Pēc mēģinājuma

Neesmu nevienu nekad ar manu defektu sastapusi, tādēļ, ja atklāšu, visticamāk kāds atpazīs.

Plastiskā operācija nevar situāciju uzlabot? Ja ne Latvijā, tad varbūt ārzemēs?...

Sympare-cik es saprotu ,tad tev ir depresiivs staavoklis ,situaacijas reakcija,jo tev ir iemesls buut beediigai-taa vareetu teikt.Gruuti tev iedot labu atbildi,bet viena buutu-noteikti tomeer ietu pie speciaalista un risinaatu probleemu.Cilveeki ir loti daudz ar fiziskiem defektiem,bet ne visi grib dariit sev galu.Saprotu ,ka tas nav viegli,dziivot starp cilveekiem,kuri tevi nesaprot utt,bet tici ar to var ciiniities,vajag motivaaciju.Noveelu tev satikt pareizo speciaalistu,kurs tev paliidzees.

Tev nav žēl vecāku, drauga? Tīri interese, vai, beidzot dzīvi, cilvēki tiešām neaizdomājas par savu ģimeni, kā viņi pēc tam jutīsies, kā dzīvos tālāk ?

Viņi būtu atviegloti, pat ja to neizrādītu.

Sympare, piedod, ka vaicāju, bet kādēļ nolēmi atteikties no dzīves? Tu minēji neārstējama D fizioloģisks problēmas? Vai tie būtu pēcāk minētie reiboņi katru dienu? Vai zāles nepalīdz un tie tiešām ir tik neizturami? Un, ja spēj prieku gūt vienkārši, kāpēc tev ir depresija?

Neesmu nevienu nekad ar manu defektu sastapusi, tādēļ, ja atklāšu, visticamāk kāds atpazīs. Tādēļ arī depresija ir nevis no kkādiem ķīmiskiem defektiem, bet no ārējiem apstākļiem, būtībā tieku apcelta, lai kur es ietu (uz ielas, autobusos, kafejnīcās, darbā, nu visur) pēdējos 15 gadus, es nezinu kā tas ir tikt uzskatītai par pieņemtu, pēdējā reize bija bērnībā.

Domas par nāvi, “gribētu būt miris” nav nekas foršs.. tomēr pašnāvības mēģinājums tomēr norāda, ka problēma ir lielāka, dziļāka.
Vēlme darīt sev galu ir var būt viena no depresijas pazīmēm.
Var saprast/nesaprast, bet depresijas nomākts cilvēks uztver pasauli un domā savādāk nekā garā ņiprs un vesels indivīds..
Ir cilvēki, kuriem dzīvē ir viss.. mīloša gimene, labs darbs, daudz naudas.. bet viņiem ir depresija un dzīvot negribas (t)

Vēlos iemest šajā diskusijā savas piecas kapeikas.
Šķiet katram dzīvē ir nākušas domas par pašnāvību. Tas man šķiet ir normāli, jo visiem uznāk pseido depresijas viļņi. Un ir cilvēki, kas slimo ar depresiju. Bet depresija nenozīmē - vēlmi nomirt.
Man cilvēki, kuri tiešām par ko tādu domā un arī izdara, šķiet ļoti vāji un egoistiski. Jo tikai cilvēks, kurš ciklejas uz to, ka VIŅAM ir slikti, var izdarīt tādu lēmumu. Tādi cilvēki nedomā, ka ir svarīgi citiem un, cik sāpīgi viņi izdarīs tuviniekiem.
Nav brīnums, ka tādiem cilvēkiem ir problēmas un depresija, jo mazāk vajag ciklēties uz sevi nabadziņu, ka - ak, vai, man ir slikti.
Dzīvot, kaut vai par spīti tam, lai apkārtējie smaidītu un būtu laimīgi, ka Tu esi dzīvs.
Un tie, kas taisa pašnāvību - nu reāli, man vienmēr rodas jautājumi, jūs pie visām grūtībām šitā nolaižat rokas? Nu nav brīnums, ka neveicas, un nekas nesanāk ( un ka ir depresija ) pie katras neveiksmes vai nelaimes - jau taisāt nomirt. Dzīve ir sarežģīta maita, un nekad nesapratīšu to situāciju, ka miljons cilvēki mirst no reālām slimībām un no citiem šausmīgie apstākļiem - bet ir cilvēki, kuriem ir viss, lai dzīvotu laimīgi, vienkārši taisa no mušas ziloni.

Sympare, piedod, ka vaicāju, bet kādēļ nolēmi atteikties no dzīves? Tu minēji neārstējama D fizioloģisks problēmas? Vai tie būtu pēcāk minētie reiboņi katru dienu? Vai zāles nepalīdz un tie tiešām ir tik neizturami? Un, ja spēj prieku gūt vienkārši, kāpēc tev ir depresija? Tev nav žēl vecāku, drauga? Tīri interese, vai, beidzot dzīvi, cilvēki tiešām neaizdomājas par savu ģimeni, kā viņi pēc tam jutīsies, kā dzīvos tālāk ? :-/

Interesanti shitie pashnaaviibu taisiitaaji :-D Kaadu teoriju cieniitaa autore atbalsta? Tjipa smadzenes izsleedzas kaa dators un absoluutaas beigas? :-D :-D:-D:-D
Nav ienaacis praataa, ka reinkarneesies veel suudiigaakaa situaacija, ka buusi spiesta shaa vai taa izdziivot liidziigu situaaciju, a varbuut saatana lielskungs Tevi iemetiis katlaa? :-D
Taa kaa zinaashanas muusdienu cilveekam par iespeejamo turpinaajumu joprojaam ir nulles liimenii, tad taada gluposhanaas ir vienkaarshi nozheelojama.
Saprast vareetu, ja neglaabjami handikapeets, ciesh milziigas saapes u.tml, tad nu tieshaam vairs neanalizee, kas vareetu notikt peec smadzenju naaves :-D A te princesei vienkaarshi depresija, pat truukumu neciesh, draugs dibenaa naudu baazh.
Psihiatru un kjiimiju te vajag, neko vairaak. Nu ok, hipnoze, laba liimenja psihoanaliize utt. Bet taa kaa Tev tas viss nederot, tad ej pie daktera pasaki, ka uz ielas uzbruka, njeema nost sominju, zhnjaudza, skaabeklja truukums bij, taapeec gribi smadzenju podu paarbaudiit vai saceri citu pasacinju, zoss.
P.S. Pas psihologiem te iepiiksteejaas dazhas, Taadi psihologi un psihoterapeiti, kaadus uzshtancee Latvijas augstskolas, der prastam aitu baram, ja autore pieder pie aitu bara, var iet runaaties :-D Izklausaas, ka pieder aitu baram, jo analiizes speejas dikti suudiigasun izgaajieni primitiivi, var soljot pableet uz pleca kaadai citai aitai ar dizho psiiiiiiiiholoha diplomu :-D

Tevi nenosūtīs uz psih.slimnīcu, ja pateiksi, ka taisīji pašnāvību. Pat tad, ja viņi tevi izglābtu konkrētajā mirklī uzreiz pēc pašnāvības mēģinājuma, tu varētu atteikties no psih.slimnīcas.

Pārlasīju, ka neredzi vienradžus tomēr. Bet tāpat diagnozes ir dažādas, nav tikai viena depresija, un nevajag ignorēt savu slimību (un ja ir nonācis līdz pašnāvībai, tad vesela tu neesi).
**
Psihiatru spējām noteikt neiroloğiskās problēmas neticu. Noteikti jāiet arī atsevišķi pie neirologa, kurš tālāk dos nosūtījums uz datortomogrāfiju vai citiem izmeklējumiem.

Nu nezinu, man šķiet, ka, ja es būtu tik tālu tikusi, tad meklētu citus, vieglākus veidus, kā uztaisīt pašnāvību. Internetā ir pat viena lapa, kur sarindoti visādi pašnāvības veidi pēc sāpīguma, viegluma utt. Pakāršanās noteikti nav tas patīkamākais. Kaut gan es zinu diemžēl vienu gadījumu, kad pakārās uz durvju roktura. Līdz ar to viss ir gribasspēkā..
Ja tomēr vēlies kvalitatīvi dzīvot, tad bez ārstiem nesanāks - neirologs tavām pašnāvības sekām, psihiatrs, lai neatkārtotos pašnāvība. Nelasīju visu diskusiju ļoti sīki, bet, ja tu tiešām redzi halucinācijas vai tml, tad bez zālēm tur nekā neiztikt, lai cik ļoti negribētos tos dzert, bet sekas tiešām var būt ļoti, ļoti bēdīgas, ja šādos gadījumos neko neārstē. Ja tomēr nav halucinācijas.. Reizēm arī depresiju nevar izārstēt bez zālēm, jo zāles dod to atsperšanos soli, lai sāktu beidzot sev palīdzēt. Un tai nav obligāti jābūt depresijai, ja tev ir viegli priecāties, tie var būt bipolārie traucējumi, robežstāvokļi vai tml, to diagnožu ir pietiekami. Lai korekti konstatētu diagnozi, būtu jāaiziet pie klīniskā psihologa, kurš veic testu par garīgiem traucējumiem un kognitīvajām spējām, un pēc tam iet pie viena psihiatra, lai tevi novēro. Cilvēkam piemērotu zāļu kombināciju arī ne vienmēr var atrast ar pirmo vai pat ceturto reizi un mans subjektīvais skatījums, ka slimnīcā tiešām nedod tās labākās zāles, jo jaunās paaudzes zāles maksā daudz un tā kā maksa par gulēšanu psihoneiroloģiskā slimnīcā netiek iekasēta, tad nav brīnums, ka viņi neiepērk dārgas zāles. Arī ar psihiatru var nesanākt ar pirmo reizi trāpīt uz to labāko. Ja gribi lielāku ieinteresētību, apmeklē privātpraksi. Ja vēlies, vari uzrakstīt privāti man, ieteikšu, manuprāt, labus psihiatrus un neirologu.

Un ļoti maldīgs uzskats, ka cilvēks ar notiektu ienākumu līmeni nekārtos ar youtube palīdzību.

Visticamāk mana rakstība nodod par manām netik lielajām prāta spējām, līdz ar to arī diezin vai daudz pelnu. Kas ir tiesa, man ir vienkāršs sen iegūts bakalaurs, drīz pēc kura man sākās galvas reiboņi katru dienu un vertigo sajūta ik pa laikam, tā ka ikdienas galvas reibšana no rīta līdz vakaram ir jau daudzu gadu realitāte. Kas, protams, atstāja ietekmi uz kognitīvajām spējām un spēju apgūt ko jaunu. Bet draugs pelna trīs latviešu vidējās algas, un naudu tērē mums, nevis sev, tā ka kopumā saskaitot naudas ziņā mums ir diezgan bezrūpīgs dzīvesstils, naudas stresu nepazīstam. Bet tas jau laimi nesniedz, arī miljonāri veic pašnāvības.
Būtībā kopumā no psihiatriem un psihologiem manā gadījumā jēgas nebūs, jau 15 gadus būt depresīvai ir mans normālais stāvoklis un būtība, un tā kā pie atkarībām tas nav novedis, jādzīvo kā ir. Vienkārši sabijos, ka galvas reiboņiem, pie kuriem biju pieradusi, pati klāt pieliku papildus kognitīvās problēmas, bet šodien galva, šķiet, strādā labāk. Vakara sporta zāle smadzeņu darbībai palīdzēja :)

Viedā Minka, šādos gadījumos krīzes centros var meklēt bezmaksas palīdzību. Arī psihoterapeita. Ja viņa nevēlas lietot zāles vai baidās no tā, ka būs piespidu ārstēšanās, tad pie psihiatra var neaiziet, rezultātā vienkārši var gadīties ka palīdzību nemeklēs vispār. Bailēs no tā, ka ģimens ārsts var izstāstīt tiem draugiem/radiem var neiet arī pie ārsta pārbaudīties. Tad ko, lai sēž mājās un nedara neko?
Un ļoti maldīgs uzskats, ka cilvēks ar notiektu ienākumu līmeni nekārtos ar youtube palīdzību.

Absoluti pohuju, vai tu esi dziva vai mirusi :) Brivs cilveks var izdarit izveli starp siem diviem pikantajiem stavokliem.

Psihoterapeitu, lai risinātu to, kas noveda līdz šādai rīcībai
Vai tu zini, cik maksā psihoterapeits un cik ilgi jāiet, lai būtu efekts? Cilvēkiem ar tādu ienākumu līmeni diez vai gribētos kārties ar youtube palīdzību. Žēl, ka valsts to neapmaksā pat ar ģimenes ārsta nosūtījumu tik nopietnā situācijā. Laikam sazāļot vai ļaut pakārties ir lētāk.

Psihoterapeitu, lai risinātu to, kas noveda līdz šādai rīcībai. Ja nevēlies zāles, tad pie psihiatra nebūs ko darīt.
Un ārstam nevajag melot, ir nepieciešama palīdzība. Ja neuzticies ģimenes ārstam, dodies pie cita.

Ja nevēlies ārstu, tas ir normāli, jo patiesi- ārsti sazāļo un ķīmiski likvidē simptomus. Tev vajag cilvēkus, ar ko parunāt. Saprotu, ka nevēlies citiem stāstīt, bet Tev ir iespēja izlikt savu sāpi anonīmi. Raksti šeit, raksti privāti (kaut vai man)- tev vajag emocionālu atbalstu.

Sympare, visticamāk, palelināta domāšana ir dēļ depresijas. Depersonalizacija (apkārtējās uztveres problēmas) ir tipiski. Jā, var arī attīstīties pēkšņi, ja ir depresija.
Ja cilvēks ir bīstams sev vai citiem, viņu hospitalize. Šajā gadījumā es nezinu kā izvērtēs, vai joprojām esi bīstama sev.
Bet nedomāju, ka slimnīca būtu tas sliktais variants. Baidies ko darbs padomās? Viņi jau nezinās dēļ kā tev ir lapa, bet tev, iespēja atpūsties.
Zāles gan tavā gadījumā ir jādzer un jāturpina meklēt kādas. Tas ir stereotips, ka halucinācijas liecina, ka ir vissmagāka saslimšana. Tava (depresija) ir tikpat nopietna. Vai pat nopietnāka, jo nav sliktāka "simptoma" kā bīstamiba sev vai citiem.
Es ceru, ka nemelosi un būsi godīga ar ārstu. Meli nenāk par labu neviena garigai veselībai, jo tā ir patiesības, realitātes šķelšana.

Pirmkārt, ir anonīmie uzticības palīdzības tālruņi. Atrodi internetā, piezvani un parunā, Tev tur noteikti palīdzēs un ko ieteiks. Otrkārt, Tu vari iet pie psihiatra un nekas slikts nebūs ka Tu tur iesi. Cik zinu, valsts psihiatra apmeklējums ir par brīvu un viņš noteikti zinās un ieteiks ko Tev labāk būtu darīt.

Ej pie ārsta un stāsti , ka “nejauši” par tālu aizgāja žñaugšanas epizode - lai domā, ka draugs seksa laikā pārcentās, vismaz par to psihenē neliek.