Vai pieļaujami miesas sodi attiecībā pret bērniem/pusaudžiem?

Mans bērns tikai vienreiz izdarīja kaut ko tādu, ka aiz šoka un dusmām uzšāvu pa pakaļu.

Kategoriski esmu pret jebkādu vardarbību- fizisku un emocionālu. Tomē, ja reizi mūžā afekta stāvoklī ir vienu reizi ar roku iesitis palielākam bērnam pa dibenu, neko traģisku nesaskatu. Ir reizēm situācijas, kad bērns pārbauda robežas un nonāk tādā apziņas stāvoklī "gribas kādu pakaitināt, paskatīties kas notiks, kad nokaitināšu" un ja tas notiek brīdī, kad vecākam abas rokas aizņemtas (iepirkumu maisi, zīdainis) un ir reāli bīstama situācija- karsts grils, aka, šoseja, tad drīkst gan uzbļaut, gan paraut aiz rokas malā no bīstamā objekta, gan, ja tas nelīdz, uzšaut ar roku pa dibenu, lai nekavējoties pārtrauktu bīstamo uzvedību. Sišana kā audzināšanas metode, sods ir pilnīgi garām. Sist ar priekšmetiem, vilkt nost bikses- tas ir slimi. Kaktā likšanu arī neatbalstu. Tepat ir pierādījums- ja pliķis pa dibenu ir bijis 1-2x mūžā, kad bērns APZINĀTI kaitinājis vecāku, netiek ņemts ļaunā un traumu nerada.

Neatbalstu nevienu miesas sodu, arī uzšaušanu pa pakaļu.
Pati esmu gan pērta ar siksnu, novelkot bikses veicumā, kad kailums bērnam jau ir liek justies neērti, gan pa seju ar dvieli iepļaukāta.

Ja soda mērs tiek izrunāts kopistiski un bērns pats nonāk pie secinājuma, vai arī vecāks saprot, ka dusmās ir uzstādījis neizpildāmu sodu, vai pārāk bargu, tad ir jāatvainojas, jāpaskaidro kļūda un atkal jāvienojas, tā ir cita runa, tā ir kompromisu un risinājumu mācīšana. Bet vienkārši uzstādīt sodus un pēc tam par tiem aizmirst vai atļauties izdīkt ar asarām vai šantāžu soda anulēšanu ir ļoti nepareizi

Esmu kategoriski PRET emocionālu un fizisku vardarbību pret bērnu. Pati bērnībā esmu pieredzējusi gan vienu, gan otru. Biju dikti nepaklausīgs bērns, vārīju ziepes un vēl tagad atceros, ar kādu nežēlību mamma mani pēra par nedarbiem. Šis ir iemesls, kādēļ man nekad nav bijušas, nav un nebūs siltas jūtas pret vecākiem. Mums ir normālas attiecības, komunicējam, finansiāli viņus atbalstu, bet neizjūtu nekādu mīlestību pret vecākiem.
Bērnu man nav, taču esmu savulaik par auklīti strādājusi, tāpēc kaut kāda pieredze tomēr ir. Toreiz vecāki uzsvēra, ka kategoriski neatbalsta pēršanu un es nekad arī neatļāvos pret bērniem pacelt ne balsti, ne roku. Man bija citas metodes - ja auklējamie kļuva nevaldāmi, tad vienkārši pateicu, ka nerunāšu un nespēlēšos ar viņiem, neiešu ārā uz spēļu laukumu utt. Pēc brīža paši asarām acīs nāca mīļoties, jo nepatika viņiem tas, ka ignorēju viņus.

Sodu neanulēju, bet var dabūt "pirms termiņa atbrīvošanu" ,ja vaina ir apzināta, nožēlota un situācija izlabota. Bet nu mani nenormāli kaitina neadekvātās kliegšanas, man uzreiz ir ignors un kamēr nenomierinās klāt var nenākt, bet nu man tāda bļaušana ir bijusi vien pāris reizes un tad ātri saprata ka neies cauri.

Wee, tu taču saproti, ka “dumja” attiecināju tikai uz kategorisku nē. Vai arī bieži redzētais variants - soda anulēšanas izdīkšana. Piemēram atceros kā viena māte nedarbu dēļ dēlam aizliedza visu dienu spēlēt planšeti. Šamais pabrēca un puika jau pēc 30 min spēlēja planšeti. Nepieļaujami! Pēc tam nav ko brīnīties ka bērni nerespektē vecāku. Un tā ir tikai un vienīgi vecāku vaina un dumība.

Es sevi galīgi neuzskatu par dumju , jo man var kaut ko izdīkt un man var izlūgties, konfektes, mīļāko kafejnīcu , vēl stundiņu parkā utt, bet ir lietas kuram ir kategorisks nē , nevar transportā skraidīt , klaigāt, traucēt citiem , nevar mētāties ar ēdienu u.t.t Dažreiz es speciāli piekāpjos meitai , jo zinu cik salda ir uzvaras garša, kad kaut ko ļoti gribas panākt. Man šķiet , ka mana panākumu atslēgta ir tas , ka es vienmēr pret viņu izturos kā pret līdzvērtīgu. Es tiešām nemāku runāt ar bērnu kā īpašāk , saku visu kā ir , tāpat kā teiktu pieaugušajam. Bet es esmu pārliecināta , ka ar visiem tā nevar , man druškai ir 8 gadus vecs puika , man brīžiem šķiet , ka mana meita ir pieaugušāka par viņu. Čalim 8 gadi , bet vel turas pie manas brunčiem , trakāk nekā mana 4 gadniece. :-)

Nē, nav pieļaujama ne fiziska iespaidošana, ne emocionāla bērna pazemošana, lai arī cik 'viegla' tāda bērna ietekmēšana šķistu.
Bērns ir nācis pasaulē, lai mīlētu un tiktu mīlēts - nelīdzvērtīga attieksme jeb audzināšana ar sodu un uzpirkšanas metodēm ir pašu vecāku neprasme mīlēt, cienīt un mācīt(ies).

Dārta, nu, slima vai neslima, bet varbūt tava meita arī pati būtu provocējusi uz tādu uzvedību.
Mans puika starpcitu tikai būs trīsgadnieks, bet viņai tūlīt 6 gadi. Viņa viņu nelaida ārā no trepju telpas, bet kad viņam izdevās izkļūt, tad pagrūda to meiteni malā, lai tiktu ārā. Tā, nu, sagadījās, ka tur daudz netrūka no tā akmens.
Knaps 3 gadnieks nav baigi spriestspējīgs kur un kā grūst. Kad grūž, tad grūž! ;-)

Vispār pēc citu (jau pieaugušu cilvēku) pieredzes esmu novērojusi, ka sports (domāju ar to regulāras nodarbības, iespējams, profesionālu darbību pēc tam) padara bērnus disciplinētus, kārtīgākus utt

Tas ir ar jebkuru nodarbošanos. Bērnam IR jānodarbojas ar sportu, mūziku, mākslu utt., kas nu kuram tuvāks. Tas viss disciplinē, iemāca kaut kāda lietu kārtību, režīmu, laika plānošanu. Lielākoties, bērniem visas muļķības galvā nāk tāpēc, ka ir par daudz brīva laika un enerģijas, kuru nemāk/nevar ieguldīt kaut kādās jēdzīgās darbībās.

Pašai nav bērnu, bet esmu bijusi kontaktā ar ļoti daudz maziem bērniem. Un es ļoti ceru, ka man vienmēr pietiks spēka un pacietības nekad bērnam neiesist un nekad nepacelt balsi uz viņu, jo es pati to nevaru ciest. Jo man tiešām tā ir, ka ja kāds kliedz uz mani, es vienkārši apvainojos un pasūtu viņu (vai sāku raudāt :-D) un es pieņemu, ka manam bērnam tā arī var būt, tā kā es to viņam nevēlos nodarīt un arī draugs (kuram ir skaļa balss un patīk runāt vēl skaļāk, lai pierādītu savu domu) varēs neuzdrošināties kliegt uz bērnu, ja kādreiz tādu gribēsim.

labākajā gadījumā brutāli bērns, jāpaņem un jānes prom

Tā nav sišana vai emocionāla, vai jeb kāda cita veida vardarbība, neredzu neko nosodāmu.
No savas pieredzes atceros tikai, ka vienreiz kaitināju mammu un viņa teica, ka ja vēlreiz to izdarīšu, tad dabūšu pa dibenu un es, protams, to izdarīju un dabūju arī, tagad atceros ar smiekliem un kad saruna par tādiem tematiem aiziet, tad izstāstu, jo bāc, kur man mazai tāda doma, ka bāc, speciāli šitā jāpakaitina mamma :-D:-D

Vispār pēc citu (jau pieaugušu cilvēku) pieredzes esmu novērojusi, ka sports (domāju ar to regulāras nodarbības, iespējams, profesionālu darbību pēc tam) padara bērnus disciplinētus, kārtīgākus utt, tāpēc man tāda vēlme savu bērnu laist uz kādu sporta veidu (pat ja viņš negribēs, jo neatbalstu dīkdieņošanu pie planšetes - ļautu izvēlēties no dažādiem sporta veidiem tīkamāko).

Šī ir tā tēma, kur droši varu atzīties - man nav bērna un negribu spriest, kā būs. Teorijā vardarbību neatbalstu, bet atbalstu stingru audzināšanu, kur bērns zina robežas. Kā to sasniegt - laikam jālasa gudras psiholoģijas grāmatas.
Bet vispār, kāpēc es šeit izdomāju kaut ko komentēt, ir Undiyas teiktais 1.lpp.

Neatbalstu. Mans bērns tikai vienreiz izdarīja kaut ko tādu, ka aiz šoka un dusmām uzšāvu pa pakaļu. Tas ir - pagrūda kaimiņienes meiteni tā, ka tur bija kāds cm no paliela akmeņa pret kuru viņa gandrīz atsita galvu. Kaut gan pati savā ziņā bija vainīga, jo tāpat vien jau viņš viņu negāja grūst.

Ja es tādu mātīti satiktu, kura pateiktu, ka mana meitene kaut kāda ziņā bija pati vainīga, ka viņu pagrūda puika, tad pateiktu to, ka mātīte ir slima.

Undiya, prieks , ka neesmu vienīgā :-D:-D
Man liekas, ka uzšaušana ir galējais līdzeklis/ vecāka izmisuma sauciens. Pēriens kā tāds - nu ja ir izdarīts kaut kas nu neeenormāli slikts

Arī bez siksnām pastāv daudz kas.

Man arī audzinātāja ir uzšāvusi pa pakaļu. :-D
Nejutu nekādu aizvainojumu, bet atceros vēl šodien. Man bija vienalga, jo tāpat viņa man nekas nebija. Tur arī atšķirība starp svešu cilvēku un ğimeni. Ğimene ir vienīgā vieta, kur bērnam justies patiesi mīlētam un saprastam, bet ja par katru sūdu sagaida siksna, tad diez vai bērns tur jutīsies droši.. kur, nu, mīlēts un saprasts.

Ko es ar to gribēju teikt? Katram bērnam vajadzīga pieeja, vienam der tikai runāšana, citam vajag lielāku kontrolēšanu un stingrākas robežas. Pieturēšanās pie principa "never vaļā muti, citādi dabūsi pa dirsu" liekas nepieļaujama, bet tajā pašā laikā bezpalīdzīgi klaigāt uz bērnu, tādā veidā izvairoties no "psiholoģiskas traumas" arī šķiet diezgan absurdi.

Atliek piebilst, ka tām mātēm, kurām bērni prot izdīkt “neatļauto”, ir dikti gudri bērni! Un tādiem bērniem ir dumjas mammas. Jo atšķirībā no mammas spējas palikt nemainīgai uzskatos, bērns ir pietiekami inteliģents, nevis stulbs kā daudzām šķiet, lai mācētu pieaugušu cilvēku aptīt ap pirkstu un dabūt kāroto :D vecākiem ir jābūt gudrākiem par saviem bērniem, tad viss būs okay :D

nē, man tas nav pieņemami. nav pieņemami arī nesāpīgi fiziski sodi, kas ir kā žesti - raut aiz aus vai kaut kas tāds. jo šķiet, ka tā tu parādi, ka tev ir taisnība, tu esi autoritāte, jo esi fiziski lielāks un stiprāks. un es negribētu, lai mani bērni aug ar apziņu, ka tā pasaulē notiek. ja grib, tad visu var izrunāt un audzināt bērnu, ar kuru var sarunāt :)

Pašai bērnu nav un tuvākajā laikā neplānoju, tāpēc varu pastāstīt vien pašas pieredzēto un dzirdēto. Mani vecāki acīmredzot bija humānākas audzināšanas piekritēji, kas vairāk mēģināja skaidrot un runāt, jo neatminos, ka būtu pērta. Vienīgi atceros, kad ar brāli un māsu bijām riktīgi satrakojušies, ka mamma, droši vien aiz bezspēcības atšāva ar siksnu pa dibenu man un brālim. Nekādu aizvainojumu un pazemojumu nejutu, domāju, ka arī brālis ne. Vēl atmiņā palicis bērnudārza laiks, kad biju kaut kur tālu aizklīdusi, un kad audzinātāja atrada, uzsita ar roku pa dibenu, arī tās man nav nekādas sāpīgas atmiņas. Ja audzinātāja būtu tā izdarījusi šobrīd, droši vien jau būtu sanākušas lielas nepatikšanas.
No manām 5 draudzenēm, ar kurām runājām par šo tematu, viena no tām neatceras nekāda veida fiziskos sodus, neteiktu , ka izaudzis egoistisks un nevaldāms cilvēks , viena esot sista par katru pārkāpumu tā, ka jūtas sāpināta un nedroša vēl šobrīd, pārējās 3 šad tad nopērtas, bet zina kāpēc tas katrā gadījumā darīts.