Amerikā bija gadījums, 80os gados, jauns puisis nošāva vairākus cilvēkus, ap 10, un pēc tam pats nošāvās.
Viņa mājās tika atrasta policijai rakstīta vēstule, kurā lūdza viņa ķermeni nodot uz medicīnisko pārbaudi, jo bija pārliecināts, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā dēļ nekad iepriekš nebijušām domām un vēlmēm, nebijušu un pilnīgi nekontrolējamu agresiju. Rezultājs - smadzeņu audzējs, kurš to visu izraisīja.
Smaga bērnība nav attaisnojums, bet tam ir jābūt sabiedrības stimulam palīdzēt katram bērnam, pirms ir par vēlu. Latvijā diemžēl visi lemj par nāvessodiem tā vietā, lai izveidotu valsti, kurā bērna aizdardzība un mentālā veselība būtu primārā lieta. Ar sekām cīnīties nav jegas, ja netiek sakārtota vide un attieksme pret cilvēku un pirmkārt jau bērnu.
Var jau katram trešajam slepkavam veikt nāvessodu, bet tas to procentu nesamazinās turpākajos gadu desmitos, ja bērns nav aizsargāts. Saka ka pastāv agresijas gēns, ne visiem tas piemīt, un ne visiem tiks aktivizēts, bet attiecīgā vidē, agresīvā, pastāv liela iespēja, ka tas tomēr aktivizēsies.
Par “slepkavas nelabojas”, paskataties Norvēģijas recidīvisma (atkārtota nozieguma) statistiku, tā ir minimāla, viena no zemākajām. Un tā ir rehabilitācija, nevis sods, un cilvēki mainās, vairākums, ja pret tiem attiecīgi attiecas, dod iespēju kļūt par kārtīgu pilsoni.