Dod 5!

Es esmu pie viedokļa "audzini sevi nevis bērnu".
Vienkāršākais piemērs, bērns redzēs tavas un partnera attiecības un tas iesēdīsies viņam kā norma.
Ja dusmīgs, jābļauj, jo tētis tā darīja un tad taču viss bija labi.
Ja aizvainota, tad jāmūk pie mammas vai māsas, jo no problēmām mūkot taču viss nokārtojās..
Man pirmais noteikums ir un paliek, ka vispirms ir kārtīgi jāiepazīst topošais vīrs/bērnu tēvs. Bērnam, ja ir iespējams, ir jaaug ar abiem vecākiem veselīgā vidē.

It kā tie, kuri ir tiešie akcijas mērķauditorija, baigi par to interesetos un gaidītu - nu tik būs akcija. Šādas akcijas līdz tiešām reālajai mērķauditorijai nemaz neaiziet. Tas ir tāpat kā dzērājiem un narkomāniem, kas nedomā atmest, rīkot akciju Narkoloģijas centrā. :-D

odetta, bet mani berni grb ar mani speleties, es negribu... nezinu, nu nevaru...

ShabbyEve-Manas draudzenes biezi teica,ka maniem puikaam neesot beerniibas,vai nu jaapaliidz virtuvee,vai jaapaliidz tiiriit maaja utt.:-D
Es esmu kopaa ar beerniem kraasojusi kraasojamaas graamatinas,loti patika pasai arii kraasot!(l)Man loti nepatiik ,ka kaadreiz vecaaki regulee tos savus mazos tiesi tad ,kad vini savaa nodabaa ko dara,piemeeram cel to pili no kluciisiem ,un tad teiks ko taaadu-taas durvis par mazu .logs par lielu utt.Tad kraasojot bilzu graamatinaa ,piemeeram ,govi ,noteikti teiks to,bet govs tacu nav zila,kaapeec tu kraaso zilu utt.Man liekaas,ka biezi vecaaki "traucee" tam beernam izpausties,pasam izgudrot kaut ko.

es veltu maz laiku saviem berniem, bet es emocionali vairak nespeju dot. kadreiz spiedu no sevis ara, tur gaju speleties, tagad tik taa, kaut ko aprunajamies... nu slikta maate kadam var likties, bet ta speleshanas nav vispar manaa gaumee... lai iet darzina spelejs...

Ļoti atbalstāmi, ka par to runā. It īpaši šajā, daudziem ļoti trakajā, priekšsvētku laikā, kad viegli aizmirst, ka "our greatest gift is our time together".
Par to, kas ir laba audzināšana.. Man patīk vienas bērnu psihoterapeites citāts (viņa saka, ka vairāk palīdz vecākiem, kas, savukārt, atrisina arī bērnu problēmas) - "dare to raise yourself first". Es to sev atgādinu katru dienu. Visas mūsu reakcijas, emocijas, sāpes un aizvainojums... tas nenāk no tā, ko dara citi, tas vispār nav saistīts ar ārējo pasauli. Tāpēc, manuprāt, būt par labu vecāku, ir, pirmkārt, būt par labu cilvēku. Kā? Izzinot un saprotot sevi, un katru dienu mēģinot būt labākam kā iepriekš.
P.S. Ja kādai nepieciešams ar bērnu audzināšanu (vai sevis audzināšanu šī komentāra kontekstā) saistīts padoms, viedoklis vai atbalsts, es labprāt uzklausīšu privātā vēstulē. Lai visām mierpilni!

Peekaboo1-man liekaas,ka pareizi buutu viss tad,ja beerns ir laimiigs,un vecaaki arii nav "izsuukti" kaa citroni.Man vairaak bija taa,ka tie mazie bija ok,bet es pati biju pilniigi "izsuukts citrons",un man paliidzeeja viirs.

Man par tādien kursiem, lekcijām ir dalītas domas, nedomāju ka tie ir bezjedzīgi, kads tomēr arī ieklausās, aizdomājas un kaut ko no tā visa var arī paņemt sev bērnu audzināšanā.
Esmu arī uz lidzigām lekcijām bijusi, tā jau interesanti, daudz patiesas lietas pasaka, par ko pati varbūt neaizdomājos, bet man gan diemžēl neviens ieteikums, kā rīkoties, ko darīt kadā situācijā utt nav neko līdzējis...es laikam to vecāku bērnu padarīšanu, bērnu audzināšanu vēl neesmu baigi izpratusi, jo man daudz kas nesanāk, plāni kā darīšu un kāds būs rezultāts izgāžas...
Kāda tad ir tā viena vienīgā pareizā audzināšana??

Es rakstīju, ka mana mamma bērnībā ar mani nespēlējās nu vismaz neatceros, bet pavisam savādāka viņa ir ar saviem mazbērniem-lasa grāmatas, spēlējas, runājas, dzied, dejo es skatos un brīnos. Ja un mans stingrais tēvs arī, kad ir opis, tad ucina, tos savus mazbērnus vairāk jau pa savam -pērk končas, vizina ar auto, ļauj saidīt pogas savā autiņā, ko es kā mamma neļauju. Par to tiešām esmu ļoti priecīga, ka manam bērnam ir iespēja to visu izbaudīt.

Sākumā ideja likās muļķīga, bet patiesībā lika aizdomāties. Mans tētis vienmēr visu nodrošināja, bet atrast laiku aprunāties ar bērniem negribēja, nespēja vai ari nemācēja. Viņam dzīvoja ar uzskatu, ka par bērniem emocionālā līmenī rūpējas māte, bet tēvs tikai nodrošina jumtu virs galvas. Man ļoti pietrūka tēta interese par manu dzīvi, un domaju, ka viņš savu neizdarību nožēlo vairāk nekā es. Par laimi, tētis ir palēnām mainījies un komunicējam :-) Un runā, ko nākotnē gribētu kopā darīt ar saviem mazbērniem. Ir ļoti, ļoti svarīgi runāt par šo tēmu, jo bērni tomēr kopē savus vecākus. Latvijā ir daudzas ģimenes, kas pēc vispārējā sabiedrības viedokļa ir ļoti labvēlīgas, bet tajās pietrūkst tēva emocionālā sasaiste ar bērniem. Tas sāpina bērnus, rada mazvērtības kompleksus, liek meklēt sev citu "tēti".

07092013-es arii biezi domaaju,ka man nebija taas pacietiibas - uzklausiit,speeleeties.

Sākumā, kad izdzirdēju par akciju, tad nodomāju, ka vai tiešām nevarēja izdomāt labāku pasākumu, kam vākt naudu. Vakar klausoties radio pieci sāku pārdomāt un aizdomāties, ka iespējams, tas ir vajadzīgs. Svarīgi ir, ka par to runā. Ir jau daudz labu tēvi, bet vienkārši viņi līdz galam neizprot, ka vajadzētu paspēlēties.
Es esmu padomju laika produkts un maniem vecākiem bija māja un trīs bērni. Atceros, ka kopā ar tēvu slēpojām, ka kopā gājām uz motokrosu, tad veda mūs pie omes. Baigā kopā spēlēšanās jau nebija. Jā ir lietas, ko daru savādāk-kaut vai spēlēju ar savu puiku ķeriņus, slēpšanos, veikalos, lego un daudz ko citu. Protams, ka eju ārā un braucam ar ragaviņām un diezgan daudz mīļoju un čubinu. Vienu lietu, ko daru savādāk nekā mana mamma ir, ja bērns pienāk pie mammas, bet es tajā brīdi mazgāju trauku un viņš ir skumīgs, tad noslauku rokas un mīļoju, bet protams, ja tas ir ņiķis es gribu, tad nē. Es gribētu iemācītos savaldību ar bērnu, jo reizēm man viņas pietrūkst .

Man bija skaidrs, ka mana bērna tēvs iesaistīsies audzināšanā tik pat daudz cik es un citādu variantu es nepieņemtu. Līdz ar to man vispār nav saprotama tēvu neiesaistīšanās bērnu audzināšanā, lai gan ar to saskaros ikdienā (draudzenes, paziņas, pašas bērnība). Par akciju - forši, ka sabiedŗibu aicina par to domāt. Par ziedošanu, nezinu. Vai mērķauditorijai ir svarīgi, vai tādi kursi ir bezmaksas? Diez vai.

odetta- Jaa, piekritu
un biezi vien pec tam top temas par virieti, kurs pieaugusa vecuma ar savu gimeni vel nespej parraut nabassaiti ar maati, vel dzivo mammas bruncos.

NightSky-man liekaas,ka iipasi puiku audzinaasanaa ir jaapiedalaas teetiem ,lai neizaugtu "memmiisi".

Piekritu Neons. +++ es tiesam ari to noveroju.
Ik pa laikam ir tadi kursi, esmu pati bijusi, neviens nevienu nekaunina, nedrikst tur to darit un ari arpus kursiem izpaust sarunas. Kursi bez maksas un tadelj nebija slikti.
Bet vispar, man skiet, ka doma un akcija jau laba, biezi vien ir ta ka ir mamma+berni un tad atseviski tetis.
Man berniba ari loti truka kontakta tiesi ar tevu un tas mani loti ietekmeja, ipasi attiecibas ar viriesu dzimumu

Arī piekritīšu Neonam par “māmuļas sindromu”

Neons-jaa!Piekriitu ,ka tas nav pareizi,ka teeti neiesaista beerna pieskatiisanaa.Vispaar taa trakaa nemsanaas visu laiku ap beernu arii nav iisti pareiza,jo tad vinam loti gruuti veelaak-vins ir pieradis,ka ir uzmaniibas centraa-speelee visur to "pirmo vijoli"!Kas par daudz,tas par skaadi!

Mans vīrs ņems BKA tūlīt uz 4,5 mēnešiem (maksimālais atļautais laiks viņa darbavietā). Tas gan nav Latvijā... Finansiāli nedaudz zaudēsim, protams, taču abi uzkatām, ka tas ir labākais risinājums mūsu situācijā, kad blakus nav neviena cita radinieka vai tuvinieka, kurš varētu palīdzēt.
---
Par tēmu - tādus kursus arī uzskatu par bezjēdzīgiem. Vai nu cilvēkam ir pašam galva uz pleciem, vai nav. Tādi īsie "viendienīgie" kursi neko neizmainīs šai sakarā. Un pie tā kā uzvedas un rīkojas vīrieši ģimenē bieži vien vainīgas ir pašas sievietes, kuras kā vistas ap to bērnu ņemas diennaktīm un nelaiž nevienu citu tuvumā (pat tēvu).

Es sliecos piekrist vairākumam par to, ka tie, kam ir vēlme šādus kursus apmeklēt, to jau dara. Ļoti noderīgi, protams, bet nez, vai šī akcija aizķers tos, kam līdz šim šī tēma nav interesējusi.

Vai Jūsu bērnības pieredzes ir ietekmējušas to, kā audzināt savus bērnus? Vai varbūt no šīm pieredzēm ir nākušas bailes par to, ka nespēsiet saviem bērniem sniegt pietiekami? Vai tieši otrādi - pārliecība un drošības sajūta, kas gūta jau ģimenē?

Es vispār neko tāādu neatceros no bērnības, tad jau laikam viss bija ok. :-D Bet esmu vienīgais bērns ģimenē, tāpēc par uzmanību sūdzēties nevarētu. Laikam man līdzi nāk arī tā pārliecība, jo šķiet, ka visu daru pareizi, un, cik izglītojos šajā jomā, arī tīri teorētiski rīkojos pareizi. Vienīgās bailes, kas man ir attiecībā uz bērnu audzināšanu - vai varētu veltīt pietiekami daudz uzmanības >1 bērniem..un tā, lai nevienam nebūtu sajūta, ka ir "apdalīts". Bet tas noteikti nav saistīts ar manu bērnību, vairāk tas ir, skatoties uz to, kāda situācija ir citās ģimenēs.