pašnāvības

Cik tu tur sarežģīti sadzejoji, jā, ja cilvēks ,kurš visu mūžu jāaprūpē veiks pašnāvību arī tad viņš nevienu neatbrīvos. Tas ir mans subjektīvais viedoklis un principā es neesmu gatava diskutēt , es tā domāju , balstoties uz savu pieredzi un sevis piedzīvoto - neieredzu pašnāvnieciskus cilvēkus, visas tās runas u.t.t nu idioti , ja tā īsi un kodolīgi.

kas vienam "muša", citam "divi ziloņi", un mēdz būt situācija, kad līdz baltām pelītēm tik ļoti, ka pašnāvība šķiet loģisks risinājums. tikai tas, kam radušies apstākļi liekas vien nenozīmīgs šķērslis vai iespēja visu apgriezt kājām gaisā un sākt no jauna, protams, uzskatīs savādāk. un tas ir pavisam normāli, jo katram sava taisnība, bet pateikt, ka tas otrs gļēvs stulbenis.. tā ir viena deguna stumšana mākoņos, nekas vairāk! ne jau aiz lielas laimes cilvēks pats sev dzīvību atņems. un nevajag arī būt plānprātīgam šizofrēniķim - latviešiem ir laba animācijas filma "Akmeņi manās kabatās", kur visnotaļ saprotami attēlots, ka parasti pašnāvība kā risinājums ir tiem, par kuriem tu tā nemaz nepateiktu - lūk, viņš nu dien nav pieskaitāms! cilvēks-vienkāršais taču! velk rēķinus kopā, baro bērnus, lasa rīta presi, uzkož maizīti ar speķi, priekšnieks viņam ir lohs, brīvdienās triecas uz Siguldu kokus aplūkot, a aknās jau spiež tā sajūta un kaut tu zem sliedēm meties, pašam kauns no domas. nu varbūt kaut ko netieši pateiks pie pusdienu galda, bet tad viņam pateiks, lai nemuld un savāc sevi rokās, mužiks taču. un viņš arī nemuldēs, līdz vai nu saņems sevi rokās vai arī aknas nospiedīs. daudz tādu stāstu un nepamanīsi tā, ar neapbruņotu aci. kā jau teicu, nav jābūt piesietam pie gultas ar plānprātību, lai uzdrīkstētos.

Dažādas psihiskas saslimšanas ir ļoti daudziem cilvēkiem - patiesais slimu cilvēku skaits ir ļoti liels. Un maldīgi domāt, ka viņi visi ārstējas. Daudzkārt cilvēki atmet terapiju, jo viņi ir pārliecināti, ka uzlabojumi nozīmē izārstēšanos, un tad bieži notiek slimības saasinājums. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad cilvēks savas problēmas slēpj vai arī nemaz neapzinās, ka ir slims... Es domāju, ka vairumam pašnāvību tomēr ir apakšā depresija, šizofrēnija vai kādi citi traucējumi, ko saasina kāda nelaime dzīvē vai kāda konfliktsituācija. Nu, piemēram, dzirdēts, ka bieži pašnāvības izdara bankrotējuši uzņēmēji, kuri neredz izeju no finanšu likstām, vai arī cilvēki, kuri citu iemeslu dēļ nonākuši lielos parādos - pieņemu, ka cilvēkam šādā brīdī var saasināties depresija, tāpēc bedre var šķist vēl dziļāka... Pati tā tuvāk zinu vienu pašnāvības gadījumu, kad sieva pameta vīru, kurš bija diezgan despotisks - viņa bija gadiem pacietusi vardarbību. Pēc dažām dienām vīru atrada pakārušos, un tad atklājās, ka viņš gadiem ilgi ārstējies no kaut kādas psihiskas vainas... Pašnāvība tomēr ir tāds solis, kurš pārkāpj cilvēka instinktus, un, ja cilvēks uz ko tādu saņemas, tad tas noteikti vairumā gadījumu ir kopā ar kādu psihes problēmu.

wee, tu laikam nevienu neieredzi, kam dzīvē ir kādas grūtības. Vismaz tā var saprast no vairākām diskusijām.
Cilvēki, kas runā par pašnāvību, visbiežāk vēlas sev pievērst uzmanību, veic "švakus" pašnāvības mēģinājumus, kas reizēm un parasti ne ar pirmo reizi ir ar letālu iznākumu. Šiem cilvēkiem vēl var palīdzētun viņi sauc pēc palīdzības, bet biežāk cilvēki novēršas.

Nē, tā nav ... Bet slepkavība un pašnāvība ir manas dzīves traģēdija, pēc konkrētiem notikumiem manā dzīvē, es tiešām ne visai labi ieredzu garā vājus cilvēkus ... Ja ziņkāre moca kas tieši notika un kāpēc , uzraksti pm , publiski es šeit par to vairs nerunāšu ....

Jautājums bija - Vai Grūtupam, Timam Berglingam (Avicii) bija kāda psihiska slimība, ka izdarija pašnāvību?

Depresija IR slimība....tā ir atbilde uz tavu jautājumu?

Mūsdienu zinātne joprojām nespēj izskaidrot, kāpēc cilvēkiem rodas psihiskie traucējumi/slimības. Ir pieņēmumi, ka iedzimtība, bet tai pat laikā problēmas ir arī personām ar tīriem radurakstiem. Dažādas traumas, dzīves sarežģījumi, narkotiskās vielas( tajā skaitā alko)- tas viss tiek uzskatīts par katalizatoru. Un neviens no mums nezin, vai pēc gadiem pašiem nepienāks depresija, bipolārie traucējumi vai šizofrēnija. Līdz ar to, robeža starp racionāliem/neracionāliem cilvēkiem nav nosakāma. Izteikumi par to, ka pašnāvību veic tik mīkstčaulīgi cilvēki u.t.t. ir spļaušana akā, no kuras var nākties pašam dzert.
Šeit katrs var sev piemeklēt kaut ko - http://www.spkc.gov.lv/ssk10/indexb513.html?p=%235#g_5

Daži šeit raksta tā, it kā psihiatrija būtu fizika - konstatēt psihisku slimību ir tik pat viegli, cik izmērīt objekta masu vai temperatūru. Psihiatrija ir daudz kritizēta par to, ka diagnozes uzstāda visai patvaļīgi, bieži bez nopietna iemesla, un nevar atšķirt slimu cilvēku no vesela. Piemēram, šis pētījums ir ļoti slavens. Noteikti arī daži psihiatri domā līdzīgi - visi cilvēki, kuri domā vai dara X, ir psihiski slimi, citādi nevar būt. Un no kā izriet šis uzskats? Vienkārši no tā, ka cilvēkam par X ir tik slikts viedoklis, ka viņš domā, ka ir jābūt slimam, lai varētu gribēt X. Nevis reālos X pētījumos. Un tad vienkārši seko apļveida arguments: visi, kuri domā/dara X ir slimi, šis cilvēks domā/dara X, tātad ir slims, un tas atkal pierāda, ka vesels cilvēks X nedomātu/nedarītu. Principium komentāri šeit ir ļoti vietā.

avicii daudz dzēra. Viņam pirms pāris gadiem izoperēja žultspusli un bija nodzēris aizkuņģa dziedzeri.
Kādas tev vēl depresija? Tik nodrāzts vārds tas jau palicis.

Manuprāt, diezgan dīvaini mēģināt pierādīt, ka x nozīmē to, bet citreiz varētu nenozīmēt. Tas ir pilnīgi individuāli un spriest, kas un ko, kāpēc īsti nav jēgas. Un pieteikumā - psihiski slims cilvēks minēts, nu varētu autore padomāt plašāk, ko tas īsti nozīmē. Tas nav tukšs apzīmējums, ko tik truli lietot.

Šajā tēmā daudz interesantu komentāru, piemēram, šis:

Ja kāds uzskata, ka atņemt sev dzīvi prasa daudz drosmes un spēka... Nu a tu (nenorādu ne uz vienu konkrēti) nevis sev dzīvi atņem, bet pamēģini izdzīvot un noturēties neskatoties uz visām savām problēmām - vot tad parunāsim par drosmi un gara spēku! Slabo dzīvot un cīnīties?...

Par daudzām dzīves situācijām piekrītu, ka cīnīšanās ar grūtībām liecina par drosmi. Bet pieņemsim, ka cilvēks gadiem ilgi dzīvo nabadzībā, nevar dzīvē izsisties. Dzīvē atļaujas tikai pašu minimumu - lētāko ēdienu un lētāko apģērbu - nekādas īpašas izklaides vai ekstras, protams, nē. Šādu cilvēku visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā ir ļoti daudz. Pieņemsim, ka ar gadiem viņa veselība sāk iet grīstē, bet naudas ārstiem nav. Strauji bojājas zobi, problēmas ar locītavām, konstants nogurums. Strādāt kļūst arvien grūtāk, cilvēks grimst arvien dziļāk nabadzībā. Kādā brīdī sāk domāt, ka šāda dzīve ir pazemojoša un nav turpināšanas vērta. Kļūda un gļēvulība? Dzīve nekādā formā nekad nevar būt pazemojoša un nevērtīga?

Nu blin, ja viss ir tik slikti , tad vajag padomāt ko tu dari nepareizi , neviss turpināt slīgt purvā .

Jo visiem, kuri padomā, finansiālas problēmas vienmēr atrisinās?

Tās atrisinās , ja ir smadzenes , ja to nav nu tad neko ....

avicii daudz dzēra. Viņam pirms pāris gadiem izoperēja žultspusli un bija nodzēris aizkuņģa dziedzeri.
Kādas tev vēl depresija? Tik nodrāzts vārds tas jau palicis.

Un tu 100% zini ka viņš sevi sagraizija jo bija nodzēris aizkuņģa dziedzeri.....? Wtf kāda jēga vispār tam ko raksti? :D

Pieņemsim, ka ar gadiem viņa veselība sāk iet grīstē, bet naudas ārstiem nav. Strauji bojājas zobi, problēmas ar locītavām, konstants nogurums. Strādāt kļūst arvien grūtāk, cilvēks grimst arvien dziļāk nabadzībā. Kādā brīdī sāk domāt, ka šāda dzīve ir pazemojoša un nav turpināšanas vērta. Kļūda un gļēvulība? Dzīve nekādā formā nekad nevar būt pazemojoša un nevērtīga?

Nu, tādas beigas vispār sagaida lielāko daļu cilvēku - vecumdienas lielajam vairumam nav nekas priecīgs. Pieņemu, ka par pašnāvību ir domājis katrs, kurš mūža nogalē, piemēram, kļūst pusakls, puskurls un vēl beigās gadiem ilgi spiests pavadīt gultā. Atšķirība gan ir tāda, ka pašnāvību kā variantu ir apsvēruši daudzi, kuru problēmas nav atrisināmas, bet līdz tai nemaz tik daudzi tomēr nenonāk. Ja jau nelaimes un slimības būtu galvenais pašnāvību iemesls, tad vairums pensionāru nesagaidītu dabīgo nāvi, bet, kolīdz veselības problēmas kļūtu mokošas, tā viss - paši pieliktu punktu. Redz, garīgi vesels cilvēks tomēr grib dzīvot - par spīti visam.

Mana ome bija 8 gadus izsūtījumā, tiko viņai paprasīju vai bija tā ,ka domāja par pašnāvību, viņa pasmējās un atcirta pārāk daudz goda komunistiem ,tas jau bija tas ko viņi gaidīja. Lūk tā ir attieksme...

Nu, tādas beigas vispār sagaida lielāko daļu cilvēku - vecumdienas lielajam vairumam nav nekas priecīgs. Pieņemu, ka par pašnāvību ir domājis katrs, kurš mūža nogalē, piemēram, kļūst pusakls, puskurls un vēl beigās gadiem ilgi spiests pavadīt gultā.

Ir liela atšķirība vai veselības problēmas sākas vecumdienās, dabiski un prognozējami, caurmērā labas dzīves noslēgumā, kad cilvēks jau ir izdarījis ļoti daudz no tā, ko gribējis; vai arī ~40 gadu vecumā, turklāt dzīve arī līdz tam laikam nav bijusi laba un kļūst tikai sliktāka.

Redz, garīgi vesels cilvēks tomēr grib dzīvot - par spīti visam.

Man nav pārliecības, ka pašnāvnieki negrib dzīvot. Daudzi noteikti gribētu, bet gribētu dzīvot citādi, piemēram, neesot nabadzības un slimību nomāktiem. Diez vai daudzi izdara pašnāvību tādēļ, ka riebjas eksistēšana kā tāda. Bet par to arī bija jautājums - vai visas dzīves ir tik labas, ka cilvēka nevēlēšanās to turpināt ir izskaidrojama tikai ar psihisku slimību, t.i., nespēju novērtēt realitāti pareizi? Kāds ir pamats uzskatam, ka dzīve vienmēr ir tikai laba (kopumā ņemot)? Un nekad nav slikta, tātad negribēšana šo dzīvi dzīvot var izrietēt tikai no nepareizas realitātes uztveres, kurā kaut kas labs cilvēkam rādās kā kaut kas slikts? Izdzīvošanas instinkts ir bioloģisks, bet īsti neredzu iemeslu uzskatam, ka visi instinkti ir 100% pareizi pilnīgi visās dzīves situācijās.

Ir liela atšķirība vai veselības problēmas sākas vecumdienās, dabiski un prognozējami, caurmērā labas dzīves noslēgumā, kad cilvēks jau ir izdarījis ļoti daudz no tā, ko gribējis; vai arī ~40 gadu vecumā, turklāt dzīve arī līdz tam laikam nav bijusi laba un kļūst tikai sliktāka.

Nu, es domāju, ka jauna cilvēka mokas neatšķiras no veca cilvēka mokām, tikai vecam cilvēkam klāt vēl ir arī vecums, kā arī veci cilvēki biežāk ir vientuļi. Diezgan daudz kas ir atkarīgs arī no tā, vai cilvēks ir ticīgs. Un no izglītības - mazizglītotam cilvēkam ir mazāk prasību no dzīves, tāpēc kaut kādu pašrealizācijas prasību ir krietni mazāk... Vārdu sakot, pie garīgām problēmām kā dzinulim izdarīt pašnāvību var pievienot arī fiziskas mokas - gan kopā, gan atsevišķi.

Es nevaru atbildeet par piemineetajiem cilveekiem,jo tas kas ir lasiits veel nenoziimee 100% taisniiba!Tik biezi rakta,ka ir izdariita taada un taada pasnaaviiba,bet beigaas atklaajas,ka cilveeks nogalinaats.
Jaa !Depresija ir noteikti viena no diagnozeem,kur cilveeks vareetu uztaisiit pasnaaviibu,bet pasnaaviibu var uztaisiit arii sizofreenijas slimnieks utt.