Pirmskāzu pārdomas

Mans vīrs ir mans vienīgais vīrietis. Pēc 2 nedēļām būs 8.gadadiena. Apprecējāmies ātri, pirms kāzām kopā nedzīvojām (un seksa arī nebija). Protams, nelielas šaubas bija, bet ne tāpēc, ka nevarēšu baudīt dzīvi. Manas šaubas bija tāpēc, ka nezināju, kā būs sadzīvot ar viņa vecākiem, kuri mani ne pārāk ieredz.
Vai tagad kaut ko nožēloju? Nē, jo mīlu savu vīru un uzskatu, ka viņš ir lielisks vīrs man un labākais tētis mūsu bēŗnam. Bet man gan nekad nav bijusi vēlme pēc tādām izklaidēm, ko mēs nevarētu darīt kopā.

Kāzas es nedomāju atlikt. Uzskatu, ka tāds pending stāvoklis ne pie kā laba nenoved, un ir galīgi garām! Drīzāk gribēju saprast, vai tas viss ir tikai manā galvā, vai arī tur apakšā slēpjas kaut kas cits... Varbūt tiešām esmu sadomājusies ne to, un vienīgais, kas jālabo, ir mana domāšana. (s)

Mans vīrs ir mans vienīgais vīrietis. Pēc 2 nedēļām būs 8.gadadiena. Apprecējāmies ātri, pirms kāzām kopā nedzīvojām (un seksa arī nebija). Protams, nelielas šaubas bija, bet ne tāpēc, ka nevarēšu baudīt dzīvi. Manas šaubas bija tāpēc, ka nezināju, kā būs sadzīvot ar viņa vecākiem, kuri mani ne pārāk ieredz.

Oho, šī nu ir pavisam interesanta pieredze! Tev nekad nav bijušas domas, kā būtu būt kopā ar kādu citu?

Man šķiet, ka tāda neziņa, nedrošības sajūta ir normāla. Protams, ne visiem tā ir. Man nebija tik izteikti, lai domātu par šķiršanos. Manai draudzenei bija. Aizgāja pāris reizes pie psihologa, parunājās, saprata, ka viss ir kārtībā. Laulība ir nopietns solis un apsolījums ne tikai otram cilvēkam, bet arī jūsu abu ģimenēm, un jūsu bērniem (ja tādus plānojat). Tāpēc, manuprāt, ir tikai normāli, ja pēkšņi baidies, vai esi pieņēmusi pareizo lēmumu. Ilgstoša kopdzīve nav nepārtraukti taureņi, randiņi un aizraujoši piedzīvojumi. Tā ir prasme sadzīvot ikdienā, prasme pielāgoties, prasme tikt galā ar rutīnu un grūtībām. Ceļot, mainīt dzīvesvietu utt var arī esot laulībā.Ja neesi pilnīgi droša par to, ka tev ir pirms laulības kaut kādas konkrētas lietas jāizdara, es domāju, ka šķiršanās ir muļķīgs solis. Realitātē dzīve vienai nav tikai spontāni ceļojumi, randiņi un fantastisks sekss ar pievilcīgu svešinieku.
Es ar vīru esmu kopā 8 gadus, 4 no tiem esam precējušies. Un reizēm iet grūti, esam apvainojušies viens uz otru dažādu iemeslu dēļ un tā tas ir. Arī mazais mums ir, līdz ar to tas rada papildus saspringumu, sevišķi ja mūsu abu attiecībās ir kādi negludumi. Mans risinājums tam ir reizēm vienam no otra atpūsties, reizēm atpūsties divatā, reizēm atpūsties visiem trim kopā. Kopdzīve nav vienmēr viegla un skaista. Tāpat kā būt vienai nav gluži kā romantiskā filmā.
Ja es būtu Tev laba draudzene, es noteikti nedotu padomu šķirties.

Attiecībām ir jābūt ar mugurkaulu. Ja esat tik ilgi nodzīvojuši kopā un plānojat savu dzīvi arī turpmāk kopā, laulība ir liels apņēmīgs solis. Ar bez lielām svinībām, tas ir liels un svarīgs pasākums, kurš dzīvē var būt neatkārtojams.
Kad jau esat kopā ne pirmo gadu, varat atļauties vairāk ieguldīt intīmajās attiecībās, jo uzticēšanās un paļaušanas vienam uz otru ir lielāka. Var apmeklēt kopīgu erotisko masāžu, kas uzlabo juteklību, vai pirts rituālus divatā. Ir arī citas iespējas kā daudzveidot attiecības.

Tas, ka ar savu partneri neesi sasniegusi vaginālo orgasmu, nenozīmē, ka nomainot partneri, Tu to sasniegtu. Ir ārkārtīgi daudz sieviešu, kuras vaginālo orgasmu vispār nespēj sasniegt, kaut nomainījušas vairākus partnerus.
Cilvēkiem jau vispār patīk filozofēt par to, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja būtu miljons kabatā, kā būtu dzīve izvērsusies, ja būtu piedzimis citā valstī u.tt. Taču ne vienmēr zāle ir zaļāka tur, kur mūsu nav. Tev varbūt tagad, esot attiecībās, liekas, ka būt vienai ir baigi forši. Tā teikt, ej un dari kad un ko gribi. Bet Tu nevari zināt, vai tad, ja patiešām būtu viena, Tev būtu tādas pašas domas par to, kā tagad.
Kāzas ir nopietns lēmums, tādēļ ieteiktu emocijas nolikt malā un izsvērt racionāli, vai īslaicīga vienatne tiešām ir tā vērta, lai atteiktos, no apraksta spriežot, lieliska cilvēka? Tāpat - kā Tu justos, pieņemot, ka jūsu ceļi varētu šķirties uz visiem laikiem? Šaubas pirms kāzām ir pavisam normāla parādība. Jautājums tikai tāds, vai tam ir objektīvs vai subjektīvs pamats. Atbildi uz to vislabāk zini Tu pati.

Nu, ko nozīmē domāt? Droši vien, ka ir tādas domas bijušas, bet ne jau tādā nopietnā līmenī, ka tiešām gribētu. Parunāt ar kādu par to vai reizēm kaut ko iztēloties jau varam mēs visi. Bet tas tikpat ātri tiek aizmirsts un par to vairs netiek domāts.
Arī ar vīru esam par to pļāpājuši, bet secinājums jau ir viens - ir labi tā, kā ir tagad.
--
Piebildīšu, ka es neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena un tam, ka katram ir tikai viens īstais un vienīgais. Droši vien citos apstākļos es būtu varējusi iemīlēties arī citā cilvēkā. Bet to, vai laulība būs laimīga un ilga, nosaka tas, vai abiem sakrīt dzīves uzskati un vēlme, lai viss izdodas.

Tīri vaginālais orgasms man nav bijis. To arī uzskatu par "orgasmu seksa laikā".

Klitorārais orgasms Tev seksa laikā ir bijis? Vari sasniegt orgasmu ar klitora stimulāciju?

Iespējams, ka pirmskāzu stresa ietekmē Tu uztver visu saasināti un izdomāproblemas. Manuprāt šaubīties ir normāli, jo Laulības ir nopietns solis un tās var uznākt gan sievietei, gan vīrietim. Tikai atkarīgs par ko šaubies :-D Un cik normāli tā ir justies, neviens Tev nevarēs atbildēt. Jo nav normāli- nenormāli. Tev pašai jātiek skaidrībā cik priekš Tevis ir svarīgas tās lietas, ko pieminēji. Pēc tavām domām apprecoties vairs nevarēsi iet uz ballītēm un darīt trakas lietas, bet tā jau nebūt nav jābūt.. ienesiet savā dzīvē vairāk krāsainības!

Brīvas meitenes statuss ir skaists, aizraujošs un piedzīvojumiem bagāts tikai līdz kādiem gadiem 25. Pietiek iziet no mājas un jau pa kādam pielūdzējam pretī. Vairums draudzeņu/ paziņu arī brīvas un atsaucīgas trakiem piedzīvojumiem. Vairumam ir vairāki pielūdzēji, kas vēlas nopietnas attiecības. Viss ir skaisti, rožaini.
Un tad nāk vecums 25 gadi (apmēram), kad draugu/paziņu lokā vairums dzīvo kopā ar partneri, citi precas, citiem ir bērni. Labākie vīra kandidāti (atbildīgi, uz panākumiem orientēti) jau ir aizņemti, draudzenēm prioritāte kļūst partneris/bērni nevis brīvās draudzenes. Arvien biežāk rodas situācijas, kad tušiņš ar draudzenēm ir saldo pārīšu ballīte ar pāris vientuļniecēm. Kad citām piedzimst bērni, viņas čupojas savā starpā un "brīvās" meitenes tur neiederas un ar laiku netiek aicinātas. Arī ģimene sāk bakstīt, kad tad precēsies, kad mazbērni būs. Klubos, festivālos brīvie puiši ir kaut kādi puņķutapas ap 20, izskatīgie vienaudži ar draudzenēm pie sāniem. Nu nav nekas rožains un skaists būt brīvai pēc 25. Es pat lietotu apzīmējumu "vientuļa" nevis "brīva"- ne vairs pielūdzēju, ne draudzeņu. Tuvojoties 30 gadu vecumam, tas viss paliek vēl izteiktāk. Īpaši svētkos to jūt.
Un pat ja izdosies atrast +/- sakarīgu partneri, tik un tā jums abiem būs jāiet cauri pielāgošanās periodam. Palasi attiecību tēmas! Ļoti populāri ir konflikti ar vīramātēm, pārāk draudzīgas attiecības ar bijušajām, porno skatīšanās vienatnē, krāpšanas, utt. Tev to visu vajag? Ideālu cilvēku nav- ja sava līgavaiņa trūkumus,esi pieņēmusi un tev tie netraucē, tas nenozīmē, ka spēsi tikpat viegli pielāgoties citam cilvēkam, jo jaunībā ir vieglāk augt kopā, pieslīpēties.
Ja gribi traku piedzīvojumu, seksu ar svešinieku, tev vēl ir 2 nedēļas to realizēt. Varu garantēt, ka neko noorganizēt nepaspēsi, jo draudzenēm citi plāni, seksīgie svešinieki negribēs gulēt ar tevi vai tu ar viņiem, utt. Atrast labu cilvēku ir liela veiksme. Salīdzinājumam- tu turi rokās zelta auskarus ar briljanta rotājumiem un skumsti par plastmasas AliExpress bižutēriju :D

Viedā Minka uzrakstīja precīzi. Man arī tā sākumā likās, ka jāskrien un jābauda dzīve, bet pēc 25 arī kandidātu skaits ir samazinājies, ka tik beigās neattopies pie sasistas siles. Tas par to aliexpress bižutēriju vispār ideāli :-D

Daudzos komentāros ir uzskats, ka, ja esi brīva, tad esi vientuļa; pēc 25 gadiem- vecmeita ar kaķi; labāku par šo neatradīsi.
Es gan tā neuzskatu.

Piebildīšu, ka es neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena un tam, ka katram ir tikai viens īstais un vienīgais. Droši vien citos apstākļos es būtu varējusi iemīlēties arī citā cilvēkā. Bet to, vai laulība būs laimīga un ilga, nosaka tas, vai abiem sakrīt dzīves uzskati un vēlme, lai viss izdodas.

Šim citātam piekrītu. Nebūs šis, būs cits, nav tā, ka ir jāturas pie viena vienīgā, jo tas ir vienīgais saprātīgais vīrietis uz pasaules.

Viedā Minka, ar šitādiem ierakstiem Tu iznīcini meiteņu cerības, kuras izšķīrušās 26, 27 un 28 gados pēc ilgstošām attiecībām. Tā it kā vajadzēja palikt pie tā, kas bija, jo, redz, cerības tagad vairs nebūs, jo normālie čaļi būs nogrābti. Man tomēr gribētos ticēt, ka līdz 30 gadiem to vēl var sakārtot un satikt iespējamo vīru.
Piekrītu, ka izvēle paliek krietni mazāka un īstenībā visideālākais laiks randiņošanai ir augstskolas gadi, jo tad brīvu puišu netrūkst. Tomēr negribētos domāt, ka pēc 25 vairs neko prātīgu nevar atrast. Arī normālus puišus meitenes pēc ilgstošām attiecībām pamet, un paliek viņi pie sasitas siles savos gandrīz 30 gados. Ai, nu visādi dzīvē mēdz būt.
Protams, kaut kādās ballēs iepazīties vai pasākumos būs grūtāk, jo visi tur jau gandrīz vai dodas ar otrajām pusītēm. Bet cilvēki atrod ceļu viens pie otra (droši, nozākā manu rozā un sapņaino domāšanu, iznīcini, sagrauj :-D).
Tas tiešām nebija iedvesmojošs ieraksts. :-D

Dārta.
Tie 25 ir orientējošs cipars. Viena situācija tā nemanāmi, plūstoši pāriet otrā (tā, ko apzīmēju ar "pēc 25"). Arī tie kandidāti tuvu ap 30 nereti ir jau ar putniem- negribu precēties, negribu bērnus, negribu kopdzīvi, negribu to, negribu šito. Personība jau ir izveidojusies un pielāgoties, atrast ceļu vienam pie otra ir daudz grūtāk nekā zaļiem jauniešiem zem 25.

Dzērvenes
Piedod, ja tevi sāpināja mans komentārs.
Katram savs liktenis- citam izdodas atrast, citam nē. Dzīvē redzētie gadījumi tomēr nav diez cik labi- ir daudz paziņu, kas izšķīrās pēc 25 un joprojām ir vientuļas savos 40+. Skaistas, koptas, interesantas, aktīvas, panākumiem bagātas. Bet nav partnera, jo tie, kas gribēja, aprecējās ap tiem 25, bet kas negribēja, tie negrib arī savīs 40+ saistīties.

Interesanti gan tad jau tās/tie, kam ir gan 30, 35, 40, 50 un pat 60+ visi ir vientuļnieki bez otrajām pusītēm. Ok, lielākā daļa jau ir atraduši sev dzīves biedrus, bet ir ļoti liela daļa, kas vēl 35+ ir brīvi. Un arī pēc ilglaicīgam attiecībām un šķiršanās atrod sev citu otro pusīti. Un kāds pārsteigums - arī 60+ sev atrod jaunus partnerus. Zinu vairākas sievietes, kam vīri vai nu miruši vai arī nedzīvo kopā, bet savos 60+ gados ir atradušas sev citus vīriešus un jūtas labi, tāpēc kas tā par robežu, ka pēc 25 gadi viss - neviens tevi vairs negribēs un vispār vairs nebūs no kā izvēlēties. Daudzi tikai ap 30 vispār sāk domāt par nopietnām attiecībām.

Nu nesāpināja, vienkārši tāds paskarbs. Zināma taisnība jau tur ir.

Un skaisto gumijstiepēju (gribu miljonāru nevis kaut kādu puisi no mirstīgo kārtas) arī aplauzieni redzēti. Ap 30 beidzot izdodas atrast turīgus uzņēmējus (vecumā ap 40), bet tiem jau nevajag sievu- viņiem vajag lelli, dekorāciju blakus. Apprecēties jā, silikonus un fillerus visur kur var- apmaksās, arī visu iespējamo, ko var pieaudzēt, dārgas drēbes, rotas, smaržas, ceļojumus- to arī, bet bērnus negrib ne pa kam, jo tas traucē baudīt dzīvi. Arī sievas darbam jābūt tādam, ko var pamest, jo sievai jāseko līdzi vīram pa visu pasauli. Un kad tuvojas 40, bet bērnu nav un partneris kategoriski pret, tad ieraugot pirmās grumbiņas sejā var sākt uztraukties, kad partneris nomainīs dzīvo gadžetu pret jaunāku izlaidumu.

Nu nevar gan darīt tās lietas, esot precētai!

Un kas tieši spontānos ceļojumos (vienatnē, pieņemu) vai nosacīti īslaicīgā dzīvē citā valstī ir tāds, ka to nevar darīt esot precētai?

Esam runājuši daudz un dikti. Ir mēģinātas daudzas lietas, bet nekas īsti nav mainījies. Varbūt vaina ir manī, es nezinu. Kā jau teicu, nav, ar ko salīdzināt. Varbūt ar citiem arī būtu tāpat.

Jājautā, vai tev viņš šķiet seksuāli pievilcīgs? Praktiski nevis teorētiski. Ja īsti nešķiet, un sekss velk uz atrunātas tehnikas mehānisku izpildi, tad neko daudz gaidīt varbūt arī nevajadzētu.

Man tādi uzskati kā Viedajai Minkai bija tad, kad man bija 17 gadi un es izšķīros no pirmā puiša. Tad šķita, ka līdz 30 gadiem jāatrod kāds, jāturas pie katra kaut cik normālā utt. Pašlaik man ir 25 gadi, ir vīrietis, bet precības un bērnus vēl neplānoju, līdz ar to, ja izšķirtos, es vēl justos pietiekami jauna un forša, lai atrastu sev citu vīrieti.
Es saprotu, ka Viedajai Minkai ir daudz vairāk gadu, tāpēc tādas domas no viņas man šķiet jocīgas.
Pasaulē ir tik daudz vīriešu, var neaprobežoties ar Latviju vien. Es ticu, ka katrs var atrast sev sakarīgu otru pusi, ja vien ir atvērts meklējumiem, gatavs uz kompromisiem utml.

Jaestades
Vairākums patiesi tā arī nodzīvo dzīvi vientuļi. Labi, ja vismaz kādu bērnu ir paspējuši radīt, tad vismaz kāds tuvs cilvēks. Tie, kas atrod partnerus pēc 30, 40, 50, 60 jau vairāk ir izņēmums nevis likumsakarība. Fordiem, inteliģentiem cilvēkiem vispār gandrīz neiespējami. Kaut kādām Taņām no centrāltirgus, protams, cita situācija, bet tas sabiedrības slnis nav manā paziņu lokā.