Vai pieļaujami miesas sodi attiecībā pret bērniem/pusaudžiem?

Neatbalstu. Mans bērns tikai vienreiz izdarīja kaut ko tādu, ka aiz šoka un dusmām uzšāvu pa pakaļu. Tas ir - pagrūda kaimiņienes meiteni tā, ka tur bija kāds cm no paliela akmeņa pret kuru viņa gandrīz atsita galvu. Kaut gan pati savā ziņā bija vainīga, jo tāpat vien jau viņš viņu negāja grūst.
Bet, nu, par tādiem variantiem, kad sit gadu vecam bērnam pa pirkstiem, pakaļu, muti ir vienkārši drausmīgi. Infantilisms augstākajā pakāpē, mežoņi ne vecāki.
Tad tie bērni arī izaug ar uzvedības problēmām un tieksmi uz sūdu vārīšanu.. un jāsit ar vien vairāk un spēcīgāk. Viņu vecāki tāpat nekad nesapratīs, ka tas tādēļ, ka jau no mazām dienām bērnu audzinājuši kā suni. A, pēc tam visiem saka: "Viņš jau pa labam nesaprot!"

Pie izteiktajiem viedokljiem buutu veertiigi noraadiit, vai autoram pasam ir beerni, vai nav. Man liekas, ka tas ir ljoti svariigs aspekts, jo teoreetiski jau viasiem viegli spriedeleet.. ;-)

Pasai nav beernu, un vienmeer likaas, ka neatbalstiitu... Bet maasai ir divi mazi deeleeni un tagad saprotu, ka reizeem, bez vieglas uzzsausanas pa dibenu gruuti iztikt. Nu piemeeram, kad vecaakais deeleens paspeera savu braali, kas tikko bija saacis staigaat, jo tas patrauceeja lielajam braalim iPadaa speeliiti speeleet.
Un, visbiezaak, vecaaki jau nesit beernu taa lai tiesaam saapiigi buutu.. Tas ir vairaak kaa zests, ka konkreeta veida uzvediiba netiks tolereeta un ir "sodaama".
Bet, protams, reaalu vardarbiibu, kas ir veersta, lai tiesaam nodariitu saapes vai miesas bojaajumus, nekad neatbalstiisu!!! (e)

Pēc citāta bija jābūt "+".

Pēc pēriena bērnam paliek tikai bailes no pieaugušā un vairs nekas.

Bailes, dusmas, naids, vēlme apliecināt savu autoritāti cita - vājāka cilvēka priekšā to fiziski iebiedējot, iedragāta pašapziņa, pazemojums, nodevība no vienīgajiem cilvēkiem, kuriem būtu viņu (bērnu) jāaizstāv pret visu pasauli.
Fiziska iespaidošana nav pieļaujama nekādā formā. Ja bērns var novest līdz baltajām pelītēm, tad jāmainās ir pašam vecākam. Bērns ir bērns. Viņš savu nezināšanu, iztēles trūkumu, uzmanības trūkumu, nemācēšanu izteikties vai izprast, izliek tā kā to prot. Vecākiem ir jāmāk sadarboties ar bērnu un lietas bērnam paskaidrot tam saprotamā valodā un formā. Vecāku un bērnu attiecības nav autoritārs režīms, kurā tiesības uz indivīdu pienākas vadonim. Nekāda veida uzšaušana, stumdīšana, grūstīšana, purināšana, kliegšana un tā tālāk nav pieļaujama.

Neatbalstu vardarbību ne pret bērniem, ne pieaugušajiem. Ar bērnu ir jārunā, jāstāsta, jāskaidro, ko viņš izdarījis nepareizi. Pēc pēriena bērnam paliek tikai bailes no pieaugušā un vairs nekas.

Domāju, ka tā "uzšaušana pa pakaļu" sāp mazāk nekā emocionālā vardarbība, tas ir, saukšana par govīm, cūkām, nejēgām,utt. Dažreiz liekas labāk to bērnu, ja jau viņš tik slikts un neaudzināms ņemtu un nopērtu, nevis diendienā saukātu visādos briesmīgos vārdos, kliegtu un noniecinātu visu, ko dara. No tādas audzināšanas paliek daudz lielākas rētas, nekā pāris sārtumi uz dibena.

Bet vispār, uzšaušana pa dupsi nav nekas traģisks, traģiska ir emocionālā vardarbība pret bērnu, kuru diemžēl sastapt var teju ik katrā ģimenē, diemžēl tas vairāk iespaidu bērna veselīgu garīgo attīstību. Vecāku savstarpējās attiecības, konflikti, attieksme pret sevi, pret apkārtējiem ir tas kāda personība izaugs tavs bērns, pāris uzšāvieni pa pakaļu neko daudz nemaina, bet ilgstoša emocionāla vardarbība gan un pietam ļoti, ļoti, un tas izpaužas visdažādākajos veidos.

Uzšaut pa dupsi - JĀ, pērt ar siksnu, striķi, vienalga ar ko bet pērt apzināti pēršanas dēļ - KATEGORISKI NĒ.
Pa dupsi esmu uzšāvusi bērniem, jā atzīstu - vairāk savas bezspēcības dēļ, jo labprāt nekad to nepraktizētu, bet bērni mēdz izvest līdz baltajām pelītēm tik tāl, ka dusmās ņem un arī uzšauj pa pakaļu.