Vai pieļaujami miesas sodi attiecībā pret bērniem/pusaudžiem?

Laikam apmeklējam dažādus veikalus :-D

Es uzskatu, ka stingrībai jābūt. Ne jau to saprot ar

jādauza ar lāpstu un jākliedz stundu no vietas.

kā dažas noteikti tādu uzskatu (ka stingrībai jābūt) uzreiz interpretē. Tas nozīmē, ka var pacelt balsi, var maigi uzšaut, var ielikt savā istabā, lai pasēž un padomā par savu rīcību un vārdiem. Man nav saprotama dažus mammīšu izlutinātie bērni, kuri aizskar visus citus un nerēķinās pilnīgi ne ar ko, jo viņš ir visvarens. Šādi audzinātie nav nekādīgi traumēti vai psihiski sagājuši sviestā - sakarīgākie un loģiskākie bērni klasēs. Prot arī normāli spēlēties, atrasties starp cilvēkiem. Un arī komentāri par to, ka vecāks jau nerēķinot, ar kādu spēku vai kādu skaļumu to dara, nu viegli sakot, skumīgi un bēdīgi, ja tāds uzskats, uz kura tik vien kā balstīt savu.

Nu, ar visu to, ka iepērkos tikai es - neesmu redzējusi, ka kāds raustītu vai sistu bērnus veikalā.
Noteikti ir arī tādi gadījumi, neapstrīdu. Sabiedrības zemākajam slānim tā ir norma un viņiem vienalga kur skaldīt savus bērnus. Ja, nu, vienīgi mājās var atļauties tā pamatīgāk izpausties.
Un, kā tu, duuja, tādās situācijās rīkojies? Uzskati par normu un novērs skatienu no šiem neandertāliešiem?

Undiya, jo vairāk dauza, jo priecīgāka palieku, hahaahaah. :D Pārlasi, ko tu raksti - izmet visus pārspīlētos teicienus par neandertāliešiem, zemo slāni un reālu sišanu - normālas mammas un tēti to ir darījuši - nu cik nu pēc skata varu pateikt. Skaļāk pasaka, ka nevar un nebūs saldumu kalni, paņem aiz rokas un pa zemi vārtošo bērnu ved prom, piesauc klāt un veic pārrunas, kad viņš neadekvāti izturas utt. Varbūt tavos maskačkas veikalos tās padibenes labāk redzamas.

Esmu pret vardarbību, gan fizisku, gan emocionālu. Jā, ir kad uzbļauju, kad nav klausījis, tiek noņemti visi gadžeti, pēc tam sēž sava istabā un meditē par savu grūto dzīvi. Veikalā vienu reizi, kad bija maziņš krita gar zemi, bļāva, kliedza, ka grib šokolādi, ļāvu, lai izkliedzas, nepievērsu uzmanību, tā arī bija vienīgā reize.

Piekritīšu TikBezPanika, jo ,manuprāt, stingrībā augušie parasti dzīvē sasniedz lielākas virsotnes par tiem, kuriem vecāki likuši noprast, ka viņi ir pasaules centrā. Vālēt bērnus ar lāpstām, vadiem vai striķiem ir zem katras kritikas, bet kādu reizi dabūjot pa dupsi vai pabaidot ar dakteri bērziņu bērns vien noprot, kas ir tā autoritāte, kas jāklausa, tādā veidā sačakarēta psihe man liekas kārtīgi pārspīlēta.

TikBezPanikas, es savā pagalmā novēroju pavisam citādu situāciju.
Tie bērni, kuru vecāki ir ar smadzenēm un bērnu virzienā nelieto ne fizisku, ne emocionālu vardarbību ir ļoti labsirdīgi, mīļi, paklausīgi un galīgi nav tendēti uz "ko, kuram izdarīt, atņemt vai ieriebt". Turpretim to vecāku bērni, kurus viņi nekautrējas saukāt par dalbajobiem, idiotiem utt, kā arī nekautrējas vilkt aiz rokas mājās un uzšaut pa galvu - ir reāli tendēti uz sūdu vārīšanu un vardarbību pret citiem bērniem.
Nu, neiestāstīs man neviens, ka tie bērni ir audzināti ar mīlestību un saprātu, bet tagad izauguši par tādiem mežoņiem, ka nekas cits kā lamāt un sist neatliek.
Nē, nu, ticu, ka var arī tā atštaukāt un iebaidīt bērnu, ka viņš vairs nav spējīgs funkcionēt un ir paklausīgs pakalpiņš, kurš uz sitiena izpildīs visas augstākstāvošo komandas.. vecāku, audzinātāju, skolotāju, priekšnieku utt.. bet tāds nebūs mans bērns. Ja kādai tādu vajag, tad tik uz priekšu!
Duuja, paņemšana un aiznešana nav nekāda vardarbība. Tā ir normāla audzināšana. Sišana, paņemšana un aiznešana gan.
Labi - bērnu sitēji ir visos sabiedrības slāņos, taču, manuprāt šī problēma izplatītāka ir starp neizglītotiem, aprobežotiem cilvēkiem un arī alkoholiķiem.

Ja nekliedz un nepretenciozi, tad bērns uzreiz skaitās izlutināts? Citu audzināšanas metožu vai tad neeksistē? Stingrībai jābūt nevis vārdos, bet gan darbībās kā piemēram robežu nostādīšanai, kā arī robežu nostādīšanai pret sevi, bērna audzināšana pirmām kārtām ir sevis paša audzināšana - prasme izdabāšanas vietā kopīgi atrast kompromisu ar bērnu mudinot kompromisu uzstādīt pašam, nevis noteikt to, prasme ievērot robežas pašai. Prasme ar partneri vienoties par kopīgu audzināšanas modeli, lai abi dotu skaidru skatu uz to, kas ir ļauts un kas ne. Prasme izprast bērna uzvedību dotajā momentā, prasme atrast piemērotu momentu, kad bērns ir koncentrēts uz Tevi un Tevis sadzirdēšanai, lai izrunātu šīs dienas uzvedību un kopīgi to uzrunātu un vienotos par sekām kuras abas puses ievēros bez izņēmumiem. Un prasme izprast vecumposmu īpatnības un kā attiecīgajā posmā reaģēt. Prasme saprast, ka bērns, kurš ir koncentrēts uz vienu lietu, attiecīgajā vecumposmā, piemēram, vēl neprot koncentrēties uz divām lietām - spēlēties ar klučiem uz sadzirdēt Tevi. Prasme ar bērnu izveidot ne tikai acu, bet arī emocionālo kontaktu, lai pārliecinātos, ka tas ir pilnīgi koncentēts uz Tevis sacīto un tā tālāk.
P.s. Bērns saprot kas ir autoritāte, kad Tu esi stingrs savos uzskatos un Tavs “nē” nozīmē “nē” bez izņēmumiem, nevis kad zin, ka var pa ausi dabūt.

P.s. Bērns saprot kas ir autoritāte, kad Tu esi stingrs savos uzskatos un Tavs “nē” nozīmē “nē” bez izņēmumiem, nevis kad zin, ka var pa ausi dabūt.

Tieši tā!
Vairākums padzirdot, ka bērnu audzināšanā netiek izmantotas vardarbīgas metodes uzreiz uzskata, ka šos bērnus neviens neaudzina vispār. :-D

Pašai bērnu nav un tuvākajā laikā neplānoju, tāpēc varu pastāstīt vien pašas pieredzēto un dzirdēto. Mani vecāki acīmredzot bija humānākas audzināšanas piekritēji, kas vairāk mēģināja skaidrot un runāt, jo neatminos, ka būtu pērta. Vienīgi atceros, kad ar brāli un māsu bijām riktīgi satrakojušies, ka mamma, droši vien aiz bezspēcības atšāva ar siksnu pa dibenu man un brālim. Nekādu aizvainojumu un pazemojumu nejutu, domāju, ka arī brālis ne. Vēl atmiņā palicis bērnudārza laiks, kad biju kaut kur tālu aizklīdusi, un kad audzinātāja atrada, uzsita ar roku pa dibenu, arī tās man nav nekādas sāpīgas atmiņas. Ja audzinātāja būtu tā izdarījusi šobrīd, droši vien jau būtu sanākušas lielas nepatikšanas.
No manām 5 draudzenēm, ar kurām runājām par šo tematu, viena no tām neatceras nekāda veida fiziskos sodus, neteiktu , ka izaudzis egoistisks un nevaldāms cilvēks , viena esot sista par katru pārkāpumu tā, ka jūtas sāpināta un nedroša vēl šobrīd, pārējās 3 šad tad nopērtas, bet zina kāpēc tas katrā gadījumā darīts.

nē, man tas nav pieņemami. nav pieņemami arī nesāpīgi fiziski sodi, kas ir kā žesti - raut aiz aus vai kaut kas tāds. jo šķiet, ka tā tu parādi, ka tev ir taisnība, tu esi autoritāte, jo esi fiziski lielāks un stiprāks. un es negribētu, lai mani bērni aug ar apziņu, ka tā pasaulē notiek. ja grib, tad visu var izrunāt un audzināt bērnu, ar kuru var sarunāt :)

Atliek piebilst, ka tām mātēm, kurām bērni prot izdīkt “neatļauto”, ir dikti gudri bērni! Un tādiem bērniem ir dumjas mammas. Jo atšķirībā no mammas spējas palikt nemainīgai uzskatos, bērns ir pietiekami inteliģents, nevis stulbs kā daudzām šķiet, lai mācētu pieaugušu cilvēku aptīt ap pirkstu un dabūt kāroto :D vecākiem ir jābūt gudrākiem par saviem bērniem, tad viss būs okay :D

Ko es ar to gribēju teikt? Katram bērnam vajadzīga pieeja, vienam der tikai runāšana, citam vajag lielāku kontrolēšanu un stingrākas robežas. Pieturēšanās pie principa "never vaļā muti, citādi dabūsi pa dirsu" liekas nepieļaujama, bet tajā pašā laikā bezpalīdzīgi klaigāt uz bērnu, tādā veidā izvairoties no "psiholoģiskas traumas" arī šķiet diezgan absurdi.

Man arī audzinātāja ir uzšāvusi pa pakaļu. :-D
Nejutu nekādu aizvainojumu, bet atceros vēl šodien. Man bija vienalga, jo tāpat viņa man nekas nebija. Tur arī atšķirība starp svešu cilvēku un ğimeni. Ğimene ir vienīgā vieta, kur bērnam justies patiesi mīlētam un saprastam, bet ja par katru sūdu sagaida siksna, tad diez vai bērns tur jutīsies droši.. kur, nu, mīlēts un saprasts.

Arī bez siksnām pastāv daudz kas.

Undiya, prieks , ka neesmu vienīgā :-D:-D
Man liekas, ka uzšaušana ir galējais līdzeklis/ vecāka izmisuma sauciens. Pēriens kā tāds - nu ja ir izdarīts kaut kas nu neeenormāli slikts

Šī ir tā tēma, kur droši varu atzīties - man nav bērna un negribu spriest, kā būs. Teorijā vardarbību neatbalstu, bet atbalstu stingru audzināšanu, kur bērns zina robežas. Kā to sasniegt - laikam jālasa gudras psiholoģijas grāmatas.
Bet vispār, kāpēc es šeit izdomāju kaut ko komentēt, ir Undiyas teiktais 1.lpp.

Neatbalstu. Mans bērns tikai vienreiz izdarīja kaut ko tādu, ka aiz šoka un dusmām uzšāvu pa pakaļu. Tas ir - pagrūda kaimiņienes meiteni tā, ka tur bija kāds cm no paliela akmeņa pret kuru viņa gandrīz atsita galvu. Kaut gan pati savā ziņā bija vainīga, jo tāpat vien jau viņš viņu negāja grūst.

Ja es tādu mātīti satiktu, kura pateiktu, ka mana meitene kaut kāda ziņā bija pati vainīga, ka viņu pagrūda puika, tad pateiktu to, ka mātīte ir slima.

Vispār pēc citu (jau pieaugušu cilvēku) pieredzes esmu novērojusi, ka sports (domāju ar to regulāras nodarbības, iespējams, profesionālu darbību pēc tam) padara bērnus disciplinētus, kārtīgākus utt, tāpēc man tāda vēlme savu bērnu laist uz kādu sporta veidu (pat ja viņš negribēs, jo neatbalstu dīkdieņošanu pie planšetes - ļautu izvēlēties no dažādiem sporta veidiem tīkamāko).

Pašai nav bērnu, bet esmu bijusi kontaktā ar ļoti daudz maziem bērniem. Un es ļoti ceru, ka man vienmēr pietiks spēka un pacietības nekad bērnam neiesist un nekad nepacelt balsi uz viņu, jo es pati to nevaru ciest. Jo man tiešām tā ir, ka ja kāds kliedz uz mani, es vienkārši apvainojos un pasūtu viņu (vai sāku raudāt :-D) un es pieņemu, ka manam bērnam tā arī var būt, tā kā es to viņam nevēlos nodarīt un arī draugs (kuram ir skaļa balss un patīk runāt vēl skaļāk, lai pierādītu savu domu) varēs neuzdrošināties kliegt uz bērnu, ja kādreiz tādu gribēsim.

labākajā gadījumā brutāli bērns, jāpaņem un jānes prom

Tā nav sišana vai emocionāla, vai jeb kāda cita veida vardarbība, neredzu neko nosodāmu.
No savas pieredzes atceros tikai, ka vienreiz kaitināju mammu un viņa teica, ka ja vēlreiz to izdarīšu, tad dabūšu pa dibenu un es, protams, to izdarīju un dabūju arī, tagad atceros ar smiekliem un kad saruna par tādiem tematiem aiziet, tad izstāstu, jo bāc, kur man mazai tāda doma, ka bāc, speciāli šitā jāpakaitina mamma :-D:-D

Vispār pēc citu (jau pieaugušu cilvēku) pieredzes esmu novērojusi, ka sports (domāju ar to regulāras nodarbības, iespējams, profesionālu darbību pēc tam) padara bērnus disciplinētus, kārtīgākus utt

Tas ir ar jebkuru nodarbošanos. Bērnam IR jānodarbojas ar sportu, mūziku, mākslu utt., kas nu kuram tuvāks. Tas viss disciplinē, iemāca kaut kāda lietu kārtību, režīmu, laika plānošanu. Lielākoties, bērniem visas muļķības galvā nāk tāpēc, ka ir par daudz brīva laika un enerģijas, kuru nemāk/nevar ieguldīt kaut kādās jēdzīgās darbībās.