pašnāvības

Man gan liekas, ka lielākā daļa pašnāvību ir slimības rezultāts. Tie ir cilvēki, kuri nekad nerunās par suicidalam domām, bet tās visu laiku būs viņa galvā, varbūt labākā dzīves posmā paies maliņā, bet tomēr tur būs. Draudzenei tētis izdarīja pašnāvību - itkā viss dzīvē bija, varbūt pagrūtāk ar naudu, bet nekas TĀDS. Ģimene bija ievērojusi viņa grūtsirdību, bet kā lai palīdz? Neviens jau nezināja, ka ir tik traki. Tagad draudzene saka-viņš bija slims cilvēks, tās uzmācīga domas bija ieperinājušās viņa smadzenēs un nelaida vaļā. Viena pazīstama meitene ari sevi nogalināja. No malas nepateiksi, smuka un smaidīga. Bet vestulē atklāja, ka jau sen par to domāja un izplānoja no a-z, gribēja "būt brīva". Arī ģimene neko nebija ieverojusi. Nekad nepateiksi, kas otram galvā. Normāli cilvēki, ja saskaras ar tādām domām, tomēr tas cenšas nopurināt un sevi vilkt ārā no tās bedres.
Protams, ir cilvēki, kas zaudējuši visu mantu vai ģimeni, no bēdām un izmisuma var spert dažādus soļus.

gadu gaitā
laika gaitā

persona, kam vispār nav nekādas cieņas izpratnes, sūkstās par necieņu pret vecākiem :D

Cilvēkam smadzenes ir tā iekārtotas, lai tās aizmirstu slikto, citādi mūsu dzīves griba nebūtu iespējama. Piemēram, traģiski nomirst bērns vai mīļotais vīrs, notiek biznesa krahs, smagi tiek apkaunota reputācija, piemeklē smaga slimība utml. Šādos periodos var uznākt pašnāvnieciskas domas, jo šķiet, ka svarīgākais zaudēts, tāpēc dzīvei vairs nav jēgas. Bet normālā gadījumā cilvēki saņemas, pieceļas, jo gadu gaitā tās sāpes mazinās vai atrisinās. Nav vairs tā, ka par to jādomā diendienā.
Cits jautājums, ja ir iedzimta vai dzīves laikā radusies smaga depresija, ko sauc par slimību. Tad, kad dzīve vairs nesagādā prieku, jo smadzeņu šūnās ir radušās izmaiņas, kas bloķē dabisko laimes hormonu rašanos.
Domāju, ka tad jāiet pie psihoterapeita un nepieciešamības gadījumā jādzer kādas tabletes, lai atkal spētu pieņemt dzīvi tās patiesajās krāsās tieši tādu kāda tā ir.
Līdzīgi kā alkoholiķiem vai narkomāniem - dabiskais happiness ir nomākts, un tas vairs neražojas, ja nav iegūta deva. Tad sāk ārstēt ar konkrētām metodēm, lai atgrieztu realitātē un dzīvē, kas paredz apzinātu un labprātīgu dzīvošanu tajā.
Neesmu apsvērusi šādu soli, jo ļoti mīlu dzīvi. Un esmu dzirdējusi, ka pēc kā tāda cilvēku pēcnāves dzīvē sagaida lielas mokas, kas gan ir mistiski, bet ne apšaubāmi. Pretējs viedoklis ir par eitanāziju... ļoti atlasītos gadījumos.

Nu tas ir diezgan personiski .....
Bet mūsu visu dzīves ir ar kādu saistītas un aizejot no dzīves mēs bieži uzveļam citiem savas problēmas. Pašnāvība ir pats vieglākais ceļš, vieglāk ir mirt nekā risināt problēmas, uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem. Tā ir vislielākā necieņa pret saviem vecākiem...

To dara egocentriski , garā vāji cilvēki ar nespēju uzņemties atbildību.

Vai varētu nedaudz plašāk uzrakstīt, kādēļ tā domā?

Cik sapratu, tad viņš nespēja atrast dzīves jēgu.

Šajā sakarā gribēju uzrakstīt, ka mani īsti nepārliecina biežie apgalvojumi, ka pašnāvības tiek izdarītas nopietnu, smagu dzīves problēmu rezultātā. Ar to parasti domājot dažādas nelaimes. Man šķiet, ka ir iespējams izdarīt pašnāvību arī tādā dzīvē, kuru vairums uzskatītu par ļoti labu. Piemēram, par Avicii neko nezinu, bet pieņemu, ka viņam bija tas, par ko sapņo ļoti daudzi: izcila karjera, nodarbošanās ar to, kas patīk, daudz naudas utt. Bet ja šķiet, ka tam nav patiesas vērtības, ka varbūt nekam dzīvē nav patiesas vērtības - kādēļ neizdarīt pašnāvību?

To dara egocentriski , garā vāji cilvēki ar nespēju uzņemties atbildību.

KL, alkohola, narkotiku, neīsti cilvēki apkārt u .c.

Kā pašnāvnieku var uzskatīt par slimu? Jā, ir suicīdi raksturīgi spihiski slimiem cilvēkiem.
Avicii izdarīja pašnāvību. Vai tad viņš bija psihiski slims? Ne sūda. Cik sapratu, tad viņš nespēja atrast dzīves jēgu.
Psihiski slims cilvēks tādu mūziku nespētu sadzejot.

Ir bijušas pašnāvnieciskas domas, bet zinu, ka izdarīt to es nevarētu, lai kāda arī būtu situācija, jo esmu tam par gļēvu. Daudzi uzskata, ka pašnāvība ir gļēvulība, bet es tomēr domāju, ka lai atņemtu sev dzīvību, ir vajadzīga liela drosme.
Vispār man ļoti nepatīk ka pašnāvniekus sauc par slimiem, psihiem, utt. Neviens mēs nevaram zināt, kas tam cilvēkam notika sirdī, cik ļoti sāpēja un kādi bija iemesli, kas uz šo soli pamudināja. Kaut nu pašiem nekad nenāktos pieredzēt brīdi, kad neredzi citu izeju un tas rādās kā vienīgā iespēja pārtraukt mokas. Nieku dēļ pašnāvību neviens neveic.

bet psihiskās slimības nav vienādības zīme veselā saprāta neesamībai un racionalitātes trūkumam. ..... pazīstu meiteni, kas iet pie psihiatra, lieto zāles, lai tiktu ar sevi galā un novērstu pašnāvnieciskas domas. (re kā, ir sliktas domas, bet viņas racionālais prāts saka, ka to var un vajag risināt)

Tad domas par pašnāvību ir vai nu iracionālas (kā minēts tēmas pieteikumā), ar kurām racionālais prāts mēģina cīnīties, vai arī pilnīgi racionālas, un tad nav skaidrs, kādēļ racionālajam prātam ar tām būtu jācīnās?

Esmu dzirdējusi viedokļus, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki, faktiski pie veselā saprāta esošs, racionāli domājošs cilvēks to nekad nedarītu

Šādam viedoklim ir tik absurdas konsekvences, ka tikai totāls iracionāls idiots pie tāda varētu turēties. Tas loģiski paredz to, ka hipotētiskā situācijā, kad cilvēks piedzīvotu ļaunāko, ko var iedomāties, piemēram, kāds ļaundaris viņu nebeidzami svilina sārta, viņam lūzt visi kauli, viņš vienlaikus psihotropu līdzekļu iespaidā piedzīvo nebeidamas ekstrēmi mokošas panikas lēkmes, vienlaikus viņa acu priekšā šis ļaundaris izvaro viņa māti utt., un vienlaikus droši zina, ka tas viss beigsies (tai skaitā viņa mātes izvarošana), ja viņš izdarīs pašnāvību, racionāls lēmums būtu neizdarīt pašnāvību.
.
Varbūt uzsvars ir uz to, ka tas attiecas tikai uz faktiski iespējamajām situācijām, t.i., kaut arī hipotētiski ir iespējamas situācijas, kurās būtu neprātīgi neizdarīt pašnāvību, tomēr nevienā faktiskā situācijā tas tā nav. Tādā gadījumā te atliktu norādīt uz ignoranci - arī faktiski ir ne mazums iespējamu situāciju, kurās dzīve ir tikai nobeigšanas vērta.
.
Patiess ir gluži pretējais viedoklis: tikai racionāls cilvēks ir spējīgs pārkāpt pāri iracionālai tieksmei dzīvot par spīti visam, un, kad ar prātu saprot, ka laba dzīve vairs nav iespējama, tad arī, kā racionālai būtnei pienākas, izpilda prāta pavēli izdarīt pašnāvību. Atliek vien citēt klasiķi: "gudrais dzīvos vien tik ilgi, cik vajag, nevis cik var" /Seneka/

Nedomāju, ka katrs pašnāvnieks ir psihiski slims. Visiem ir savas problēmas, atšķiras tikai izturības līmenis, vēlme tās risināt.
Drīzāk uzskatu, ka visas pašnāvības ir pamatotas, pat ja tie iemesli nav citiem redzami un citiem liekas, ka cilvēka dzīve ir ideāla. Bet patiesībā cilvēks iekšienē jūtas bezgala nelaimīgs.
Pašai ir ienākušas tādas domas, bet tas ir tikai dažreiz smagākos posmos. Cenšos aizdzīt tās prom, jo baidos par tuvākajiem cilvēkiem.

Esmu dzirdējusi viedokļus, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki, faktiski pie veselā saprāta esošs, racionāli domājošs cilvēks to nekad nedarītu.

piekrītu un nepiekrītu. nedomāju, ka psihiski vesels cilvēks apsvērtu pašnāvību. bet psihiskās slimības nav vienādības zīme veselā saprāta neesamībai un racionalitātes trūkumam. ir ļoti daudz dažādu problēmu, kas cilvēkus dzīves laikā var skart un, manuprāt, sabiedrībai pret to vajadzētu būt iecietīgākai. piemēram, depresija arī ir psihiska slimība. un ļoti izplatīta.
pazīstu meiteni, kas iet pie psihiatra, lieto zāles, lai tiktu ar sevi galā un novērstu pašnāvnieciskas domas. (re kā, ir sliktas domas, bet viņas racionālais prāts saka, ka to var un vajag risināt) viņas tēvs izdarīja pašnāvību, un tieši tas arī izraisīja viņas problēmas.

kāpēc lai es būtu pret cilvēka lēmumam par savu dzīvi?