Mani bioloģija te neinteresē, es runāju par morāli un sirdsapziņu
Jo te ne reizi vien ir izskanējis, ka nabaga suņiem vai kaķiem ir jāpalīdz, gaļēdāji ir gandrīz vai slepkavas, zoodārzs ir briesmu vieta utt. Ja tā, tad tiešām tiem cilvēkiem labāk bērnus nevajag.
Ja cilvēki neliktu savas vēlmes un egoismu augstāk par bērniem, kurus ir radījuši, nemaz nebūtu pilni bērnu nami.
bet kapēc cilvēkam jāmokās un jāaudzina tas bērns, ja viņš jau no sākta gala negrib viņu.Iemesls vien, kāpēc pie šādas attieksmes atbalstu abortus, jo reāli žēl potenciālo bērnu. Galvenais, ka pašam viegli un "nav jāmokās", par bērnu, kurš diemžēl vecākus nevar izvēlēties, nospļauties.
Nemīlēties, ja negrib bērnus?Kāpēc gan, lai mamma un tētis liegtu sev izpriecas un viņiem patīkamu dzīvi? Nu, piedzima bērns, iebāzis bērnu namā un lieta darīta. Who cares?
Kurš normāls cilvēks gan paietu garām mazam bērnam, nepajautājot, kur ir viņa vecāki?
Un kāds te sakars vispār ar adopciju? Vai tad es saku, ka kādam jāadoptē bērni? Ja cilvēki neliktu savas vēlmes un egoismu augstāk par bērniem, kurus ir radījuši, nemaz nebūtu pilni bērnu nami.
Šūnu receklis, kurš neko nejūt ir ļoti unikāls šūnu receklis. Ļoti vienkāršoti runājot, šūnu receklī ir apvienojušies divu, vēlams mīlošu, cilvēku gēni, jau ir noteikts, kā viņš izskatīsies, viņa potenciālās rakstura iezīmes, ieradumi, talanti. Otru tādu radīt vairs nav iespējams
Ir daži faktori kuru dēļ negrasos paturēt mazo.interesanti gan, kāpēc daļai sabiedrības locekļu nepietiek vien ar indivīda izteiktu gribu izlemt par savu personisko un intīmo teritoriju pašam, kas citu cilvēku dzīves ietekmēs, jā, kādā gan tieši veidā, ko, m?
Viens no tiem ir tas ka lietoju zāles, kas var ietekmēt augļa attīstību. Vēl tas ka viens bērns jau ir un otru šobrīd tik tiešām nevēlos. Un vēl man pat negribas atcerēties pirmās dzemdības kas man izvērsās par šausmīgu traumu nevis to lielo skaisto dzīves notikumu.
Vīrs arī mani atbalsta lai arī cik skarbi tas izklausītos. Viņš saprot cik briesmīgi es jūtos. Jūs pat nevarat iedomaties kā es visu šo ienīstu, katrs rīts sākas ar nenormālām kunģa sāpēm, nespēju ieēst pilnīgi neko un tā nomokos līdz paliek nejēdzīgi slikti. Mēģinu sevi piespiest kaut nedaudz paēst. Viss izraisa riebumu.
Neesmu dumja un zinu ko daru. Gribēju dzirdēt tikai kā tas konkrēti notiek Dobelē. Neko vairāk.
Šūnu receklis, kurš neko nejūt ir ļoti unikāls šūnu receklis. Ļoti vienkāršoti runājot, šūnu receklī ir apvienojušies divu, vēlams mīlošu, cilvēku gēni, jau ir noteikts, kā viņš izskatīsies, viņa potenciālās rakstura iezīmes, ieradumi, talanti. Otru tādu radīt vairs nav iespējams. Līdzīgu, bet ne tādu pašu....un tad unikālais šūnu receklis ierodas pasaulē, kurā viņa unikalitāti, iespējams, pacentīsies noniecināt, iznīdēt un izskaust, pataisot par sabiedrības masas 50 pelēkajām nokrāsām, kas izpildīs dažu citu izredzēto un priviliģēto šūnu recekļu patmīlībā un egoismā balstītās ārkārtīgi ciniskās un pagalam neunikālās iegribas.
bija civilizācijas, kas nogalināja mazas meitenītes, jo kungam tak vajadzēja dēlu... tad jau varbūt tomēr labāk aborts.
6
