Ir gadījies būt par mīļāko. Vienā gadījumā skaidri zināju, ka precējies jau nez cik gadus, divi bērni, māja - viss. Bet, atkāpos un ieņēmu tādu kā laulības krīzes konsultanta lomu bez fiziska kontakta. Kad viņam bija slikti un besis - zvanīja un (ja varēju) tikāmies, izrunājām visas bēdas. Cilvēkam nebija dzīve iemācījusi, ka medaļai ir divas puses. Uz brīdi, kurā pārtraucām komunicēt - laulībā bija iestājies "medusmēnesis". Tā, ka - nenosodu retos gadījumos.
Bet reiz man gadījās "partneris", kurš bija super. Iepazinos ar viņa tēti, draugiem. Iepazinās ar manu mammu. Kopā apmeklējām pasākumus, braucu brīvdienās uz viņa īpašumiem. Tikšanās bija tā - +/-2x nedēļā; viena diennakts, cita dažas stundas. Ne vienmēr viss vainagojās ar seksu un tā. Bet mani kaut kas līdz galam nepārliecināja, likās, ka kaut kas nav. Aptuveni 1,5 mēnešus no romāna sākuma uzzināju, ka viņam kāzas pēc +/-3 mēnešiem. Jāsaka, neizpratne bija liela un uz jautājumu vai viņam ir mentāla rakstura problēmas saņēmu atbildi, ka esmu fantastiska, bet mamma liek precēt otru. Aizgāju neatskatīdamās. :D