Draudzība

Man ir labaka draudzene jau gadus 16,katrai sava dzive,dzivojam dazadas valstis,bet esam,ka gimene! Varam runat par visu un satiekamies,kad vien varam(l) parejas draudzenes vairs nav,gadiem ejot parak mainijas domasana un dzivesveids.

Man ir draudzenes no bērnības, ar kurām varu mēnešus ilgus nesazināties, bet, kad sazināmies, varam forši nopļāpāt. Vēl ir līdzīgas draudzenes no abām universitātēm. Draudzenes un mana ģimene ir laikam galvenais iemesls, kāpēc es dažreiz nodomāju, ka žēl, ka nedzīvoju LV, jo tomēr tad varētu satikties daudz biežāk. Bet tajā pašā laikā brīvo laiku tomēr izvēlos pavadīt ar vīru un bērnu, tāpēc nevaru būt pārliecināta, ka tā satikšanās realitātē būtu daudz biežāka, ja arī draugi dzīvotu tuvāk.

Nezinu neko par tādu

Viedā, diezvai

Tina90- ar weee tusēji? :D

Man ir dažas mīļas draudzenes.. tātad, ticu sieviešu draudzībai. Turklāt mums diezgan atšķiras uzskati un rīcības dažādās situācijās, kas tieši padara komunikāciju interesantāku.

Ja man būtu draudzenes es šitajā foruma nesēdētu :D

Man arī ilgu laiku bija draudzene, tā vismaz likās. Diezgan daudz viņai uzticējos,likās ka arī viņa man. Abas audzinājām tajā laikā bērnus, tikāmies, gājām uz meža takām staigāt ar ratiem, bet viņai vienmēr vajadzēja līdzi kādu kokčiku. Ok, vienu reizi, bet tas palika viņai jau kā norma un pateicu, ka mēs ar bērniem ejam staigāt, nevis kā pusaudži pa krūmiem dzerstīties!!!apvainojas, un tā pamazām juka ārā mūsu draudzība,jo man vēl daudzas lietas nebija pieņemamas. Gan iešana uz bāru un bērna atstāšana mājas vienu uz nakti, gan vīrieša rokas pacelšana. Kad sākām draudzēties šķita sakarīga meitene, bet gadu gaitā palika tāda kāda ir.
Šobrīd vispār nerunājam, ja kaut kur satieku,tad paveicinu, bet pa ceļam mums vairs galīgi nav.
Un tāda īsta draudzene,kuru tiešām varu saukt par draudzeni ir viena,tā pati dzīvo ārzemes,bet jau taisās atpakaļ un mājām pavisam. Par to ļoti liels prieks. Sazināmies katru dienu, kaut vai instegrama apspiežam kaut ko, bet konteksts ir. Es viņai palīdzu, viņa man

Draudzība ir. Tikai jāprot to saskatīt. Daudzi jauc paziņas ar draugiem. Viena no draudzības patiesuma pazīmēm- tu nekad, nekādos apstākļos nelūgsi aizdot naudu un draugs nekad to nelūgs tev. Visādi citādi stāvēs, kritīs un celsies tevis dēļ.

Man šķiet, ka vispār tāds jēdziens kā "labākās draudzenes/draugi" pastāv tikai agrā jaunībā - bērnībā, pusaudžu gados un studiju gados... Pēc tam, kad visi ir pieauguši un aizņemti ar savām dzīvēm (karjera, ģimene), tādas super draudzības manuprāt zaudē gan saturu, gan jēgu. Jā, draugi jau nekur nepazūd, tāpat satiekas un satusē, bet dzīve ar viņiem nav sasaistīta. Līdz ar to es nelietu gaužas asaras par to, ja kāda draudzene kaut kādā ziņā izrīkotos nesmuki - nebūtu problēmu komunikāciju samazināt vai likvidēt vispār.
Bet par to, ka visas sievietes ir čūskas un riebekles un ka draudzība vispār nav iespējama... Kāds laikam vienkārši spriež pēc sevis :D

Vai jūs uzturētu draudzību, kurā jums uzskati būtiski atšķiras, nav pieņemama draudzenes uzvedība (teiktu pat amorāla jūsu ieskatā)?

Nē. Man bija viena tāda draudzene, kuru interesēja viss, kas man nebija interesants un pat pieņemams. Vienkārši beidzu ar viņu kontaktēties.

Besame, jā, piemēram, man ir draudzenes, kuriem ir citi uzskati par politiku, reliģiju, ēšanas paradumiem, ētiskiem dabas jautājumiem. Vienkārši nerunājam par tām tēmām un runājam par citām vai runājot neuzbāžam savu viedokli.
Bet ar zagšanu, apmelošanu, nodevību uc nevarētu samierināties.

Galvenais, no draudzenes negaidīt pārāk daudz, tad arī nebūs vilšanās, ja cilvēks neatbildīs cerētajam. Mēs visi esam dažādi, bet par draugiem gribam domāt, ka visi uzskati un vērtības sakrīt, lai gan patiesībā bieži nemaz tā nav, un, kad tas atklājas, ir kā ar bomi pa pieri. Kā man tēvs vienmēr teicis, draugi var būt tādi cilvēki, kuriem vienam no otra nekā nevajag, un tad viss būs labi. Otrkārt, cilvēkiem laiku pa laikam dzīvē notiek izmaiņas, kuras var pamainīt (vai samazināt) draugu loku, jo ar kādu vienkārši vairs nav pa ceļam.

Saka jau, ka nav nekā indīgāka par draudzīgu sieviešu kolektīvu. Un sava taisnība jau ir. Sievietes dzīvo caur emocijām, ir impulsīvas, reizēm egoistes. Bet draudzības stiprums jau laikam atkal atkarīgs no daudz kā. Sākot jau ar to, ko no tās draudzības vēlas.
Piemēram, man ir īpatnēja draudzība ar vienu meiteni, ko zinu tikpat ilgi, cik sevi atceros. Dzīvo citā valstī vairākus gadus, redzu pāris reizes gadā (patiesībā bija 2 gadi, kad dzīvē nesatiku), Dienu dienā intīmas detaļas nepārrunājam, patiesībā pat tajā pašā whatsapp reizēm mēnešus nekomunicējam. Bet tad viena vai otra uzraksta un sajūta it kā laiks nebūtu pagājis, runājam par visu, ko sirds vēlas. Viņu uzskatu par vienu no tuvākajiem cilvēkiem. Kaut arī klasiski no malas noteikti neizklausās nu itin nemaz...Ir cita draudzene ar ko sazinos dienu dienā. Dinamika pilnīgi cita un ir bijuši visādi nesmukumi, protams, bet arī jau tuvas gadus desmit vismaz. Kā ikvienas attiecības, arī draudzība jākopj.

KristīnA, lūk tā ir pretīga rīcība no tavas draudzenes puses. Gan jau dzīve viņu izmācīs.

Besame, nē, jo ir teiciens, ka parādi man savus draugus un es pateikšu, kas esi Tu.
Bija man viena draudzene. Sākām draudzēties darbā. Likās feins cilvēks. Iesaistījās labdarībā, vāca ziedojumus utt. Es viņu iepazinu arī caur šiem ziedojumiem. Noziedoju ģimenei lietas. Pēc kāda pus gada sākām strādāt kopā, draudzēties. Tad sāku ciemoties pie viņas. Un ieraudzīju rotu lādītē auskarus, kurus biju noziedojusi daudzbērnu ģimenes meitenēm. :-/Es negribu ar tādiem cilvēkiem būt draugos.
Ar divām citām pajuka, jo vienu iekārtojums pie sevis darbā. (mūžīgā mācība - nekad citus neiekārto darbā). Un tad arī sapratu, ka mani aiz muguras noliek un tā.
---
Tgd manas draudzenes var saskaitīt uz vienas rokas. :-)

vai var pastāvēt -šaubos. Mana 10 gadus ilgā draudzene veinu dienu vienkārši pārstāja ar mani kontaktēties un viss. Neko nebiju izdarījusi, vienkārši mainījās dzīves standarti un es priekš viņas klases biju par zemu. Visādi gadās un sievietes ir impulsīvas un emocionālas tāpēc vienu brīdi viss ir labi un citu atkal draudzībai beigas.

Laikam tiešām skaidrība nāk ar gadiem.Man visu laiku ir bijusi viena draudzene,vińai tiešām stāstīju visu un uzticèjos,bet nācās vilties....apdedzinājos....tā mūsu ik dienas 2 stundu sarunas pa telefonu palika arvien mazāk un mazāk......par cik esmj dekrètā:-)laika man pietiek,bet saprotu ka vairs nevarèšu uzticèties un daudzas savas dzīves nianses paturèšu pie sevis.Kautgan ir pagājis laiks.....viss izrunāts.Meiģinam atjaunot kontaktu....bet tas vairs nav tas8-)uzticība zudusi uz visiem laikiem,kautgan meitene ir superīga,jauka un pozitīva:-)

besame teikšu kā bija, viena no mums 3 bijām uz naudu tendēta ar mau*iskiem izgājieniem, līdz ar to visi domāja, ka mēs visas tādas :-) nodalījāmies, vairs ne tik bieži tusējāmies kopā, bet kontaktu uzturēt jau tas netraucē. protams, dažreiz ir zb klausīties, bet tā nebija tā informācija,kas man bija jāpatur galvā, tāpēc uzklausīju - pa vienu ausi iekšā,pa otru ārā

Besame, šobrīd man ir tāda situācija, ka nezinu, ko iesākt ar vienu draudzeni. Viņa ir superīgs cilvēks, bet dzer pārāk daudz.