Vecāku audzināšana tas ir pamatu pamats dzīvei turpmāk. Es arī esmu ar zināmiem kompleksiem, nepārliecinātību, bailēm, zemu pašapziņu, bet līdz galam īsti nevaru atcerēties kas ir bijis tas pamats, mana mamma un tētis nekad ar mani nespēlējās, neatceros ka kādreiz mani vecāki būtu tā sēdējuši blakus bērnam kā mēs ar vīru, vīrs spēlējās ar lellēm, ar lego un to dara KATRU DIENU pēc darba nevis 10min nedēļā, savukārt man labpatīk ar bērnu zīmēt, taisīt aplikācijas, krāsot, tas ir vesels process, ejam laukā maksimāli bieži, vasarā katru dienu pēc darba, ziemā retāk, bet lūk tagad ir sniegs, uzreiz metamies laukā uz kalnu, brauc ar ragavām, staigājam pa mežu. Bet bez laika pavadīšanas, vienmēr cenšos piedomāt - būt savaldīgai, domāt ko saki bērnam, censties atbalstīt viņa izvēles, piedāvāt variantus, RUNĀT ja man kaut kas nepatīk, izstāstīt, skaidrot nevis sodīt un viest bailes.
Mums ar vīru nav pienākumu sadale - uzskatu un savus uzskatus viņam paužu ar bērnu saikni veidojam abi, rotaļājamies abi, laiku pavadam kopā abi. Ir lietas ko uzņemus par daudz es, piemēram ēst gatavošanu, reizēm bērns vairāk bļauj pēc mammas, tā teikt vairāk trenkā mani :-D.
Manā ģimenē nebija šīs spēles, vecāki īpaši daudz laika ar mani nepavadīja, tēvs nepirka dāvanas, nelutināja, drīzāk vairāk no viņa baidījos, reti redzēju mājās jo strādāja, neveidojās saikne, līdz ar to nerunāju par savām problēmām, ko negribu pieļaut savā ģimenē. Vīram arī teicu, gribu lai mans bērns pusaudžu gados un vēlāk, kad sastrādā kādus sūdus vai ir kāds sirdsdēsts nāk pie mums, runā ar mums, nebaidās!