Plusi un mīnusi paliekot attiecībās ar vīrieti pēc krāpšanas

Neviens neies pie otra ar tādu tekstu "'mīļā, Tevi ļoti mīlu, bet gribu ieviest trešo mūsu attiecībā", tas bija piemērs pilnai atklātībai abu starpā. Kāpēc netiek izrunātas attiecību problēmas ? Laikam jau savs iemesls tam, varbūt jūt ka nav jēgas, varbūt baidās tik nesaprasts. Un problēma paliek

Slikts piemērs, ļoti slikts un ļauns piemērs. Tā nav atklātība, tas ir gadiem krātu problēmu konspekts.(e)
.
Nu, paga, ja attiecībās jūt, ka nav jēgas konstatēt, izrunāt un kopīgi risināt problēmas, tad kas tās ellē ratā par attiecībām? (t):-O:-P
Sekstiecības, vai? :| :D

Var noslēpt, ja tādi gadījumi ir vienreizēji, vai daži. To es saku pēc savas pieredzes. Un sievietes to prot labāk neka vīrieši.
Par to kas ir bijis un noticis, otrs pat var neko nenojaust un nezināt.

Muļķības. :-P
Izvēlas neredzēt, nepamanīt un neievērot, jo tā ir ērtāk. Nosacīti ērtāk, bet ko tik iedomātu ērtību dēļ nepacietīsi. :-P:D:D

Jā abiem ir jāiegulda attiecībās, it īpaši pēc 5-7 gadu kopdzīves. Daudziem šķiet ka dzīvojot kopā viss ir pateikts un nav ko vairāk pielikt, bet tas galīgi nav tā. Daudz ko var darīt un vajag darīt lai attiecības nenoplaktu, vienmēr var kaut ko interesantu izdomāt Bieži vien vīrieši ir slinkāki šajās lietās.

Ja attiecībās vajag ieguldīt pēc 5-7 gadu kopdzīves, tās ir bijušas gaužām slābas sekstiecības pusdekādes garumā. :DVarbūt labāk beigt mocīt vienam otru ar savām sekstiecībām, šķirties un doties pēc attiecībām beidzot, m?:D:D 8)

1) attiecību problēmas ir pamatīgi ielaistas, noklusētas un nerisinātas, ja sāk domāt par krāpšanu. Tur jau sen nekas nav ne runāts, ne izrunāts, tāpēc tādi teksti tipo 'mīļā, Tevi ļoti mīlu, bet gribu ieviest trešo mūsu attiecībās' ir ne vairāk, ne mazāk, kā visu iepriekšējo gadiem krāto problēmu konspektīvs izvilkums, ne tiešs konstatējums. Tad te jautājums, kurš bija tas, kuru nekas neinteresē, ja attiecības ķer un glābj tikai tad, kad kārojas šļūkt pa kreisi?

Neviens neies pie otra ar tādu tekstu "'mīļā, Tevi ļoti mīlu, bet gribu ieviest trešo mūsu attiecībā", tas bija piemērs pilnai atklātībai abu starpā. Kāpēc netiek izrunātas attiecību problēmas ? Laikam jau savs iemesls tam, varbūt jūt ka nav jēgas, varbūt baidās tik nesaprasts. Un problēma paliek

krāpšanu nevar noslēpt. Neko nevar noslēpt. Tuvās un intīmās attiecībās otrs ir kā uz delnas un vēl vairāk. Drīzāk izvēlas neredzēt, neievērot, jo...nu, jo tā ir ērtāk.

Var noslēpt, ja tādi gadījumi ir vienreizēji, vai daži. To es saku pēc savas pieredzes. Un sievietes to prot labāk neka vīrieši.
Par to kas ir bijis un noticis, otrs pat var neko nenojaust un nezināt.

nē, nekas te nav izņēmums - tāda tipa tekstus (tikai citiem, saviem vārdiem, protams) bīda veči, kuri attiecību problēmjautājumus atstāj uz savas sievietes pleciem. Viņa viena tās agri vai vēlu sāk nerisināt, jo tas pieriebjas, ka vienai viss jārisina, jo - labrīt! - vienam te tāpat nekas nav jārisina, ja attiecības, tad problēmas konstatē un risina abi. Kopā. Komand

Jā abiem ir jāiegulda attiecībās, it īpaši pēc 5-7 gadu kopdzīves. Daudziem šķiet ka dzīvojot kopā viss ir pateikts un nav ko vairāk pielikt, bet tas galīgi nav tā. Daudz ko var darīt un vajag darīt lai attiecības nenoplaktu, vienmēr var kaut ko interesantu izdomāt Bieži vien vīrieši ir slinkāki šajās lietās.

Apple_pie tur tā lieta, jau iedomājoties vien, kad katru sekundi būtu jādomā vai šobrīd viņš ir ar citu vai nē? Vai viņš telefonā sēž un sarakstās ar citu? Viņš aizkavējies darbā, vai tiekas ar citu? Viņš brauc pie draugiem, a ja nu pie viņas ? Un tā varētu turpināt vēl un vēl! Vai tas ir vajadzīgs? Nē, man nē, tādēļ nevaru iedomāties kā var ko tādu piedot, traks var tak palikt , domājot visu laiku ,nu vai viņš man šoreiz ir uzticīgs? Vai nekrapj mani? Vai saka patiesību. Oooo nē , tur tik sirmi mati tiks iegūti un nervu sabrukumu dabūtu.

Esmu dzirdējusi, ka citas piedodot un viss ok, bet es zinu, ka nevarētu... kaut vai ļoti velētos, bet visu laiku atgādinu, domātu par to, vizualizētu... nē, tā ir nodevība...

mans puisis pirms 7 gadiem nokraapa mani.ljoti ilgi kluseja.ari es vinjam nokraapu(dots devejam atdodas)pirms 5 gadiem.visu izrunajam,nolemam ,ka paliksim kopa.shodien gandriiz izshkiramies

Nesaskatu jēgu meklēt kaut kādus pamatojumus šādai rīcībai. Lai cik grūti būtu attiecībās gājis, tas nevar būt attaisnojums. Vienalga - nožēlo vai nē, tā ir pilnīga nodevība, ko, manuprāt, nav iespējams piedot.

Tiešām nezinu cik ļoti jāmīl akli kāds,lai krāpšanā meklētu plusus. Neredzu es tur nekādus plusus, bet protams,ja ir tādi cilvēki,kas spēj piedot, lai jau, bet, es to uzskatu par lielāko nodevību pret otru cilvēku.

Viss jau tāpat paliek pie tā, ka ja fakts ir noticis un ir nācis gaismā, tad viena puse ir vainīga 100%, otra necik.
Kas notika pirms tam nevienu neinteresē. Ko varēja un vajadzēja abiem izdarīt lai nekas nenotiktu, arī neinteresē. Tāpēc šādi gadījumi ir un būs. Kas ir noslēpts, paliks noslēps.
Attiecību krīzes risināšana un savlaicīga problēmu izrunāšana būtu pareizs risinājums.
Tikai par atklātu problēmas izklāstu, atpakaļ var saņemt histērisku pretreakciju, kā aprakstīja dāma N
Ja piemēram vīrietis jūt problēmas, domā runāt vai nerunāt, jo ir risks sabojāt attiecības jau uzreiz. Un varbūt izvēlas aizies pa kresi, slepeni un viss paliek noslēpumā. Tā var būt viena vai pāris reizes mūžā un viss. Atstāj to pagātnē un dzīvo tālāķ ar otru pusi kura neko nenojauš. Jo atklātībā tādi gadījumi nonāk minimāli.
Jo mēs dzīvojam attiecības un uzskatam ka ar to pietiek, lai nekam tādam nebūtu jānotiek. Realitātē ar to ir par maz.
Neuztveriet šo tekstu personiski, mana attiecību pieredze ir izņēmums, lielākais vairums vīriešu ir savādāki.

1) attiecību problēmas ir pamatīgi ielaistas, noklusētas un nerisinātas, ja sāk domāt par krāpšanu. Tur jau sen nekas nav ne runāts, ne izrunāts, tāpēc tādi teksti tipo 'mīļā, Tevi ļoti mīlu, bet gribu ieviest trešo mūsu attiecībās' ir ne vairāk, ne mazāk, kā visu iepriekšējo gadiem krāto problēmu konspektīvs izvilkums, ne tiešs konstatējums. Tad te jautājums, kurš bija tas, kuru nekas neinteresē, ja attiecības ķer un glābj tikai tad, kad kārojas šļūkt pa kreisi?
.
2) krāpšanu nevar noslēpt. Neko nevar noslēpt. Tuvās un intīmās attiecībās otrs ir kā uz delnas un vēl vairāk. Drīzāk izvēlas neredzēt, neievērot, jo...nu, jo tā ir ērtāk. Jo kredīti jamaksā, jo krekli glīti izgludināti un borščs padodas labs taču, jo ko bērni teiks un kaimiņi runās, jo bail no vientulības, kauns par šķirteņa zīmogu, jo par gļēvu, lai risinātu problēmas, par bailīgu, lai problēmām acīs ieskatītos un tās atzītu un vēl, un vēl un vēl - jo ir taču tik ērti neredzēt un cerēt, ka otrs to visu pamanīs un Tavā vietā atrisinās. A ja nerisinās, tad šļūkšu pa kreisi.
.
3) nē, nekas te nav izņēmums - tāda tipa tekstus (tikai citiem, saviem vārdiem, protams) bīda veči, kuri attiecību problēmjautājumus atstāj uz savas sievietes pleciem. Viņa viena tās agri vai vēlu sāk nerisināt, jo tas pieriebjas, ka vienai viss jārisina, jo - labrīt! - vienam te tāpat nekas nav jārisina, ja attiecības, tad problēmas konstatē un risina abi. Kopā. Komandā. Bet, ja abi kā viens vesels sīkās un ikdienišķās attiecību problēmas nerisina, ar tām ņemas tikai viena puse, tad agri vai vēlu otrā puse sāk šļūkt pa kreisi.

Mana rūgtā pieredze rāda, ka lielākoties viss nāk gaismā... pat pēc ilga, ilga laika, kad viss ir aizmirsts...

Jo atklātībā tādi gadījumi nonāk minimāli.

Pieredze rāda ka agri vai vēlu viss nāk gaismā.

Viss jau tāpat paliek pie tā, ka ja fakts ir noticis un ir nācis gaismā, tad viena puse ir vainīga 100%, otra necik.
Kas notika pirms tam nevienu neinteresē. Ko varēja un vajadzēja abiem izdarīt lai nekas nenotiktu, arī neinteresē. Tāpēc šādi gadījumi ir un būs. Kas ir noslēpts, paliks noslēps.
Attiecību krīzes risināšana un savlaicīga problēmu izrunāšana būtu pareizs risinājums.
Tikai par atklātu problēmas izklāstu, atpakaļ var saņemt histērisku pretreakciju, kā aprakstīja dāma N
Ja piemēram vīrietis jūt problēmas, domā runāt vai nerunāt, jo ir risks sabojāt attiecības jau uzreiz. Un varbūt izvēlas aizies pa kresi, slepeni un viss paliek noslēpumā. Tā var būt viena vai pāris reizes mūžā un viss. Atstāj to pagātnē un dzīvo tālāķ ar otru pusi kura neko nenojauš. Jo atklātībā tādi gadījumi nonāk minimāli.
Jo mēs dzīvojam attiecības un uzskatam ka ar to pietiek, lai nekam tādam nebūtu jānotiek. Realitātē ar to ir par maz.
Neuztveriet šo tekstu personiski, mana attiecību pieredze ir izņēmums, lielākais vairums vīriešu ir savādāki.

Mani regulāri krāpa, bet tas loģiski, jo vepri jau nevienai nepatīk plus arī teica, ka baudas nekādas. Piedevu vienreiz, piedevu otrreiz, teicu droši ej ar donžuāniem, ka tik esi kopā ar mani, bet beigās pateica tas jau tavu speķa apjomu nemazinās un pameta. Ar nākamo tas pats, bet es neapvainojos, realitāte. Ja nedeg speķis, degs kas cits. Pārdomām tev varētu šis tas noderēt no mana stāsta, ne vienmēr krāpējs ar vainu ja nu tā liekas, ka visdrīzāk tā ir

Vari man uzrakstīt PM.

Kaut gan jāatzīst, ka šo argumentu parasti izmanto vīrieši bez interesēm, dīkdienīši, principā tādi, kuriem ieraudzīt jaunu bruncīti ir lielākais satricinājums/notikums dienas laikā.

+++
Sen atpakaļ bijušais, kura mīļākais laika pavadīšanas veids bija datorspēļu spēlēšana un nodzeršanās dzimtajā pilsētelē ar saviem čomiem, šādi attaisnoja savu krāpšanu, aizplūstot garās runās par savu mednieka dabu. Mani šis spēcīgais arguments īsti nepārliecināja un iztriecu viņu ārā ar visām viņa parpalām, tā ka, beigu beigās, medniekam nekas cits neatlika kā vien atgriezties dzīvot pie mammas.

Man patīk arguments “tā tas ir, jo vīrietis ir mednieks”. Mīļie vīrieši, būtu savu mednieka dabu izlikuši reālās darbībās, kas ļauj tam medniekam izpausties, piemēram, medībās, makšķerēšanā, sportā, kaut kā uzcelšanā nevis skraidot pēc bruncīšiem.
Kaut gan jāatzīst, ka šo argumentu parasti izmanto vīrieši bez interesēm, dīkdienīši, principā tādi, kuriem ieraudzīt jaunu bruncīti ir lielākais satricinājums/notikums dienas laikā.

Līdzīgi domāju.. nav kopīgi bērni.. priekš kam censties tikt pāri neuzticībai utt., ja ir iespējams atrast partneri, kurš uzticīgs ..vai arī vienkārši dzīvot sev.
Ja es būtu līdzīgā situācijā.. droši vien nespētu tikt tam pāri.. pieļauju, ka šis krāpšanas moments būtu tik ļoti ievainojis, ka šo tēmu cilātu gan savā galvā..gan arī pārmestu. Un tā noteikti vairs nebūtu harmoniska savienība, kuru vērts turpināt.
.
Tiesa.. es arī ticu, ka visi cilvēki nav tādi kā es. Ir pāri, kuri tiek tam pāri, dzīvo kopā tālāk.. ja abi laimīgi - kāpēc gan ne! Tāpēc jau paliek apnicīgi lasīt tos pārmetumus Dionysus virzienā.

Kopīgas nākotnes atmiņas :-D cik spēcīgs pluss :-D

Attiecību galvenais balsts ir uzticība. Ja kāds to pārkāpj, tad pa lielam harmoniskas un laimīgas attiecības nav iespējamas. Tā būs kropla aliance. Tīri teorētiski, ja man sieviete piedotu krāpšanu, es zaudētu jebkādu cieņu pret viņu kā personību. Rakstu savu viedokli, nevis ieteikumu vai sprediķi:-)

Neizlasīju tālāk par trešo lapu, jo - kāds pārsteigums - tieši šādu diskusiju ir apsēdis Dionysus. Pie Freyas komentāriem var tikai piebilst to, cik absurdi, ka sākumā cenšas iestāstīt, ka krāpšana ir otras puses vai vismaz abu vaina (uz šo viņa jau atbildēja) a pēc tam izrādās, ka, redz, gribējās vienkārši pa*isties ar citu, nu kur te ir sievietes vaina pie paša mazvērtības? Uzņemies tak atbildību, vīrietis vēl saucoties.
.
Autore - netērē savu laiku, cieni pati sevi, ja tevi neciena.

freya, ja Dionysus nav mierā ar manu viedokli par viņa izspļauto frāzi:
'Vīrs: Klau mīļā es tevi ļoti mīlu un gribu ar tevi dzīvot kopā, bet man ļoti gribās vienu sievieti nomēģināt.'
gan jau viņš, būdams onkulis ar garu dzīves un attiecību pieredzi, kam reiz kājai gadījies paslīdēt pa kreisi, pratīs arī viens tikt galā ar tādu cosmo/lilit spindzeli kā mani. ;)