Dod 5!

Nu es neizjūtu sekas , uzskatu ka tā ir pareizi :-)

Jo es uzskatu , ka vīrietim un sievietei ir dažādi pienākumi, protams , mēs varam arī samainīties ar pienākumiem, bet tas nav patstāvīgi. Es tā jūtos komfortabli

Nu bet tieši tā. Katram vecākām ir savi pienākumi, tāpat kā mātes uzmanība ietekmē bērna pozitīvo attīstību vienā jomā, tēvs citā un nekādi tie viens otru aizstāt nevar.
Bet tieši tādēļ ir jābūt 50/50 vecāku uzmanības un audzināšanas. Ja būs 70/30, tad viena vecāka ieguldījums attīstībā, kuru otrs aizstāt nevar, stipri trūks.
Es ļoti labi zinu ko nozīmē mātes gādība un tēva šad tad. Tagad uzjūtu sekas.

Vecāku audzināšana tas ir pamatu pamats dzīvei turpmāk. Es arī esmu ar zināmiem kompleksiem, nepārliecinātību, bailēm, zemu pašapziņu, bet līdz galam īsti nevaru atcerēties kas ir bijis tas pamats, mana mamma un tētis nekad ar mani nespēlējās, neatceros ka kādreiz mani vecāki būtu tā sēdējuši blakus bērnam kā mēs ar vīru, vīrs spēlējās ar lellēm, ar lego un to dara KATRU DIENU pēc darba nevis 10min nedēļā, savukārt man labpatīk ar bērnu zīmēt, taisīt aplikācijas, krāsot, tas ir vesels process, ejam laukā maksimāli bieži, vasarā katru dienu pēc darba, ziemā retāk, bet lūk tagad ir sniegs, uzreiz metamies laukā uz kalnu, brauc ar ragavām, staigājam pa mežu. Bet bez laika pavadīšanas, vienmēr cenšos piedomāt - būt savaldīgai, domāt ko saki bērnam, censties atbalstīt viņa izvēles, piedāvāt variantus, RUNĀT ja man kaut kas nepatīk, izstāstīt, skaidrot nevis sodīt un viest bailes.
Mums ar vīru nav pienākumu sadale - uzskatu un savus uzskatus viņam paužu ar bērnu saikni veidojam abi, rotaļājamies abi, laiku pavadam kopā abi. Ir lietas ko uzņemus par daudz es, piemēram ēst gatavošanu, reizēm bērns vairāk bļauj pēc mammas, tā teikt vairāk trenkā mani :-D.
Manā ģimenē nebija šīs spēles, vecāki īpaši daudz laika ar mani nepavadīja, tēvs nepirka dāvanas, nelutināja, drīzāk vairāk no viņa baidījos, reti redzēju mājās jo strādāja, neveidojās saikne, līdz ar to nerunāju par savām problēmām, ko negribu pieļaut savā ģimenē. Vīram arī teicu, gribu lai mans bērns pusaudžu gados un vēlāk, kad sastrādā kādus sūdus vai ir kāds sirdsdēsts nāk pie mums, runā ar mums, nebaidās!

Jo es uzskatu , ka vīrietim un sievietei ir dažādi pienākumi, protams , mēs varam arī samainīties ar pienākumiem, bet tas nav patstāvīgi. Es tā jūtos komfortabli (l)

Ja man kādreiz dzīvē būs bērns ( vairāk par 1 toč negribētu), lai gan bērnus vispār negribu. Bet ja nu kādreiz tas notiks, tad varu ar mierīgu sirdi teikt, ka savu bērnu neaudzināšu tā kā mana māte audzināja mani.
Man tik ļoti pietrūka vecāku mīlestības bērnībā. Tā vietā lai mani paslavētu par kaut ko, norādītu uz kaut ko pozitīvu, uz mani rādija ar pirkstu un teica, ka esmu stulba, zaraza, padauza ( kad man bija kādi 9 gadiņi) un rāva aiz matiem. Tieši tas kalpo par iemeslu kādēļ nevaru atcerēties nevienu pozitīvu lietu bērnībā.
Tieši vardarbīga audzināšana kalpo par iemeslu tam, ka esmu ļoti liels pesimists, vienmēr saskatu visu slikto. Un vēl kaudze ar problēmām. Varētu pat teikt, sekām.
Vairāki gadi pagājuši, dzīvoju atsevišķi no mātes tālu prom, bet nespēšu viņai to piedot līdz kapa malai.
Audzināšanai un vecāku nozīmei jaunajā personībā ir ārkārtīgi liela un svarīga nozīme. Esmu lasījusi daudzas veiksmīgu miljonāru grāmatas un arī viņi saka, ka vecāku audzināšanai ir nozīme. Ka viņi pateicas tieši vecākiem, kuri palīdzējuši, atbalstījuši vienmēr. Bet es par atbalstu bērnībā varēju tikai sapņot :-)

Oi, pardon, es protams nesaku, ka wee un viņas vīrs nedara visu sava bērna labā. Tās ir pilnīgi dažādas audzināšanas metodes

Jārunā protams ir! Bet uzskatu, ka to īsto mērķauditoriju kursi nesasniegs. Tur aizies vecāki, kuri jau tāpat cenšas un dara ko var savu bērnu labā, un tie, kuri jau tāpat uzskata, ka tēva nozīme ir ļoti svarīga. Skaties, wee piemēram- viņa taču nekad neietu uz tādiem kursiem un viņas vīrs ne tik.

Wee- wow, pirmo reizi kaut ko šitādu dzirdu. Kāpēc Tev tādi uzskati?

Daļa problēmas slēpjas arī tajā, ka mātēm šķiet, ka bērnam viņu mīlestība un uzmanība ir vajadzīga vairāk kā tēva. Problēma nav tikai tēvos. Ne velti standarta situācija pēc laulības šķiršanas ir bērnu dot tēvam pa nedēļas nogalēm, līdz ar to bērnam tēva uzmanība augšanas procesā pietrūkst stipri.
Tā kā arī rindai māšu nāks par labu saprast, ka bērnam tēvs ir tikpat svarīgs.
Ja jums tas viss ir skaidrs un jūtat, ka jums šādi kursi nav nepieciešami - neejat. Būs cilvēki, kuri tajos daudz ko iemācīsies un mainīs, cerams, savus uzskatus kaut nedaudz.
Par problēmām nerunā - nav labi. Runā un aktualizē - atkal nav labi. Nav tak spiesta kārta ne ziedot, ne kursus apmeklēt.

Mariee tieši tā! Tie kuri GRIB tie jau dara, apgūst, mācās, analizē sevi kā vecākus, bet tie kuri NEGRIB tiem bezmaksas pat nepiespiedīs!
Vienīgais šīs akcijas pozitīvais - PAR TO RUNĀ VISU DIENU!

Emm... nu es nevēlos bērna audzināšanu 50/50 . Un nekādi kursi mani par to nepārliecinās.

Nevieni kursi neiemācīs tēviem vakaros pacelt savu pakaļu no datorkrēsla vai dīvāna, ja viņi paši to negribēs. Un tie kuri būs ieinteresēti aiziet uz kursiem un ko jaunu iemācīties, tie nevar būt mērķauditorija, jo arī kursiem vajag tērēt dārgo laiku.

Google.lv var atrast informāciju par kursiem "Bērnu emocionālā audzināšana", kursi jau nav par to cik daudz laika pavadām kopā ar bērnu, vai nepavadām, bet par to kā komunicējam ar bērniem dažādās situācijās, par vecumposmu īpatnībām - niķiem, sišanu mammai, tētim, emociju parādīšanu, robežu pārbaudi, vēlāk arī pusaudžu gadu īpatnībām.
Bet vispār ir ļoooti daudz vecāku, kas vadās pēc viņu vecāku metodēm, iepēršana, draudēšana, rāšana par to ka uzvedas ne tā kā pieņemts pieaugušiem cilvēkiem, kliegšana uz bērna, emocionālas vardarbības veidi - piemēram nepiemērotu vārdu izvēle - ej prom, negribu tevi redzēt, tu dari mammu nelaimīgu utt., faktiski liela daļa no maza bērna kurš knapi spēj teikumu salikt gaida pieauguša cilvēka uzvedību. Turklāt neaizdomājas vai tas ko es gaidu no bērna vai kā viņu audzinu, būtu tas ko vēlos ES! Vai es vēlos ka mans priekšnieks uz mani kliedz, draud ar nopēršanu vai kā savādāk emocionāli pazemo...

“Statistika liecina, ka 48% tēvu izjūt, ka sabiedrība mātes ieguldījumu bērna dzīve vērtē augstāk nekā tēva, pēc laulības šķiršanas tikai 13 % gadījumu bērni paliek dzīvot pie tēva, trešdaļa mūsu sabiedrības atbalsta miesas sodus bērnu audzināšanā. Šādā uzskatu sistēmā aug lielākā daļa Latvijas bērnu“.
Esmu redzējusi, Skandināvijā dzīvojot, ko nozīmē vienlīdzība starp vecākiem attiecībā uz bērnu - Latvijā vēl tālu līdz tam.

Man dažreiz liekas, ka dzīvoju citā pasaulē. Muks apkārt ir tikai forši tēti, kas gan strādā, tālāk izglītojas, gan ir mīloši tēvi, audzina bērnus. Kas tas par stereotipu par nevienlīdzīgo nozīmi- vispār nesaprotu. Kam tāds ir? Mūsu vecvecākiem? Varbūt..

Man šī akcija ar šādu tēmu vairāk atgādina to, ka attiecīgie akcijas rīkotāji, šo kursu pakalpojuma sniedzēji vai kādi citi cilvēki, kas strādā ar šo ideju, ir izdomājuši, kā zem labdarības aizsega piekļūt naudai saviem mērķiem. :D
Es netaisos spriest, cik labi vai slikti vecāki ir, bet skaidrs ir tas, ka kursus iespējams uzrīkot bez šīs akcijas ziedojumiem un, kā pēc šīs diskusijas izrādās, tad tādi pat jau notiekot. Ziedot, protams, var visam kam, pirms vairākiem gadiem tika vākti ziedojumi arī ceļošanai, tāpēc tas ir katra paša ieskatos, vai ziedot.

ļoti bērnam ir nepieciešama vecāku uzmanība, kura trūkst daudzās ģimenēs, turklāt labvēlīgās
Tas ir tieši tas ko saku, ja man ir vajadzīga uzmanība, loģiski , ka tā ir vajadzīga arī bērnam , man tas ir pašsaprotami.

Bērns nav mans. Bērns ir tāds pats cilvēks , kā es , tu vai kaimiņš. Ar savām velmēm, labu, sliktu gsrastāvokli u.t.t

Tad jau wee kā reiz vajag tos kursus, jo viņa uzskata, ka bērns pa lielam ir tikai mammas. Bet šie kursi laikam būs tieši jaunajiem vecākiem.

*lauzt stereotipu, ka vecāku loma nespēlē vienādu lomu.