Oh, es šo tik ļoti saprotu. Beidzu skolu ar 2 sportā uz atestāta, jo tur sanāca kaut kāds čp ar zīmi, īsti vairs neatceros - tas bija pirms 10 gadiem. Pārējos priekšmetos atzīmes bija 7+. Joprojām neesmu priecīga par šo obligāto sporta veidu, jo es nekad neesmu bijusi sportiska, vienmēr esmu klupusi, kritusi, jutusiesw pazemota sporta stundās, bijusi pēdējā, īsa, kārna un mūždien neizpratnē par to, kāpēc man tas būtu jādara. Toties man ir/bija daudz citu talantu, ko labprāt attīstītu tajā laikā, bet nē, visiem, redz, obligāti jāizpilda normatīvi. Murgs, sviets un abloms, teikšu godīgi. Visiem varētu būt, teiksim, kāda stunda/divas nedēļā, kad vienkārši ir jāizpilda uzdotais, jāizkustās, jāatzīmējas. Nu, nevar vērtēt cilvēkus šādā sistēmā, that's qwron. Man tiesām sabojāja atestātu, nedabūju zelta žetonu un netiku budžeta grupā tur, kur gribēju. Un vai šobrīd es nodarbojos ar sportu? Hell yeah, ne klasiskā izpausmē, protams, bet tādā formā, kas man sagāda prieku un ļauj arī padomāt par dzīvi to darot. Therapy. Stulbi, ka skolas sistēma manī ieviesa naidu pret kaut ko tik jauku... sistēmas pēc vienkārši.