Man kādreiz bija daudz aizspriedumu pret melnajiem , man šķita ,ka tie nu galīgi nav cilvēki, trakāk nekā kaut kādi korejieši u.c , līdz brīdim kamēr dzīve mani saveda kopā ar nu jau manu labāko draudzeni. Viņai mamma ir krieviete , bet tēvs no ļoti mazpazīstamas Āfrikas valsts. Kad vēl eksistēja padomju savienība , viņš atbrauca uz šejieni studēt, iepazinās ar manas draudzenes mammu , uzplauka lielā mīla , kā rezultātā piedzima mana draudzene. Sākoties varas maiņai viņš pieņēma lēmumu doties atpakaļ , viņa atteicās pamest savas mājās un ģimeni. Mammas asinis viņas izskatā vispār neatradīsi, nu īsts nēģeru meitēns, bet nu tāds pats cilvēks , brīvi runā 3 valodās , strādā labu ofisa darbu...
Ko es ar to visu gribēju teikt? Pamatā cilvēka uzvedību veido audzināšana un sabiedrība. Cilvēks taču nevar ietekmēt ādas krāsu , tas taču nav resnums ,kas ir paša nolaidība. Par tradīcijām , esmu tīra latviete audzināta latviskā garā, bet man nav problēmu , drīzāk pat ir interesanti, uzcept pankūkas masļenicā vai nosvinēt Ziemassvētkus 2x. Kādreiz svinējuši arī spāņu svētkus un piekopu dažas to tradīcijas. Man nav problēmu izkāpt ārā no savas mucas un palūkoties apkārt. Protams katrā nācijā ir pa kādam idiotam , apšaubu ka mūsu viesstrādnieki ir izglītotības paraugs , bet vai tad tāpēc visi latvieši ir tādi?