Man būtībā vairs draudzeņu nemaz nav. Pirmkārt, dēļ pārvākšanās-bērnībā uz citu pilsētu, tad vēlāk uz citu valsti. Otrkārt, tāpēc, ka biju pārāk laba pret klasesbiedrenēm un kursabiedrenēm savā laikā, es biju tā draudzene, kas vienmēr uzklausīja, palīdzēja ar padomu, sasmīdināja. Man nekad nekā nebija žēl priekš draudzenēm un to izmantoja un vairākkārtīgi dēļ tā apdedzinājos. Tagad tā, viena draudzene, kas arī citā valstī dzīvo, ik pa laikam abas pačatojam whatsappā, noteikti, kad pienāks laiks, aicināšu viņu par savu līgavas māsu, bet tā īpaša draudzība jau arī vairs nav. Bijām klasesbiedrenes un arī vēlāk kursa biedrenes, bet nu jau pagājis laiks, katrai savas intereses, cita valsts, savas dzīves.
Un man ir sociālais nemiers līdz ar to tā gluži uzsākt sarunas un veidot jaunas draudzības nesanāk. Un arī nezinu vai gribās, jo jūtos diezgan pamatīgi izmantota dēļ iepriekšējām "draudzībām".
Ir bijis gan, ka vainoja mani par lietām, ar ko man nebija nekāda sakara-es itkā gribējusi aizvilt puisi, bet mani tas vispār neinteresēja un ja arī būtu interesējis, es to nekad nedarītu. Ir bijis, ka vienkārši acīs bija draudzenes, bet aiz muguras aprunāja.
Nav jau tā, ka tagad baigi skumtu, nav paveicies satikt kārtīgu cilvēku, ko varētu uzskatīt par īstu draugu, tā tam būt, mani tas īpaši netraumē, esmu laimīga, nekas būtībā netrūkst. Bet kaut kur iekšā tomēr nedaudz žēl ir, es saprastu, ja es būtu bijusi kaut kāda ne tāda, skaudīga, riebīga, aprunātu vai sazin ko tādu, bet es nekad tāda neesmu bijusi. Nu, neko darīt.
3934
