How to not give a fu*k?

Nūuuu....šitādu sīkumu reāli ir jālaiž gar ausi.:-D Jo šis tiešām ar tevi noteikti nav saistīts, cilvekam vnk slikta diena.

Jā, tā neatkarības sajūta daudziem vecajiem ir svarīga. Apciemojot savus vecvecākus arī cenšos apdarīt fiziski smagākos darbus. Un labi, ka kā ģimene esam pietiekami tuvi, lai uz protestiem varētu atbildēt ar "nedirsies tik daudz, savu malku varēsi nest parīt. Še krustenes un atpūties" :-D Svešam gan nevarēs pateikt "do' šu to tarbu, vecā, krausim tevi vilcienā" :-D

Runājot par gadījumu ar tantiņu, vienkārši neuztver personīgi. Piemēram, mans vectēvam ir ļoti svarīgi just to neatkarību, ka viņš vēl joprojām var visu pats un ka nav vecs un nevarīgs. Viņš piemēram var sadusmoties, ja redzu, ka viņam ir grūti un piedāvāju viņam palīdzību izkāpt no mašīnas vai uznest uz 3.stāvu kaut ko smagāku. Tādiem cilvēkiem labāk vispirms piedāvāt palīdzību un tikai tad, ja cilvēks piekrīt, tad palīdzēt. Protams, tas neattaisno "uzrūkšanu", bet ir jāsaprot arī, ka cilvēki ir dažādi. Vecajām tantēm iespējams ir bail, ka viņai nozags kaut vai to pašu spieķi vai vēl kaut ko.

Varbūt nejaukums ir no sāpēm, kuras zāles nevar noņemt, vai no rakstura.
Nesen iepirkos, vienai >75 gadus vecai kundzei, kura iepriekš ļoti balstījās uz kruķa, maksājot pie kases tas izkrita. Viens " šmjrgulis " to noķēra vēl nenokrītot līdz grīdai un viņai iedeva rokā. Tantuks bija ļoti apmierināta un pasmaidot pamāja ar galvu.
Uzbāzties nevajag, bet necilvēkiem būt arī nevajadzētu, ne tā?

Nu jau kādu laiku, vienīgā "suga", kam uz ielas/transportā/iestādēs palīdzu, ir māmiņas ar ratiem.
Pilnīgi vienmēr viņas burtiski atplaukst un uz minūtīti kļūst vieglāk izpērties cauri nepiemērotajai Rīgai.
Ja pozitīvas reakcijas vietā saņemtu uzbraucienu, visdrīzāk domātu, ka vai nu šai kaut kas ar galvu nav ok, varbūt depresija, varbūt mēģina kādam kaut ko pierādīt.
Domāju, ka tramvaja tantuks ar jūtas mūžam jauns un savu staiguli izliekas neredzam :-D
Jāsaprot, ka šāda veida situācijās nav nekā personīga. Tomēr pati apzinoties to, ka ne visi apkārtējie to saprot, reizēm, kad jāzvana uz kādām iestādēm izstrīdēties, pēc tam, kad panākts man vēlamais rezultāts, darbiniekam pasaku paldies, lai neuztver personīgi un ka pretenzijas man ir pret uzņēmumu, nevis viņa/s paša/s darbu.
Kā jau meitenes teica - tas iet abos virzienos.

Medaļai ir divas puses - ir jāmāk ne tikai piedāvāt palīdzību pirms to sniegt bez prasīšanas, bet arī - laipni atteikt vai pateikt paldies.

Ak jel, perfekti pateikts! Dažreiz palīdzība tiešām var traucēt, bet ir jauki, ka cilvēks cenšas, nav vienaldzīgs, un nav pilnīgi nekādas vajadzības kļūt rupjam. Izpalīdzīgi cilvēki rada daudz jaukāku sabiedrību, kurā dzīvot.

nevajag ielīgt galejibās. Neiet runa par ārkārtas situācijām un situācijām kur acīmredzami nepieciešama apkārtējo palīdzība. Es arī esmu palīdzējusi piecelties pakritušam dzērājam uz ielas.
Autore uzdeva jautājumu, es atbildēju, neuzskatu, ka sava palīdzība ir jāuzspiež, citiem tā tiešām nav vajadzīga, pēc situācijas no tantes, kas vienkārši kāpa ārā no autobusa, camoon.

Es arī baigi cepjos par visādiem niekiem un sūdiem. It kā jau saprotu, ka nav ko ńemt tuvu pie sirds, bet nu vienalga gruzis. Tā ir laikam sava veida rakstura iezīme vai kā to nosaukt. Gribētu, lai viss ir vienalga. :-) Pati baidos kādu aizskart, aizvainot. Domāju, ko saku. Pat nākošajā dienā varu domāt par to, vai vakar neizteicos par skarbu, kad runāju ar kolēgi. :-D Besī tas. Es pārāk daudz domāju un piedomāju. :-D

Protams, ka nav jāskrien un jāpalīdz katram nokritušajam dzērājam. Bet tomēr vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt! Tā arī veidojas tā īgnā sabiedrība. Un tad nav brīnums, ka Latvijā notiek traģēdijas, kas varēja nenotikt, ja kaut viens nebūtu bijis vienaldzīgs..

To pašu gribēju teikt! Tāpēc ir pat skumji, ka tik daudzi uzskata, ka nav ko līst klāt, ja palīdzību neprasa. Līdz ar to mani vairs nepārsteidz, kāpēc Latvijā ir tik ļoti daudz vienaldzīgu cilvēku, kāpēc šoferis var no autobusa izsēdināt mazu bērnu, kurš pēc tam apmaldās mežā un nosalst, kāpēc cilvēkam var palikt slikti ar sirdi, viņš var nokrist uz ielas un nomirt, kamēr visi brauc un iet garām, jo droši vien domā, ka kaut kāds dzērājs guļ un tādam jau nav vajadzība palīdzēt. Man tas liekas drausmīgi skumji. Pati esmu savulaik pat dzērāju mēģinājusi uzstutēt kājās, jo redzēju, ka cilvēks guļ uz zemes, ziemas laikā! Man nav vienalga, kas notiek ar līdzcilvēkiem, neatkartīgi no tā vai tas ir biezais vai bomzis.

Es pats esmu visai stoicisks un aizskart mani ir grūti cilvēkiem, kam nav nekādas vērtības vai saistības ar mani un pat ja cenšās visādi kasīties es saku: "Tavas problēmas!" un dodos prom. :-P

Ir tāda grāmata, ka saucās: The Subtle Art of Not Giving a F*ck
Kas māca konceptu kā nesatraukties par lietām un kā to visu kategorizēt, lai tas stress vai skumjas nemācas virsū par bezjēdzībām. Ir labas atsauksmes, tādēļ varbūt, ka vērts izlasīt. :-)
šeit ieskats: https://www.youtube.com/watch?v=XolpPfkk9b8

Es laikam esmu viens no tiem retajiem, kurš lielāko daļu negatīvisma spēj laist gar ausīm. Kā to panākt? Es nezinu, tas vairāk ir atkarīgs no iekšējā psihloģiskā stāvokļa. Pret tādām frāzēm labi palīdz humors. Es pats bieži vien atcertu pretī kaut ko sarkastisku un pretīgu tam cilvēkam, kurš man ko rupju ir pateicis. Man tas palīdz, iespējams Tev tas arī varētu palīdzēt. ;-)

Bet tomēr vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt!

Vienaldzību, starp citu, rada tādi, kuri tā vietā, lai pateiktu "paldies!" vai laipni atteiktu palīdzību, rupji uzbļauj vai pukst forumos, ka viņiem nepatīk šādi "palīdzētāji". Medaļai ir divas puses - ir jāmāk ne tikai piedāvāt palīdzību pirms to sniegt bez prasīšanas, bet arī - laipni atteikt vai pateikt paldies.
Par tēmu runājot - ir viegli, ja esi flegma pēc temperamenta. Tad reāli, kamēr līdz tevīm "aiziet", jau vairs nav tas aktuāli... :-D

Es dzīvoju savu dzīvi, apkārt daudz neskatos, neinteresējos par svešinieku problēmām. Man pašai savu pietiek.

Labi uzrakstīts. Kaut ko šādu izlasot, jācer, ka šī teksta autores bērniem, vecākiem uz ielas nekad nepaliks slikti un garām neies cilvēki, kuru galvās būs identiskas domas.

Nekad nevajag aiztikt svešus cilvēkus un viņu mantas bez atļaujas. Vienmēr apjautājies-vai palīdzēt?
Ja gribi citiem darīt labu- vienmēr vari jebkuru pēc saviem ieskatiem (invalīdu, grūtnieci, vecu cilvēku, jauno vecāku, utt) laist sev pa priekšu rindā vai piedāvāt savu sēdvietu, vari pieturēt durvis, kad cilvēks ar invalīda vai bērnu ratiem vai velosipēdu stumj. Tā ir palīdzība, par ko neviens neapvainosies.

Es laikam būtu kundzei atvainojusies. Kaut gan vispirms būtu pajautājusi vai vajag palīdzību. Tad šāda situācija nemaz nebūtu izveidojusies. Ja vajadzētu cilvēks pajautās palīdzību, visticamāk ka tu kundzei vienkārši traucēji. Ir gadījies ka trolejbusa ir kontrole, ierāpjas kundze labakajos gados bez spieķa un lūdz kontrolierim padot roku lai palīdz apsēsties. Prasīja latviski, kontrolieris nereaģēja, tad prasīja krieviski, un tad arī reakcijas nekādas, kad kundze paziņoja ka neviens viņu nesaprot tad tikai kontrolieris vīrietis reaģēja un viņš nebija aizņemts ar biļešu pārbaudi. Ārā kāpjot es palīdzēju tikt ārā jo viesiem citiem bija vienalga. Vienaldzība mani kaitina vairāk nekā uzbrēkšana. Ej nu zini kas otram ir atgadījies, varbūt dzīvē problēmas pāri galvai. Cilvēks drīkst būt dusmīgs, mani tas īsti neietekmē. Nu uzbrēca, izlādējās un?

Akaroa-piekriitu,ka tas noteikti traucee vairums gadijumos,ja iet runa par jauniem cilveekiem.Vini negrib justies kaa invaliidi,vini grib ,lai vinus pienem kaa normaalus cilveekus.Varbuut arii vecie cilveeki biezi vien negrib buut to "veco" sarakstaa-negrib justies bezpaliidziigi,kaut knapi kustaas,bet ir tas savs lielais EGO!

man šķiet, ka no šādām situācijām vari arī mācīties, nevis uzreiz pieņemt, ka "cilvēks ir nelaimīgs dzīvē, ja prasās uzbraukt random cilvēkam"
ja tu palīdzi cilvēkam, kam nav vajadzīga tava palīdzība, tu 100% traucē. tantiņa pati māk manevrēt ar savu spieķi, pati tiek galā, tas var būt fiziski grūti un cilvēki, kas no malas nāk klāt un aiztiek viņu, tikai traucē. tā pat bieži vien redzu, ka līdzcilvēki uzspiež savu palīdzību cilvēkiem ratiņkrēslos. cilvēks pats tiek galā, viņš kontrolē savu mobilitāti, viņam nevajag, lai svešinieks viņu kaut kur stumj. esmu redzējusi gan kā šāda situācija izvēršas par konfliktu, gan kā cilvēks ratiņkrēslā laipni mēģina iziet no situācijas un tikt vaļā no palīdzētāja. un es zinu, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti svarīgi pašiem tikt galā un nevēlama palīdzība ir kā liels uzbrauciens.
Hey_Lola, es nesaku, ka nevajag palīdzēt līdzcilvēkiem, tas ir tiešām sirsnīgi, ka tavs instingts uzreiz lika mesties palīdzēt, bet nākamreiz varbūt piedomā vai palīdzība tiešām vajadzīga un vai tādā veidā netīšām neaizskar cilvēku.

Neņem galvā, bet nu sabiedriskā vietā, ja gribi kādam palīdzēt, vispirms to pajautā, nevis uz savu roku sāc grābstīties gar viņam piederošām mantām! Iespējams, sievietei ir pieredze, ka kāds, gribot palīdzēt, ir izdarījis sliktu. Man riebjas tie izpalīdzētāji, nesen viens vecis man autobusā iespieda pirkstus roku balstā, jo izdomāja, ka palīdzēs man to pacelt.

Ja man kko negatiivu izsaka sveshs vai mazpaziistams cilveeks, ir nepatiikami tieshi tajaa momentaa kad tas izskan, bet peec neilga laicinja jau esmu to aizmirsusi. Sveshinieku komentari nespeej sabojaat man dienu, jo vinji mani nepaziist, neko par mani nezina un izgaazh tikai pashi savu zhulti, kam ar mani maz sakara. Saveejie savukaart, ja arii pateiks ko sliktu, tad nedariis to taadaa veidaa un taadiem vaardiem, kas mani aarkaartiigi saruugtinaatu. Nevaru teikt, ka man buutu pilniigi vienalga, ko citi domaa, bet tas atkariigs no taa, kas tas par cilveeku, kas man to saka.
Autores gadiijumaa-protams, tantinja vareeja noformuleet savu atteikumu mazliet pieklaajiigaak, bet nevajag arii domaat ka tikai taapeec, ka cilveeks ir gados, vinjam tuuliit vajadziiga paliidziiba visaas malaas.