Tāpat kā man nevajag pētījumus par maniakiem, lai būtu izpratne, kas MAN ir jādara, lai ar mani negadās sliktas situācijas.
Bingo - šī ir esence, kāpēc tik bieži tiek ķidāta upuru "atbildība", un kāpēc to tik kāri metas darīt citas sievietes. Jo tas sniedz ilūziju par kontroli - ES zinu, ko darīt, lai tā nenotiktu, ES zinu, kā sevi pasargāt, ES esmu labāka un gudrāka. Izvarošana ir viena no briesmīgākajām lietām, kas ar sievieti var notikt - daļēji tāpēc, ka tas ir absolūts ķermeniskās autonomijas pārkāpums (ja es neesmu kontrolē pār savu ķermeni, tad ko es vispār dzīvē spēju kontrolēt?), daļēji tāpēc, ka tas ir pazemojums, daļēji tāpēc, ka tā ir trauma, daļēji tāpēc, ka apkārtējo reakcija - ko mēs visā krāsņumā varam vērot šeit - ir tāda, kāda tā ir. Ja sieviete pieturas pie pārliecības, ka var izpildīt punktus A, B un C, lai ar viņu tā nekad nenotiktu, tad viņai ir ilūzija par drošību. Taču tā ir viena vienīga ilūzija, jo realitātē tas var notikt ļoti atšķirīgos apstākļos un ar cilvēkiem, kas ir pazīstami, nepazīstami, paziņas, draugi vai radinieki... Tu vari sekot visiem "likumiem", kaut ieģērbties burkā, bet, ja tu patrāpīsies ceļā izvarotājam, kurš ir tevi noskatījis par savu mērķi, tad var gadīties visādi. Labi, ka tādu cilvēku procentuāli ir maz.
Un arguments "sabiedrībā, kur apgrozos, nekāds tāds nenotiek" ir naivākais, ko es savā mūžā esmu dzirdējusi. Es neapgrozos nekādā šausmīgajā sabiedrībā, bet zinu vairākus gadījumus vai mēģinājumus. Kā es par tiem zinu? Jo tās sievietes man ir pietiekami uzticējušās, lai par to pastāstītu. Cik zinu, par nevienu no tiem gadījumiem nav ziņots policijai, jo (1) negrib, lai citi par viņām šādu informāciju uzzina, (2) negrib, lai varmāka pasaka "viņa to izdomāja", kam lada daļa cilvēku bez ierunām noticēs, (3) negrib, lai galvenokārt tiek ķidāta viņas garderobe un citas nesvarīgas lietas, un (4) kauns, jo "ja es būtu darījusi A, B un C, varbūt tas nebūtu noticis..." Apsveicu, jūs tagad kultivējat to ceturto.