iziet maksligo apaugljoshanu? Man tadas ir 2 draudzenes. Viena pec vairakam tadam tika pie dvinjiem. Otra atmeta ar roku,jo nu jau parsniegusi 40 gadu slieksni. Vinjam shi tema ir ljoti sapiga. Tadelj uzskatu,ka tas ir pat rupji uzdot tadus jautajumus Kapec nav bernu??? Ir sievietes,kuras realizejas caur berniem un karjeru. Citas tikai caur karjeru. Un tas,kuras tikai caur berniem. Un skumjakais ir tas,kuras “realizejas” tikai caur berniem,noniecina sievietes,kuras izvelejas citu celju. Tatad nerealizejas,jo kaut kas ljoti grauz ieksha...

Ļoti labs video, ja nu ir vēlme klausīties: https://www.youtube.com/watch?v=A_xXC37CDSw

Manuprāt, dzīvojam tādā laikmetā, kad jau sen būtu jāsaprot, ka katrs cilvēks ir individualitāte, ar savām vēlmēm un vajadzībām, tāpēc nevajag visā, kas kaut kādā veidā atšķiras no "normas", meklēt izskaidrojumus vai slēptos zemūdens akmeņus. Tāpēc mani uzjautrina, ka šādās tēmās vienmēr uzrodas psiholoģijas ekspertes, kuras labāk zina, kāpēc sieviete izvēlas neradīt bērnus, norakstot to uz problēmām ģimenē, psiholoģiskām vainām vai bailēm, jo arguments "vienkārši negribu", acīmredzot, nav pārāk labs, jo - kā tad tā! - visām sievietēm taču jāgrib bērni, tāpēc, ja tos negribi, jārokas dziļāk, lai izskaidrotu šo anomāliju. Tiesa gan, mani vairāk interesē psiholoģiskais portrets tām, kuras tik ļoti uztrauc svešu sieviešu izvēle neradīt bērnus. Vai arī tur gadījumā neslēpjas kādas iekšējas traumas, kuras liek jaukties svešu cilvēku dzīvēs, lasot morāli ar to, cik dzīve bez bērniem ir bezjēdzīga, saucot šīs sievietes bez bērniem par egoistēm, gļēvulēm utt.? Jeb tā ir kāda apslēpta sāpe par to, ka, redz, tās tur dzīvo bez bērniem un var atļauties darīt to, ko nevar tās, kurām bērni ir? Šo arī vajag papētīt, ja jau runājam par lietu saukšanu īstajos vārdos.

Negribēt jau var, bet dzīvē var sagadīties, ka tomēr sagribēsies, bet būs jau par vēlu/nesanāks.?

putns @ 15.06.2020 22:50

Piekrītu gan par to, ka 30 (nu, gandrīz) un bērnus negribu, gan ka uzstājīgi jautājumi par bērniem ir netaktiski, bet jo īpaši netaktiski ir komentāri, ka visas, kas negrib bērnus, ir psiholoģiski traumētas, egoistes, ar sabojātiem priekšstatiem par ģimeni utt. utt.

Ir ok, justies aizvainotai, kad tik jūtīgā jautājumā nosauc lietas īstajos vārdos. ?
Šajā brīdī, neatkarīgi no vecuma, negribēt bērnus ir saprotami, bet negribēt tos vispār...tam parasti ir iemesls!
Mans viedoklis daudzos jautājumos ir atšķirīgs no lielākās masas, domāju, ka tā ir mana panākumu atslēga dzīvē ?

Piekrītu gan par to, ka 30 (nu, gandrīz) un bērnus negribu, gan ka uzstājīgi jautājumi par bērniem ir netaktiski, bet jo īpaši netaktiski ir komentāri, ka visas, kas negrib bērnus, ir psiholoģiski traumētas, egoistes, ar sabojātiem priekšstatiem par ģimeni utt. utt.

Tā pasaulē ir iekārtots, ka ēst, gulēt, izdzīvot un vairoties ir pamatvadzības. Gribēt bērnus ir ārkārtīgi dabiska vēlme. Lai arī cik augsts būtu emocionālais intelekts, no primitīvisma neizbēgt.
Ja sieviete negrib bērnus, tam ir pamatots iemesls-bailes par brīvību, skaistumu, sāpēm, problēmām
utt. Bērns asociējās ar kaut ko negatīvu.
Tātad ir ok negribēt bērnus un ir ok brīnīties par to, ka var negribēt, jo ja nav sabojāts priekštats par ģimeni un bērniem, tie ir lieliski!

Es diezgan pārliecinoši negribēju bērnus līdz pat 32 gadu vecumam, līdz satiku savu vīru un šī vēlme ļoti strauji parādījās. Tagad, pēc diviem gadiem, esmu sava nesen dzimušā dēliņa mamma. Pirms tam man bija vesela kaudze ar argumentiem, kāpēc bērnus negribas, ieskaitot to, ka man bērni nepatīk un pašai par sevi ir pietiekami piepildīta dzīve. Ja joprojām būtu viena, tā arī turpinātu dzīvot un bērnu neesamību noteikti nenožēlotu, jo ir taču tik daudz sevis realizācijas iespēju un bērni ir tikai viena no tām. No otras puses, arī nenožēloju bērna esamību. Jā, ir grūti. Viss dienas režīms pakārtots bērnam, negulētas naktis, laika sev ir ļoti maz, tomēr viens bēbja smaids, liekas, atsver to visu.
Man liekas, ka jautājumu uzdošana par bērniem ir ļoti netaktiska. Ir sievietes, kurām sanāk viegli tikt pie bērniņa, bet ir gana daudz arī tādu, kurām tas ir ļoti, ļoti smags ceļš pat daudzu gadu garumā. Esmu bijusi pietuvināta mākslīgās apaugļošanas jomai, un dīvaina sajūta pārņem, piemēram, ja sievietei bijuši deviņi spontānie aborti, iedomājoties visu emocionālo un fizisko slodzi, ko viņa pārdzīvojusi. Arī pašai diemžēl šis ceļš izrādījās sāpīgāks nekā gribētos. Un lieta jau tā, ka to, cik viegli vai grūti klāsies, nav iespējams paredzēt. Bērns vai kaut tikai vēlme pēc bērna var būt milzīgs pārbaudījums gan ķermenim, gan prātam, gan attiecībām. Forši, ja viss izdodas un grūtniecība vairo prieku. Bet var arī nebūt tik priecīgi. Un var būt arī ļoti smagi. Zinot šo visu, nekādi nevaru vainot sievietes, kuras bērnus nevēlas. Ja tā vēlme nav dziļi sirdī iekšā, tad labāk nevajag. Bērni tomēr ne tikai dod, bet arī atņem. Un atņem ļoti daudz.

Danni , es to minēju tāpēc, ka to nevar darīt kopā ar bērniem, bet to, ko raksti Tu darīt kopā ir VĒL interesantāk!

Bērniem ir skolā arī jāmācās. Kā tu iedomājies ik pa pāris mēnešiem mainīt darbu, dzīvesvietu/valsti? Bērnam līdz skolas beigšanai tomēr ir jābūt kādai stabilitātei, arī finansiāli. Protams, var mācīties mājmācībā un braukāt pa pasauli, bet tas arī paņems nenormāli daudz laika vecākiem, īpaši pirmajās klasēs, kad bērns vispār nezina, ko nozīmē mācīties. Tu nevari tagad rudenī aizlaisties uz brīvprātīgo projektu Āfrikā, ja bērnam tūlīt pirmajā klasē jāiet vai braukt uz citu pilsētas malu glābt kaķi, ja bērns ar gripu mājās guļ. Nemaz nerunājot par zīdaiņu periodu, kad bērnu vispār vienu atstāt nevar. Protams, ja ir ģimene, kam atstāt bērnu, tad to visu var darīt, bet tad atkal jautājums, cik pareizi ir tas, ja bērns māti redz pāris mēnešus gadā

Meija @ 14.06.2020 20:00

Kādas dažas ir gļēvules un egoistes. Negrib bērnus, jo nevarēs brīvi skraidelēt un lepēt skropstas un dzert alkoholu kad sagribas. Lūk, ar' visa brīvība. Bērns iemāca vairak kā jebkas cits. Uzskatu to par nenobrieduša cilvēka domāšanu.

Bet tas ir tavs viedoklis. Citiem nav jādomā tāpat kā tev. Man pašai baigi nav gribējies bērnus, bet tad es satiku vīru un šī vēlme radās. Šobrīd gaidam bērniņu un abi esam par to priecīgi. Personīgi man šķiet dīvaini, ja sieviete negrib bērnus un viņas nostāja nemainās līdz mūža galam,bet es nekad viņas nenosodīšu, jo tā nav mana darīšana. Es dzīvoju savu dzīvi kā es gribu un tāpat dara arī pārējās.

nu, kā tā taču nevar..... gan jau sagribēsi un TAD BŪS PAR VĒLU!!!.... Tavs vīrietis tevi pametīs, kam tevi tādu bez ģimenes vēlmēm vajag.... kas par tevi pensijā rūpēsies...."

Nu lūk. tieši šādi komentāri ir netaktiski. OK pateici, ka negribi bērnus tad kas tur vēl ko komentēt un censties pārliecināt.

Ļoti daudz bija tādu satrauktu uzbrukumu un jautājumu pirms man bija 35. Tagad vairs necilā jautājumu. Laikam sapratuši, ka atražoties nav pienākums un nav tava darīšana arī, vai citi atražojas. Jo īpaši dažas kolēģes un radi konstanti man presēja smadzeni "nu, kā tā taču nevar..... gan jau sagribēsi un TAD BŪS PAR VĒLU!!!.... Tavs vīrietis tevi pametīs, kam tevi tādu bez ģimenes vēlmēm vajag.... kas par tevi pensijā rūpēsies...." Jums šķiet no malas, nu kāda starpība, lai jau runā, bet kad tas notiek konstanti un regulāri, tas ir diezgan aizvainojoši.

Kas jums dzīvē nav vairāk lietu par ko uztraukties? :D
man arī besī viskkas, reizēm pārāk daudzkas, bet tāda ir dzīve.
Cilvēkam Jūs rūpat un tas ir vienīgais iemesls kādēļ tiek uzdoti šādi jautājumi. Lai izprastu kāds Jums vispār mērķis dzīvē. Reizēm arī paprasu draudzenēm, kurā virzienā iet - karjera vai ģimene. Nu un tas NAV nekas traks.

Nevis netaktiski jautājumi, bet tas ka bāž savu degunu tur kur nevaig. Man nav problēmu ja pajautā, kad būs bērni. Problēmas, sākas tad kad es pasaku ka nezinu, vai ka vēl negribu un tad tālāk seko pamacības, stulbi izteikumi par to ka vecums jau liels utt.
Ok pajautāji , dabūji atbili, bet tad kāpēc tālāk ir jāseko vēl kaut kam ko es nejautāju.

Freids, esmu daudz kam atvērta. Bet, šeit tiešām runāju par etiķeti. Un es nerunāju par sevi. Man ir bērns un tēma nav “personīgā sāpe”. Pēdējā laikā arī lilit diskusijās bieži pavīt tēmas par PSRS atstātām sekām un un domāšanu. Cik tas ir slikti un tā domāšana ir atpalikusi un tt. Lūk, tas, ka visiem par un ap visu ir darīšanas, tā ir tipiska proletariāta domāšana. Tagad negribas meklēt, bet nesen bija kaut kādas LV instances soc.reklāma par mūsdienīgu zaļu domāšanu. Un tur bija no sērijas nebrauc ar auto, bet gan ar riteni, samazini gaļas patēriņu, neradi bērnus, vai radi VIENU! Jo pasaule ir pārslogota. Lūk, tāda ir modernā domāšana.

pa diētām, svaru - vot tie jautājumi tiešām besī. tagad kopš ziemas esmu notievējusi nedaudz, ko arī gribēju, un jaam jautājumi tracinoši. vai diēta? kāda diēta? neēd pēc sešiem? aa tu jau kūku drošvien nevari, utt.
nekāda faking diēta, vnk ēdu mazāk. un atbildēt riebīgi - kāda tev daļa, nebūtu smuki, kautvai dažkārt gribas tā teikt.

Tāds pats kā jūs. Es nekad nejutu mīlestību pret bērniem. Man tagad ir 30 gadu, un es joprojām to nejūtu. Man nevajag bērnus, ja es viņus īsti nejūtu.