Savā laikā ļoti aizrāva dokumentālo sēriju cikls "Kriminālā Krievija". Kopējais rezumē, kāds man radās, vērojot, kā tiek pastrādāti visi tie noziegumi, kas un kāpēc tos paveic un kāds ir gala beigu rezultāts šim varmākam/maniakam/pedofīlam (cietumsods vai psihiatriskā klīnika):
1. Nepieskaitāmie varmākas ir mazākumā attiecībā pret pieskaitāmajiem (vismaz, izejot no tām aptuveni 50 sērijām, kuras bija tieši par tādiem vientuļajiem slepkavotājiem/izvarotājiem). Tā attiecība varētu būt apmēram 1:3.
2. Pieskaitāmie maniaki ļoti labi saprot, ko dara, par ko liecina tas, cik grūti tos ir notvert, cik rūpīgi viņi izplāno savus noziegumus, ka tikai retu reizi kāds nejaušs garāmgājējs ko pamana un to, cik viņiem ir laba atmiņa, ka viņi pat pēc vairākiem gadiem spēj precīzi parādīt, kur ir aprakuši savus upurus. Par viņu visai augsto intelektu runā arī viņu pašu runas maniere, nereti arī nodarbošanās (piemēram, Čikotilo bija skolotājs).
3. Kāpēc pieskaitāmie varmākas uz to iziet? Galvenokārt, audzināšanas dēļ (kādam vecāki pilnībā nepievērsa uzmanību, kāds dzīvoja ar māti, kura viņu ienīda savas neizdevušās dzīves dēļ, sitot un iespundējot šķūnī pat par vismazākajiem nedarbiem, cits vienkārši nācis no nelabvēlīgas dzērāju ģimenes), dzīves neizdošanās vai vilšanās gadījumā (problēmas nodibināt attiecības, kaut kādas sliktas atmiņas no skolas laikiem par sevis izsmiešanu - šeit var būt vesels lērums ar iemesliem), bet visa pamatā, protams, kopskaitā ar visu iepriekšminēto - paša raksturs. Visbiežāk zems pašvērtējums, kā rezultātā iekšējais "briesmonis" rada vēlmi atriebties visai pasaulei, vai pārāk saasināta pasaules kārtības uztvere (piemēram, kāds necieš prostitūtas, kā rezultātā nolemj "attīrīt" pasauli).
Bet visā visumā tā ir noteikta sakarību ķēde, un praktiski katram šādam cilvēkam ir bijusi slikta bērnība/agrīnā jaunība. Ja tad viss ir kārtībā, bet kaut kas aiziet greizi pusmūža vecumā, tad ar daudz lielāku varbūtību šāds cilvēks kļūs par alkoholiķi, nekā varmāku.