Darba kolektīvs

Tehniski man ir vienalga, 18 gadi vai 118 gadi cilvēkam.
No idiotiem sekmīgi esam tikuši vaļā, kamēr strādā labi, nekas cits mani nesatrauc.

It kā normāli cilvēki, palīdzēs, ja vajag, neesmu arī dzirdējusi, ka diži kāds klačotos. Bet es kolēģus nekad nevienā darba vietā neesmu uztvērusi kā draugus, tie vnk ir cilvēki ar kuriem man jāpavada diena vienā darbavietā un viss.

Vadība katreiz jaapmāca ar jauno tehniku darboties. Piemēram, kā ieslēgt datoru, diemžēl.

Mocheato :-O WTF, kas tas par kolhozu. :-D:-D

Tāds diemžēl ir.

Man ir forši tiešie kolēģi, bet daļēji piekrītu KindaPsycho, neuztveru kā draugus. Tas gan nenozīmē, ka savstarpējā komunikācija un attieksme nav draudzīga, jo mums ir jāstrādā komandā, līdz ar to draudzīga vide jārada pašiem, lai darbs ir veiksmīgāks. Laikam atšķirībā no draugiem, vairāk piedomāju ko un kā saku. Kaut kā tā.

Es uztveru kolēģus kā kolēģus.
Ir zolīds kolektīvs, kurš, ja arī kāds nepatiks, tad reti, kad to izrādīs. Ir arī kolektīvā daļa izveidojuši draudzību. Aprunāšana aiz muguras nav. Pa retam kāds kādam ieknābj publiski:-D

up

Kolēģi ir Ok, izpalīdzīgi un atsaucīgi darba un citādos jautājumos. Bet brīvos brīžos ļoti mīl tenkot, aprunāt gan citus kolēģus, gan visus citus viņām pazīstamus cilvēkus. Uzturu koleģiālas attiecības un neko vairāk.

Man ļoti patīk mans darba kolektīvs. Iepriekš bija vairākās vietās gadījies Jetta gadījums vai tāds, kur itkā kolēģi kopumā ir OK, bet ir 3 odzes, kas bojā atmosfēru. Esmu arī izbaudījusi kā ir būt mazliet atstumtai, jo neeju gandrīz katru vakaru pēc darba uz bāru, lai dzertu kopā ar kolēģiem un priekšnieku, brīvdienās līdz komai. Šobrīd ar kolēģiem ir ļoti draudzīgas attiecības, pirmdienu rītos pastāstam viens otram, ko labu esam sadarījušies pa brīvdienām, ir cilvēki kuri padalās ar kādu privātās dzīves notikumu vai vnk kaut ko no sērijas "nevaru dabūt savu bērnu mācīties". Esam pāris reizes arī realizējuši kopā kreizī spontānas idejas, tāpat bieži kāds atnes našķus un visus pacienā. Neeju uz darbu meklēt draugus, bet atmosfēra tomēr ir svarīga.

Kolektīvs kā jau kolektīvs. Tā kā pēdējo 2 gadu laikā ir diezgan daudzi darbinieki nomainījušies un vietā nākuši gados jaunāki, paliek stipri labāk. Veco odžu, kas aprunā privāto dzīvi, seksuālo orientāciju, ģērbšanās stilu ( un visu citu, kas neatbilst viņu standartiem) skaits mazinās. Un līdz ar to arī ietekme un tieksme citus paraut līdzi.
Tagad, pat ja nepatīk kāds, diži neizrāda, vai, ja kas ļoti nepatīk - pasauc divatā malā un izrunājas, kas nu sakrājies. Aizmugurējā aprunāšana vairs nav cieņā, ja dzird - tur gan var izvērsties skaļš skandāls uz vietas.
Runājot tieši par mani - lai gan gāju ar domu, ka uz darbu eju tikai strādāt, laika gaitā ir izveidojusies viena ļoti tuva draudzība (arī ārpus darba laika) un 1 uzticības persona darbā, ar kuru var izrunāties. Man tas ir daudz :-D

Man viens ir kam ko var izrunāties darbā,bet tā eiju uz darbu strādat nevis draudzēties.

Attieksme nu kā jau attieksme viens otru aprunā,bet lai jau.
Kolēģes jaunas nāk klāt gandrīz katru trešo mēnesi .

Paceļu tēmu. Šobrīd esmu tik dusmīga, ka vairs nezinu kur likties un ko darīt (e)(e)(e)
Strādāju savā darba vietā 7to mēnesi. Mana kolēģe, bišķīt vairāk, kopš pagājušā gada aprīļa. Sākumā viss it kā bija normāli, pat vienu brīdi likās, ka sadraudzēsimies. BET, tad sākās kkāds murgs. Viss sākās ar to, ka kolēģei no citas filiāles bija dzimšanas diena, un tā kolēģe ar kuru strādāju, negribēja mesties dāvanai. Man it kā par to ir vienalga, bet uzreiz bija zvaniņš, kāds viņa ir cilvēks, ja viņai žēl max 5 eur dāvanai. Es biju tik tikko atnākusi strādāt un vispār nezināju, par kuru cilvēku iet runa, bet kolektīvs ir un paliek kolektīvs. :-)
Pēc tam es sāku pamanīt, ka viss ko kolēģe darba laikā dara ir sēž telefonā vai paralēli dara kkādas savas lietas. Priekšniece neko viņai nesaka, kgan visu to redz. Nu man jau nekas nav pretī, ja tas darbam netraucē, bet reāli sākam strādāt viņas vietā, neuzskatu, ka tas ir normāli..
Pēc tam tā kolēģe sāka čīkstēt, ka viņai algu par maz maksā...nu tas ir vispār bezkaunības kalngals...beigās visiem vecajiem darbiniekiem algas pacēla, bet viņai nē :-D:-D:-D
Pēc tam viņa gribēja iet prom, jo priekšniece viņai vienu reizi aizrādīja, ka darba laikā mēs strādājam, nevis neko nedarām. Mēs jau sākām viņas vietā meklēt jaunu darbinieku, jo viņa pukstēja, ka grib jau iet prom, bet beigās tomēr viņa izlēma palikt. Nu protams, kāpēc gan ne, ja tu sēdi telefonā, neko nedari un tev par to maksā.
Pārsvarā visi mūsu strīdi sākas ar to, ka viņai kko liek izdarīt priekšniece, bet viņa izdomā 101x atrunu, lai to nedarītu un to pēc tam daru es, un pēc tam tā kolēģe psiho uz mani un priekšnieci, ka viņai nabadziņai darba laikā lika strādāt, kaut viņa tāpat to nedara. :-D:-D:-D
Pēdējais gadījums, kas notika tik tikko - priekšniecei dzimšanas diena, jāmetās naudu. Es prasu, pa cik metamies un ko dāvinām. Šī saka, davai uzdāvinam viņai biļeti uz teātri. Es saku, ka vienu biļeti neviens nedāvina. Viņa saka – mēs varam uzdāvināt divas, bet lai par otru viņa naudu mums atdod…. KOA??? ES biju uz pakaļas :D Es piedāvāju nopirkt pavasara puķes podiņā un končas, standarts, lai tik stāv uz palodzes, zinu, ka viņai patīk. Šī saka, davai labāk dāvanu karti uz Douglas. Es saku – pa kādu summu? Atbilde – 10 EUR… Ko pa 10 EUR var nopirkt Douglasā? Lūpu spīdumu? :D
Pienāca diena pirms dzimšanas diena...Es atnāku uz darbu un prasu, ko tad beigās darām. Viņa saka, ka pēc darba aizbrauks uz veikalu un tā arī neaizbrauca. Līdz ar to, man pēc darba laika, pēc plkst. 21.00, vajadzēja ar vīru skraidīt un meklēt puķes…labi, ka bija veikals, kurš tik vēlu bija vaļā :D iztērēju bisķīt pāri 10 EUR, uz ko man nākamā dienā visu dienu vajadzēja klausīties viņas bubināšanu, ka pa virsu ir jāmaksā par 1,33 EUR vairāk, nekā mēs sarunājām. Ja viņa būtu zinājusi, viņa pati no rīta būtu aizbraukusi un nopirkusi kko “labāku”.
Kā Jūs domājat – vai es pārspīlēju? Kurš šajā situācijā uzvedas nepareizi? Kad, piemēram, par šo situāciju runāju ar vīru, viņš saka, ka viņa nav adekvāta un lai es meklēju citu darbu. Bet es nevēlos mainīt darbu tikai dēļ tā, ka man ir neadekvāta kolēģe, kas metās uz cilvēkiem virsū tikai tāpēc, ka viņai ir slikts garīgais. Esmu apjukusi, vismaz uzrakstot visu šo romānu sajutos nedaudz labāk (t)(t)(t)

Tā kā mūsu uzņēmumā ir ap 250 cilvēkiem, nekādas draudzības ne ar vienu neveidoju. Laikam jau nav nozīmes cilvēku skaitam, ja tāpat apkārt ir vienas intrigas. Skumjākais ir tas, ka vīrieši klačojas un fantazē vairāk nekā sievietes. Varbūt vaina ir manī, esmu diezgan antisociāla. Es nečupojos, nevienam nepielienu, neko par sevi nestāstu.

GirlNextDoor, es domāju, ka turpmāk jārosina kolektīvā dāvanas pirkt katram atsevišķi un pēc vēlmēm. Ja kāds negrib, lai neko nepērk - izpaliks lieki kašķi.

Fameonfire, Dīvaini, man vienmēr likās, ka sieviešu kolektīvā ir tik primitīvas problēmas :-D
Esmu 2x strādājusi jauktā kolektīvā, nekādas problēmas it kā nebija, acīmredzot paveicās. :-D:-D
Florie Arī laba doma, sākšu to apsvērt :-D kolēģei teicu, ja viņai tik ļoti nepatīk un liekas dārga mana dāvana, tad lai tik nākamgad pati pērk. :-D

Nu jā piekrītu Florie. Mums arī darbā no sākuma metās , bet tad protams kādam kaut kas nepatika. Beigās tagad katrs pēr ko grib. Un galu galā mēs esam daudz cilvēki un kādu pazīsti tuvāku, kādu mazāk un tāpēc pats vari izvēlēties ko dāvināt. Parasti dāvina šokolādes kasti, kādu puķīti vai ko citu. Manuprāt normāli, ja darbs nav otrā ģimene.

Pats pretīgākais ir skatīties uz to cilvēku, kurš bļauj, ka negrib mesties pa piecītim un pēc tam aiz abiem vaigiem ēd torti, ko tā kolēģe visiem ir nodevusi. :-D:-D Nemeties dāvanai, sēdi uz diētas :-D:-D

GirlNextDoor gadījumā es ietu pie vadītājas, vienkārši parunāties, ja jau viņa ir lietas kursā, neliela pabakstīšana, lai risina situāciju nenāks par ļaunu. Es noteikti neietu prom no darba, kas man patīk dēļ viena cilvēka.
Esmu divās darba vietās gan ļoti sen, gan nesen gājuši izteikt nepatiku par kolēģi un to, ka tas man apgrūtina strādāt. Bet abos gadijumos tie bija nojūgušies apsēsti vīrieši, kuri nesprata nē. Abus atlaida (s) tagad man pilnīgi panika ieslēdzas, ka kāds no kolēģiem piedāvā kaut kur iet vai satikties :-D un tapēc arī darba pasakumus neapmeklēju.
Bet tā, kolektīvs tagad man ir foršs, tikai runājam par darba lietām. Privātā dzīve katram sava un klačošanās ari nav.

GirlNextDoor gadījumā es ietu pie vadītājas, vienkārši parunāties, ja jau viņa ir lietas kursā, neliela pabakstīšana, lai risina situāciju nenāks par ļaunu. Es noteikti neietu prom no darba, kas man patīk dēļ viena cilvēka.

Par to, ka nestrādā, un traucē tavu darbu. Ne jau par kūku rīšanu un piecīša žēlošanu :D