Kas manā dzīvē ir labs, ir tas, ka pastrādājot dažas stundas nedēļā, darot to, kas man patīk, es saņemu diezgan ok. Darba un finansiālā, nostrādāšanās ziņā mana dzīve ir sapnis daudzām sievietēm no blakus diskusijas par vīrieša izmaksāšanu. Pirms mēģinājuma es to nenovērtēju, jo tā bija ikdiena, bet tagad vairāk uz to fokusējos. Bet ar vēl vairāk iedragātām kognitīvajām spējām vairs nekādu ienākumu nebūtu un vienīgais pozitīvais manā dzīvē izčibētu. Kādēļ jānosoda, ja gribu pieturēties pie pēdējā pozitīvā faktora, kura vērtību pirms tam neredzēju?ok, šobrīd darbs Tev ir palicis par vienīgo pozitīvo faktoru dzīvē. Bet kā ir ar cilvēciskajām attiecībām? Kāda vajadzība paturēt savā tuvumā personas (arī tad, ja tie ir ģimenes locekļi), kuriem ir kaut kādā veidā negatīva attieksme pret Tevi un Tev piemītošo fizioloģisko atšķirību (kas ir pietiekami niecīga, lai Tavs izskats īpaši neatšķirtos no citiem) un kuri 'būtu atviegloti, pat ja to neizrādītu', ja Tu izdarītu pašnāvību? Pasaulē ir gana tolerantu ļautiņu, kas pret citādo un atšķirīgo izturas ar sapratni, izpratni un cieņu, un kādēļ gan nesalūkot sabiedrību, kurā citus nediskriminē tikai tāpēc, ka ir 'defekts' (lai arī ko tas nozīmētu).
Bet ar vēl vairāk iedragātām kognitīvajām spējām vairs nekādu ienākumu nebūtu un vienīgais pozitīvais manā dzīvē izčibētu. Kādēļ jānosoda, ja gribu pieturēties pie pēdējā pozitīvā faktora, kura vērtību pirms tam neredzēju?
Tas, ko es nesaprotu šajā tēmā- ko pie velna tu gribi? Priekš kam pārbaudīt veselību, ja dzīvot negribi?
pat diskusijā tika uzrakstīti divi pretēji viedokļi- mani hospitalizēs, ja kādam ārstam pateikšu, ko darīju, gan tas, ka ''mūsdienās nevienu pret paša gribu nehospitalizē'
Tu tiešām bez diskusija nezināji, kur zvanīt un, ka vajag apmeklēt dakteri? Es ļoti šaubos, ka uz tik elementāriem jautajiem - vajag meklēt atbildi. No sērijas, es šodien sasitu celi, man likt koka lapu, plāksteri vai ģipsi? Nu wtf.
Internetā angļu valodas resursos atradu, ka pēc pašnāvības mēģinājuma jāiet uz slimnīcu un tieši tā arī jāpasaka, kas tika darīts un lai pārbauda vai viss ir kārtībā fiziski. Vai tiešām Latvijā tā arī var darīt? Vai arī mani uzreiz liktu mentālo problēmu slimnīcā? Tā kā šādu scenāriju gluži negribu, vai tas, ka es teiktu ārstam, ka man bija mini insults vai insults kāds mani ņemtu par pilnu un tiešām pārbaudītu, ja man vairs nav ne asimetrijas, ne vājuma, tikai tas mentālais lēnums? Vai jāsaka taisnība?Oriģinālie jautājumi nebija, kur zvanīt u.c.
Ja vari atļauties 85eur/h, varu ieteikt labu psihoterapeiti.
Jātiek vaļā no defekta, lai es varu bez iekšējas trīcēšanas iziet ārpus no mājas, nedzirdot sliktus komentārus no svešiniekiem uz ielas, norādot uz manu problēmu.
Mans izskats īpaši neatšķiras no citiem.Tavs izskats īpaši neatšķiras no citiem un tai pašā laikā Tev piemītošā atšķirība ir pietiekami pamanāma sabiedrības masas 50 pelēkajās nokrāsās, lai nepieklājīgi ļautiņi (fui! viņiem) atļautos bārstīties ar netaktiskām piezīmēm.
Vienkārši nesaprotu šo - pašu diskusijas konceptu, taisīt diskusiju, mērķis?