Kā lai iepatīkas dzīvošana Rīgā?

Kaut vai Baltezers, Sigulda, Garkalne - daudzi dzīvo un nav pārāk tālu, toties sajūta būtu kā galīgi ne-rīgā.

Sakot godīgi, tas ir dausmīgi!
***
Nē, visu var saprast, kad cilvēks ir izpumpēts, noguris un pārstrādājies, pēc darba taisa remontus u.c. Ja tas viss ir īslaicīgi, kaut kāds periods, bet forever and ever darbs-mājas-darbs, izklausās smagi.
***
Protams, forši iet kaut kur arī vienai, ar draugiem, radiniekiem, bet nu.. vienmēr? Pat uz kāzām jādodas vieni - tas ir vairāk nekā skumji. Ja pat uz kāzām tā otrā puse nevar pārvarēt savu "negribu", nu.... (t)

Mmm... tagad zinu, kā tas ir, kad tiek sajauktas tēmas :D

Esmu Rīgā devīto gadu. Sākumā man ļoti šeit nepatika, tad aptuveni gadu ļoti patika (plus vēl pašā centrā tad dzīvoju). Un pārējo laiku, arī šobrīd, Rīga riebjas. Vides maiņa man nepalīdzēja - dzīvoju ļoti mierīgā un klusā Rīgas rajonā, aiz loga tikai mežs un daba - bet ikdienā jau pilsētā tik un tā ir darīšanas - sajūta samērā bezpalīdzīga. Ļoti gribas prom no šejienes, bet, pašlaik īsti šāda varianta nav :-/

Man Rīga nepatīk, nav tā ka man nepatīk lielas pilsētas, esmu dzīvojusi daudz reiz lielākās pilsētās un man patika. Bet Rīga...liekas ne šis ne tas. Liekas liela, bet salīdzinot ar tiešām lielajām metropolēm, tāds mazs pilsētiņš vien ir.

Es Rīgā esmu jau 16 gadus. Esmu pieradusi pie cilvēku masām, korkjiem. Bet nespēju pierast pie tā, ka latvieši Rīgā ir mazākumā. Centrā ir nedaudz labāk, bet visa pārējā Rīga.... nu sajūta, ka tu atrodies Krievijā. Nejūtos kā mājās.