Interesanti , kā ar slepkavību , varbūt kādas acīs arī tai var atrast attaisnojumu?
Manuprāt, nesalīdzināmas lietas. Pašnāvības gadījumā cilvēks pats apzinās, ko vēlas darīt (šoreiz nerunājot par
balto pelīšu gadījumiem) un pats ir piekritis gaidāmajam rezultātam.
Otrs scenārijs, ko arī īsti nesauc par slepkavību, jo potenciālais aizgājējs ir devis savu piekrišanu, ir eitanāzija. Un šeit ir jāsaka - atbalstu par visiem 100%. Smagu, neārstējamu slimību + vecuma gadījumā noteikti, ja jauns cilvēks ir piedzimis vai kļuvis par lemt nespējīgu dārzeni, tad šo lēmumu vajadzētu pieņemt viņa aizbildnim un arī pēc konsultācijām un speciālistu ekspertīzēm.
Trešais gadījums, kad cilvēks dod piekrišanu savai nogalināšanai, bet tā jau IR traktējama kā slepkavība, ir reliģiskais fanātisms. Sektas, teroristi pašnāvnieki utt. - tas vairs nenāk no paša brīvas gribas un par to ir atbildīgs cilvēks, kurš mirēju ir psiholoģiski iespaidojis.
Citus scenārijus, kad cilvēks lūdz kādam citam palīdzēt aiziet, nezinu, un palīdzēšana aiziet bez cilvēka lūguma jau ir slepkavība un nekā atbalstāma, tur, saprotams, nav.
*
Pašnāvniekus neatbalstu, bet arī nenosodu. Ieguldot laiku un darbu, destruktīvās domas var izkliedēt, noņemot slogu pašam un nesāpinot tuviniekus, tomēr jebkuram ir brīvība pašam lemt pār savu dzīvību.