Kādreiz, kad man šķita, ka nežēlīgi nepatīk mazi bērni, jo uz ielas visspilgtāk pamanīju visādus raudošus, bļaujošus un agresīvus, tad arī šķita, ka uzšaut ar plaukstu pa dibenu ir ok, jo
tajā pašā laikā saprotu, ka ne vienmēr visu mazie saprot ar mierīgu runāšanu.
Taču pagāja laiks un, kad gaidīju pirmo mazuli, sāku ļoti daudz lasīt par bērniem. Par bērna smadzeņu attīstību, par audzināšanas modeļiem, utt. Pēc dzemdībām, līdz ar milzu mīlestības devu, nāca arī liela cieņa pret mazuli kā atsevišķu personu un nekad vairs nav prātā ienākusi doma, ka jebkāda veida vardarbība ir pieļaujama vai attaisnojama.
Ir gadījies uz ielas/veikalos/laukumiņos redzēt vai dzirdēt, kā vecāki izturas pret saviem bērniem. Rausta aiz rokas, stumda, pazemojoši uzkliedz... izturas tā kā pret bakstāmu savu īpašumu, nevis vērā ņemamu atsevišķu personu.
Audzināt bērnu nenozīmē lēkāt apkārt, izdabājot visām bērna kaprīzēm. Var arī cieņpilni paskaidrot lietas, neuzspiest savu autoritāti ar varu un neaplauzt.
Esmu pārliecinājusies, ka bērns vislabāk sadarbojas tad, kad sadarbojas ar viņu.
Bēdīgi secināt, cik daudzas mātes bezatbildīgi un vienaldzīgi audzina bērnus. Viena daļa nevar sagaidīt, kad tiks ārā no ārprāta un varēs bērnu nogrūst bērnudārzā (kur, starp citu, gandrīz visi vecāki, ignorējot bērna nevēlēšanos, atstāj viņus tur raudošus un aiziet), vēl cita daļa nosēdina TV vai planšetes priekšā, nevis rada rotaļām atbilstošu vidi un iesaistās kopā ar bērnu (sapirkt visas iespējamās mantas, samest mantu kastē ar domu, ka, ja bērns gribēs spēlēties, tad spēlēsies + pa virsu besīties, ka mantu daudz, bet bērns garlaikojas, neskaitās), pa virsu vēl uzbrūkoša savas autoritātes uzspiešana un ar to visa "audzināšana" beidzas.
Bērns visu iemācās no savas apkārtējās vides un visvairāk - vecākiem. Ja vecāks nevar parādīt piemēru pašsavaldībai vai spējai problēmas risināt par tām runājot, tad bērnam nav no kā to iemācīties.
manuprāt, stingrībā augušie parasti dzīvē sasniedz lielākas virsotnes par tiem, kuriem vecāki likuši noprast, ka viņi ir pasaules centrā.
Es domāju, ka bērni, kuri sajūt, ka ar savām vēlmēm un viedokli var ietekmēt apkārtējos notikumus, dzīvē ir uzticīgāki sev un savām sajūtām un ir spējīgāki iet savu ceļu.
Tie, kuri stingrībā ir vecāku autoritātes aplauzti, vai nu tā arī paliek pakļāvīgi visiem un gaida, kad atnāks kāds, kurš "zina labāk", parādīs, kā jādara un klusībā noliegs savas domas un sajūtas pat ja tās apzināsies. Kāda stipra rakstura gadījumā varbūt realizēsies arī pretēja reakcija - izaugs nākamais, citus aplauzošais, iekšēji atriebties gribošais despots.
90
