Tas ir jautājums man?Tas bija retorisks jautāju s, kas nebija veltīts nevienam konkrēti.
Piekrītu tev daudzos punktos, jo diezgan pamatoti uzrakstītes, tomer gribētu piebilst, ka tu vairāk koncentrējies uz to, ko darīt, kad noziegums pret kādu ir jau pastrādāts. Savukārt es vairāk lieku uzsvaru uz to, kā samazināt iespējamību, ka tāds vispār notiks, lai upurim vispār nevajadzētu meklēt atbalstu kaut kur, kā tāduOK, saprotu domu gājienu un redzu loģiku, bet es īsti neticu efektivitātei, vismaz ne tādā veidā, kā pašreiz tas tiek realizēts (varmākas atbildība tiek kaut kur tālumā pieminēta, galvenais fokuss sanāk vērsts uz upuri jeb ko upuris ir izdarījis nepareizi). Domāju, ka, ja tas netiktu pasniegts ar “pats vainīgs” vai “ja būtu pasargājis sevi savlaicīgi, tas nebūtu noticis, līdz ar to -pats vainīgs” piešprici, tad noteikti ieteikumi kā sevi pasargāt nenāk par skādi, bet arī līdz zināmai robežai (piem., apģērba kritizēšana man liekas diezgan muļķīga, jo kādam izvarotàjam iespējams liekas, ka fakts, ka atsedzu potītes ir izaicinošs, vai svārki ir pārāk apspīlēti, vai džinsas izceļ dibenu - ceru, ka domu ieskicēju). Bet arī tas ir nosacīti, jo problēma ir tajā, ka uzbrukumu ir grūti paredzēt, tā pat kā uzbrucēju (kuri, ja var ticēt lasïtajam, visbiežāk izrādās pazīstami, līdz ar to kaut kādā ziņā upurim uzticību radoši), līdz ar to - līdz kādam līmenim cilvēkam būtu sevi “jāaizsargā”? Nesatikties ar paziņu, jo viņš ir pretēja dzimuma? Turklāt, ja pieņemam, ka uzbrucēji ir psihiski slimi un nespēj sevi kontrolēt, upuris var advancèt savus drošības pasākumus (retorisks jautājums - cik tālu tas aizietu? Cik ļoti man būtu jāierobežo sava dzīve, lai es “neizprovocētu” izvarošanu?) - vai uzbrucēji neatrastu arī advancētāks veidus, lai uzbruktu?
Varmākas motīviem IR jābūt saprotamiem, kā gan savādāk mēs varētu laicīgi pamanīt pazīmes vai zināt veidus, kā novērst nelaimi? Vienā gadījumā tie var būt svārki, citā alkohols, citā audzināšana, kādā vēlme atriebt savu sāpi, vēl kādā īssavienojums smadzenēs vai ilgi slēpts fetišs, kā arī kultūra vai tās trūkums.Un atkal - mēs cenšamies saprast varmāku, bet par to, ka upurim varētu būt savi iemesli, lai piedzīvotu uzbrukumu situāciju (ja diskusijas labad pievienojos korim, ka upuris pats ir ‘ievietojis’ sevi šajā situācijā), to gan mēs noteikti nevaram saprast un pat necenśamies, tas pat neienāk prātā. Ja runa ietu par kāda slepkavību - šie paši principi darbotos?
bet ja Tu bērnam nemāci, ka ar sērkociņiem spēlēties nedrīkst, nebrīnies, ka Tev nodeg māja.Kurš ir bērns šajā analoģijā? Upuris? Un sērkociņš/ugunsgrēks - izvarotājs?
kādas pazīmes cilvēka uzvedībā var liecināt par agresiju.Zinas tante, par šo daļu, lūdzu, daudz detalizētāku un sīkāku izklāstu, tā teikt, sabiedrības izglītošanas nolūkos.
Paldies :-), un šis pierāda to, ko teicu iepriekš. Es saprotu ļoti labi, ko Tu saki, bet es runāju par to, kā Tu un citi komentētāji prezentē savu attieksmi. Tu saki, ka saprast nav attaisnot, bet par analoģiju izvēlies bērnu un sērkociņu - bērnu, kurš, lai arī varbūt nesaprot rīcības sekas, bet ir aktīvais darītājs, bet sērkociņu - izvarotāju, sērkociņu - kurš ir priekšmets un nekādu atbildïbu nevar nest un līdz ar to nekāda attaisnošana sērkociņam nav vajadzīga. Manuprāt, varmākas ielikšana lomā “viņi vienkārši tādi ir” ir netieša norāde, ka viņi atbildību nenes, un atgādina Indijas politiķa “boys will be boys” . Tu jautā
Zinas tante
Jā, Pasadena, JĀ! Es tiešām saku, ka IR JĀSAPROT VARMĀKA. IR jāsaprot, ka sērkociņš var izraisīt ugunsgrēku, IR jāsaprot, ka bāžot pirkstus mutē rūcošam sunim, tev iekodīs, IR jāsaprot, ka braukšana pie stūres dzērumā var izraisīt avāriju, IR jāsaprot, kādas pazīmes cilvēka uzvedībā var liecināt par agresiju.
Un atkārtošos trešo reizi - SAPRAST NAV ATTAISNOT. Cik grūti ir saprast to?
Tomēr kāpēc te daudzas tik cītīgi ignorē bieži vien devianto sabiedrības daļu, kurā noziegumi notiek narkotiku, alkohola iespaidā?Bet a) šajās diskusijās kā pirmais upuris tiek gandrīz vienmēr prezentēta jauna sieviete, kura ir ne tā saģērbusies, ne tā uzvedusies, ne tur atrodusies (lai nav pārpratumi - es personīgi tos neuzskatu par iemesliem klupt upurim virsū). Kaut kā pārējās izvarošanas tiek noignorētas un pieminētas vēlāk, ja ir saņemti kritiski komentāri. Un b) es neignorēju šo sabiedrības daļu - es vienkārši neredzu, kāpēc visupirms tiek uzbrukts upurim. Un ar uzbrukšanu es domāju - tikko izdzirdot vārdu izvarošana sākt uzskaitīt situācijas, kurās jūsuprāt upuris ir līdzvainīgs (izprovocēja, pats uzprasījās, utt), vai arī uzreiz pievērsties tam ko upuris varēja darīt citādi. Varmāka - tas tiek atstāts kaut kur tālumā, līdz ar to c) kāpēc tik daudzas šeit grib ignorēt pašus varmākas? Piebildīšu, ka es saprotu jūsu ideju par faktoru mijiedarbību, kas var novest pie konkrētas situācijas rašanās - principā tam piekrītu, BET tiklīdz viens vai vairāki indivīdi izdara izvēli fiziski iespaidot citu, manā uztverē situācijas fons vairs nav svarīgs (un šī, manuprāt, ir fundamentālā atšķirība mūsu uzskatos), jo, manuprāt, fokusēšanās uz to rezultējas vai nu varmākas attaisnošanā, pat, ja netiešā vai negribētā, vai varmākas noignorēšanā (jā, manuprāt, ar un īsu klusu “varmākai būt ir slikti”, kas seko pēc palaga ar uzskaitītām upura kļūdām, nepietiek).
Un atkārtošos trešo reizi - SAPRAST NAV ATTAISNOT. Cik grūti ir saprast to?
Jā, jā, kļūdās arī izglītotās sievietes, tā pati žurnāliste Valla, kas uzlīda uz miljonāra - psihopāta zemūdenes un - kāds pārsteigums! Tika nobeigta! Lieliski apzinoties, ka tūliņ pati viņu prašņās par iepriekš pastrādātajiem noziegumiem un viņi būs divi vien jūras vidū. Tad kā - bāžot galvu krokodila žokļos mums būtu jābrīnās, ka tiek nokosta galva?
. Manuprāt, varmākas ielikšana lomā “viņi vienkārši tādi ir” ir netieša norāde, ka viņi atbildību nenes, un atgādina Indijas politiķa “boys will be boys” .
nekad visus psihopātus pasaulē neizķers, tāpēc jau ir teiciens sargā sevi pats un dievs tevi sargās.^ tas bija slēpts vardarbību attaisnojošs izteiciens, kura gaismā izvilktā versija ir 'psychopaths will be psychopaths', un līdz ar to tas ir slēpts nosodījums un pārmetums upurim, uzgrūžot tam vainas sajūtu, ka tas sevi nepietiekami sargā.
Es tiešām nesaprotu, kā var sagrozīt tik ļoti vārdus un pašu teikuma domu.