Savu kaislību pret mūžīgo melno pēdējos gados esmu sākusi pagaišināt, iekļaujot garderobē tumši zilo. Pie melna mēteļa tumši zila šalle ir lielākais, ko varu izspiest. :) Tālāk diži neesmu tikusi, un arī netikšu. Man ir tiešām psiholoģiski grūti saģērbties ar pabeigtības sajūtu, ja nebūs nekā melna kopskatā. Vajag vismaz to vienu tumšo traipu, kas sniegs tādu kā drošības sajūtu. Izklausās jocīgi, bet, kad to apzinies, pieņem, un beidz maldīties pa citiem laukiem (t.i.- vairs necenties būt diži oriģināls kaut ko vājprātā cenšoties mainīt un kombinēt), tad arī iepirkšanās paliek daudz vienkāršāka.
Man patīk lakonisms, nevaru ciest histēriju un raibumu apģērbā, kaut kādas detaļas, rišas, sintētiku utt.
Manuprāt, pamatā var sākt, ka apzinies lietas/krāsas, kas galīgi nav Tev un kurās nevari sevi iedomāties izejam ārpus uzlaikošanas kabīnes aizkariem. Vislabāk, ja ir kāda tuva un atklāta draudzene, ko paņemt līdzi vienkārši staigājot pa veikaliem un mērot visu pēc kārtas. Dienas beigās uztaisīt kopā rezumē- kas Tev patika/nepatika pašai, un kā viņa ko malas Tevi tajā apģērbā redzēja. Kas izcēla figūru, kas noslāpēja utpr. Man šāda persona noteikti ir mamma, vienmēr vienmēr uzticos viņas viedoklim un gaumei.
72
