Jerrybean spēlē pateizo veci, nu ko, viņš vienmēr visos apstākļos spēj vadīt auto, es tomēr ne vienmēr.
Gribi braukt, es nevaru, lūdzu, man ir alternatīvas entās; iedot viņai atslēgas, paprasīt kaimiņa meitai, studentei, lai aizved, skuķis priecāsies par jebkuru bonusiņu, vai viņa sievai, mājsaimniecei, tai arī savs auto un darba nav ko darīt. Nevar, tad cits čoms ar famīliju tuvumā dzīvo, tiem arī vairāki auto, tad vēl kekss, kurš uz darbu braukā ar savu džipu, es viņu padsmit gadus pazīstu.
To es varu pat par velti izkārtot, es arī kādreiz izpalīdzu un naudu neprasu un negaidu par to.
Nākamā opcija; taksometrs, varu izsaukt un apmaksāt, man piķis kontā vienmēr bijis augstākā vērtē nekā sociālie psiholoğiskie murgi, kurus borē tūdaliņu programmās augstskolās. Pēc kuriem atliek sakožot zobus apliecināt sevi veidos, kas prasa minimālu naudas ieguldījumu, minimālu komunikāciju ar kaimiņiem, draugiem un kolēğiem.
Aha, un pasakas, ka vienmēr iespējams būt blakus, dzīvē nestrādās.
Dzīvē tas ko un kā tu vari pateikt pat neatverot muti, tāpat tas ko tu vari izdarīt, ir svarīgāk par stundām ilgu skaistu runu. Pēc tā arī cilvēkus vērtē, kam izpalīdzēt, kam ne, ko cienīt un kuru nicināt.