Kā lai iepatīkas dzīvošana Rīgā?

Es Rīgā esmu jau 16 gadus. Esmu pieradusi pie cilvēku masām, korkjiem. Bet nespēju pierast pie tā, ka latvieši Rīgā ir mazākumā. Centrā ir nedaudz labāk, bet visa pārējā Rīga.... nu sajūta, ka tu atrodies Krievijā. Nejūtos kā mājās.

Man Rīga nepatīk, nav tā ka man nepatīk lielas pilsētas, esmu dzīvojusi daudz reiz lielākās pilsētās un man patika. Bet Rīga...liekas ne šis ne tas. Liekas liela, bet salīdzinot ar tiešām lielajām metropolēm, tāds mazs pilsētiņš vien ir.

Esmu Rīgā devīto gadu. Sākumā man ļoti šeit nepatika, tad aptuveni gadu ļoti patika (plus vēl pašā centrā tad dzīvoju). Un pārējo laiku, arī šobrīd, Rīga riebjas. Vides maiņa man nepalīdzēja - dzīvoju ļoti mierīgā un klusā Rīgas rajonā, aiz loga tikai mežs un daba - bet ikdienā jau pilsētā tik un tā ir darīšanas - sajūta samērā bezpalīdzīga. Ļoti gribas prom no šejienes, bet, pašlaik īsti šāda varianta nav :-/

Mmm... tagad zinu, kā tas ir, kad tiek sajauktas tēmas :D

Sakot godīgi, tas ir dausmīgi!
***
Nē, visu var saprast, kad cilvēks ir izpumpēts, noguris un pārstrādājies, pēc darba taisa remontus u.c. Ja tas viss ir īslaicīgi, kaut kāds periods, bet forever and ever darbs-mājas-darbs, izklausās smagi.
***
Protams, forši iet kaut kur arī vienai, ar draugiem, radiniekiem, bet nu.. vienmēr? Pat uz kāzām jādodas vieni - tas ir vairāk nekā skumji. Ja pat uz kāzām tā otrā puse nevar pārvarēt savu "negribu", nu.... (t)

Kaut vai Baltezers, Sigulda, Garkalne - daudzi dzīvo un nav pārāk tālu, toties sajūta būtu kā galīgi ne-rīgā.

Vienkārši izvairies doties uz centru, ja iespējams, tur vienmēr daudz cilvēku apkārt.

Es Rīgā dzīvoju 15 gadus un man vēl aizvien tā nav iepatikusies :-D Ja būtu iespēja, atgrieztos savā dzimtajā pilsētā, bet, diemžēl, darba iespējas tur ir praktiski nulle. Un tā kā mans vīrs ir ļoti veiksmīgs savā karjerā, tad pārcelties prom no Rīgas nav iespējams. Turklāt viņam gandrīz katru nedēļu ir komandējumi ārpus Latvijas. Dzīve diezgan attāli no Rīgas būtu apgrūtinājums. Izbraukāt ikdienā neiespējami. Bet dzīvot katram savā pilsētā - muļķīgi. Tāpēc es sakožu zobus un cenšos iemīlēt Rīgu :D Apzinos, ka arī man pašai savai izaugsmei te ir daudz vairāk iespēju - gan karjeras ziņā, gan izglītības. Tāpēc regulāri apmeklēju kursus. Un, protams, daudzus piedāvātos pasākumus. Arī manam bērnam šeit ir daudz labākas izglītības un izklaides iespējas.
Tā kā esmu samierinājusies, ka vismaz vēl turpmākos15 gadus šeit pavadīšu un pēc tam, kad meita būs izaugusi un pati būšu sena, varbūt beidzot varēšu atgriezties dzimtajā vietā, nopirkt māju un pavadīt mierīgas vecumdienas :D Pagaidām, cik vien iespējams, kad uznāk skumjas pēc dzimtās vietas, tad nedēļas nogali dodos pavadīt tur :)

Man ar riebjas Rīga, vienmēr piebāsti transporti, nepieklājīgi, agresīvi cilvēki un sajūta kā tādā padomju ģerevņā, kur visur apkārt mudž no krieviem!

vienīgais variants, kā jau visas saka, kautkur pierīgā, tālāk no cetra un drūzmas. bet pēc manas pieredzes - ja nepatīk dzīvot konkrētā pilsētaa, tad arī neiepatiksies, lai ko arī mainītu .

Atkāpjoties no variantiem par mukšanu no Rīgas, iesaku sarosīties un saaktivizēties, apmeklet pasākumus, visādus brīvdabas koncertus, izstādes, spontāni un ķinīti, teātri vai bāru ar draugiem.
Kad dzīvosi savā mazpilsētā, tas vairs nebūs tik vienkārši, tāpēc paņem šobrīd no pilsētas visu, ko vari ;-)

Pēc 18 gadiem mazpilsētā, 6 gadiem Ventspilī esmu aizvadījusi pirmo gadu Rīgā. Sākumā biju pārliecināta, ka Rīgu nav iespējams iemīlēt un tur nav iespējams dzīvot. Šobrīd šķiet, ka nav nekādas vainas. Dzīvoju Purvciemā, darbs Purvciemā, apkārt mežs un koki. Domāju , ka vieglāk arī ir tādēļ, ka nenākas doties uz centru.

Mans ieteikums - Padziivo dazhus gadus Londonaa , un tad dziive Riigaa liksies tikpat kaa dziivot kaadaa mazaa Paavilostas ciematinjaa .
Kad es dziivoju LV tad man Riiga arii diezko nepatika - paaraak daudz cilveeku, druuzmas, troksnji, sastreegumi.
Un tagad aizbraucot uz Riigu - vaiii kaa man tur patiktos dziivot - taads miers, klusums, maz cilveeku uz ielaam ( pat pirmdienaas peec 17:00) jau apsveru paarvaakties atpakal uz LV . :-D

Arī piekrītu tām, kuras iesaka apsvērt dzīvesvietas maiņu. Esmu no tiem Tokijas un Ņujorkas tipa megapoļu mīlētājiem, tāpēc man Rīga, kad tur dzīvoju, vispār likās ļoti mierīga pilsēta. Pie tam tolaik dzīvoju Mežciemā un vismaz man tur tiešām sanāca noķert to mazpilsētām piemītošo mieru, jo visapkārt bija daudz zaļumu, koki, turpat netālu Biķernieku mežs. Iepērkoties tuvākajā veikaliņā, pārdevējus un dažus pircējus jau sveicināju, jo, diendienā satiekoties veikalā vai pagalmā, tie cilvēki jau kļuva zināmi un tuvi. Pārcēlos, jo man tieši prasījās lielāka kustība, taču, ja ir vēlme pēc miera, klusuma, nesteidzīgāka dzīves rimta, zaļie rajoni to spēj piedāvāt.

Varbūt, ka nevajag konkrēti domāt par Rīgas mikrorajoniem, bet gan par to vai ir boyfriends un bērni. Pārējais jau tāda blusošanās. Būs tās lietas, tad viss notiks. Dzīvot var daudzkur. Vislabāk privātmājā pierīgā ar autonomu apkuri tālāk no sliedēm, jo tad būs mazāk imigrantu apkārt, piemēram, Spuņciems, Upeslejas, Kalngale...

No Salaspils līdz Rīgas centram ir 40 min brauciens

Hmm.. 23-27 min brauciens ar vilcienu, 25-35 (atkarībā, cik dziļi Salaspilī dzīvo) min brauciens ar autiņu un 15-25 min (atkarībā, kas par diennakts laiku, sakarā ar satiksmes plūsmu) ar mašīnu. Tā kā, lūdzu, nevajag pārspīlēt un cilvēkus biedēt ar 40 minūtēm! :-D

Kas tieši Tev Rīgā traucē? Kāds ir Tavs ikdienas maršruts? Domāju, ka jācenšas izvairīties no nepatīkamākajām Rīgas vietām- stacijas, Centrāltirgus (arī citu tirgus) apkārtnēm, no sabiedriskā transporta, kas iet caur šīm vietām.

Ļoti labi saprotu. Kolīdz ir brīvs, braucu no Rīgas ārā - vai nu uz sev mīļajām mazpilsētām, vai vienkārši dabā. Citreiz uz pāris h, bet biežāk uz visu nedēļas nogali.
Piekrītu meitenēm, kas saka apsvērt dzīvesvietas maiņu lokāli. Tā pati Salaspils īstenībā ir baigi foršais variants. Ar vilcienu līdz Rīgai 27 minūtes., Mežaparks, Jugla, Principā jebkurš pieRīgas zaļais rajons dos citu sajūtu. Mežaparkam un Juglai vēl ir Ķīšezers, kas dod baigo mieru - tāds liels blāķis, liela platība, kur nekad pa lielam nekas nenotiek.

Ir gadījies kādu laiciņu nodzīvot Tokijas un Ņujorkas tipa megapolē, es diezgan ātri pieradu, tā ka, manuprāt, ja pa pieciem gadiem - nekā, tad jāmaina rajons uz stipri klusāku. Man kluss un mazpilsētīgs šķiet āgenskalns, tās šaurās, bruģētās ieliņas. Otrs variants - var izbraukāt uz darbu Rīgā no netalajām pilsētām, a ļa Salaspils vai Jūrmala.

Zinu gadījumus, kad sapņo par nākotni Tokijā, Ņujorkā vai kādā citā megapolē, bet man tāda dzīve uzdzen drebuļus. Mans sapnis ir dzīve mazā, omulīgā pilsētiņā, kur katru otro var sveicināt un nebaidīties bērnus izlaist ārā paskraidīt. Laukos arī forši, bet tad ja ir pietiekami naudas, piemēram, mašīnai.