Kāda ir sajūta

:-)

skudrulacis, nedomāju, ka garīgā mīlestība varētu būt egoisma izpausme, jo no visiem pieminētajiem veidiem, tā, manuprāt, ir vistīrākā ar vislielāko potenciālu, jo tā ir pamats, lai veidotu arī pārējās 2 jomas. Aizķeršanās ir tajā, ka iespējams tikai garīgā mīlestība ar laiku izplēn, vienīgais publiski zināmais piemērs, ko uzreiz varu iedomāties, ka tā tomēr nav ir Zenta Mauriņa, bet tad tiešām jāiedziļinās viņas biogrāfijā. No savas dzīves varu teikt, ka laika gaitā tomēr tā tomēr pazūd, vai pareizāk sakot, saliekas pa plauktiņiem... Te vairāk runa par to, ka viens no iesaitītajiem notinas dēļ saviem kompleksiem, jo Visumam nepieciešama izaugsme, bet mīlestība tikai vienā sfērā visdrīzāk norāda uz kompleksiem vienai no iesaitītajām pusēm, kas noved nevis pie izaugsmes, bet iznīcības.
Un tas attiecas arī uz garīgo mīlestību pret bomzi;-), tas var būt sākums, bet, ja nebūs izaugsmes, tad būs tikai iznīcība...

Vispār, kad labāk ir kopā nekā atsevišķi. Un atvieglojums un prieks, kad ierodas, ne dodas prom. :D

Paliek neatrisināta problēma par to, vai arī garīgā mīlestība ir egoisma izpausme (pilnīgi neatkarīgi no fiziskās mīlestības; lai to nošķirtu, pietiek aplūkot gadījumu, kad mīlestība attiecas uz sexuāli neiekārojamu būtni).

skudrulacis, ja skatam no otras puses, tad garīgā iekāre (kas st.c. joprojām nav mīlestība), bez fiziskās teorijā var pastāvēt, bet manuprāt, tieši tik pat ilgi, cik fiziskā bez garīgās. Pienāk brīdis - īstenībā ir labs teiciens: "moment of truth", kad vairs nevar slēpties aiz "labiem nodomiem", saviem pašu kompleksiem vai da jeb kā cita. Kad pienāk tas brīdis, kad jāizvēlas, tad tev ir taisnība, cilvēks kļūst viens vesels, ja kāda viņa daļa nepieņem mīlestību (garīgā, fiziskā, emocionālā...), tad šī savienība jau sākotnēji ir nolemta neveiksmei, domāju, ka pat īsti nav cilvēku, kas ilgtermiņā varētu veidot attiecības, nepieņemot cilvēku visās trijās jomās, tad tur tomēr atšķiras definīcijas, tie drīzāk tad ir draugi ar atsevišķām papildus funkcijām pēc brīvas izvēles, bet ne gluži pilnībā funkcionējoša, neapstrīdama divu cilvēku savienība..
Mīlestības definīcija, manuprāt, ir vienkāršākā definīcija, kāda vien var būt, pie tam, katram visdrīzāk ir savs viedoklis, jo tā tad ir viņa mīlestības definīcija. Kā katrs cilvēks definē mīlestību, vari saprast, vai ir pa ceļam vai nav-nevajag sarežģīt lietas, ja liekas, ka es runāju pilnīgas muļkības, ir ok. Galvenais, lai tev ir sava mīlestības definīcija, kuru esi pārbaudījis, kura nes tev laimi (nejaukt ar "svētlaimi":-D).

Rudens, attiecībā uz elles mokām visai pasaulei un mums abiem uzskati laikam sakrīt - nav gūts emocionālais piepildījums. Attiecībā uz svētlaimi, domas var dalīties, šķirojot fizisko iekāri un garīgo iekāri. Te iepriekš man jau iznāca domstarpības ar vienu meiteni šai jautājumā. Ja ir runa par uz sexuālām tieksmēm balstītu mīlestību, tad garīgā iekāre ir tiešas sekas fiziskajai. Domāju, ka lielai daļai cilvēku mokas izraisa tieši garīgās mīlestības trūkums. Tas, vai kādam garīgā mīlestība var pastāvēt bez fiziskās, atkarīgs no personības, un personību ar šādu īpašibu ir ļoti maz (skat. piemēru par bomzi).
..
Vēl Tu pieminēji mīlestības definīciju. Domāju, ka, pat ja izdotos tādu izveidot, tai nebūtu atzīšanas, jo daudzi nesapratīs vai neatzīs citu atzītās definīcijas.

Heines doma pati par sevi nevar būt nesvarīga, jo kā jau minēji, visa pasaule (nu labi, nedaudz pārspīlēji;-)) par to domā... Mīlestība nevar būt svētlaime (skat. xanax interpretāciju, vai tev liekas, ka tā tiešām ir mīlestība nevis fiziska ķermeņa vai smadzeņu reakcija uz kairinātāju?), mīlestība arī nevar būt mokas, jo tas ir preturnā ar mīlestības definīciju kā tādu - mīlestība ne tikai nevar būt mokas, mīlestība pati par sevi arī nevar būt pretstats mokām... Tā ir visaptveroša enerģija. Vilšanās būtu tajā, ka kārtējo reizi jau ej pa apli,esi pārliecināts, ka tā ir mīlestība, jo jūti taču svētlaimi, bet beidzas viss ar elles mokām - kapēc? Tāpēc, ka "svētlaime" šajā kontekstā ir tikai fiziska iekāre... tā nedos piepildījumu ilgtermiņā pie noteikuma, ka meklē kaut ko vairāk - garīgu sapratni, emocionālu iejūtību, dvēseles dialogu....

Ne vienādi, ne otrādi... katrs var saprast pats kā grib.

Labi, pieņemsim, ka paša Heines doma nav svarīga.

Bet izejot no šīs paradigmas-ja meklēsi mīlestību, kas tevi piepilda, tad atradīsi tikai vilšanos....

Nav īsti skaidrs, kā Tu to izsecināji no Heines citāta un kā tas saistāms ar Tevu iepriekšējo izteikumu

tevis minētais Heines citāts īsti nav par mīlestību, vairāk izskatās pēc parastas iekāres.

? Un ar ko saistīta vilšanās?

Ne vienādi, ne otrādi... katrs var saprast pats kā grib. Bet izejot no šīs paradigmas-ja meklēsi mīlestību, kas tevi piepilda, tad atradīsi tikai vilšanos....

xanax, es Tevi labi saprotu. Un vēl daži apgalvo, ka nav spēkā Heines citāts. :D

tevis minētais Heines citāts īsti nav par mīlestību, vairāk izskatās pēc parastas iekāres.

Tad nu rodas jautājums: vai visa pasaule ir nepareizi sapratusi Heini, un Tu vienīgā - pareizi, vai arī ir otrādi.

Skudrulāci, un Tev obligāti jātop par darvas pilienu medus mucā?

1. Daudzu cilvēku uzskats: Labāk saldi meli, nekā rūgta patiesība.
2. Tas, kurš norāda, ka mucā nemaz nav medus, ir darvas piliens?

skudrulacis, pieļauju, ka kādā citā diskusijā esmu palikusi atbildi parādā, bet tas tāpēc, ka manus komentārus uztver pārāk nopietni, vienkārši nav iekāriens tajā brīdī uz eksistenciālām diskusijām... Izskatās arī šajā tēmā laid vaļā uz pilnu klapi(FYI-uzreiz apliecinu, ka es to uztveru ļoti veselīgi un man nav iebildumu, ka katram cilvēkam ir savs viedoklis), bet tevis minētais Heines citāts īsti nav par mīlestību, vairāk izskatās pēc parastas iekāres.
Fiestar-

ar mīlestību asocējas atdošanās un atvēršanās. Respektīvi saprotu, ka esmu atradis cilvēku, kam esmu gatavs pilnībā parādīt, kas es esmu, jo zinu, ka esam vienlīdzīgi, tāpēc tikšu pieņemts bez pārmetumiem. Īstu mīlestību neredzu tauriņos, kādus jūt, kad kāds cilvēks ļoti patīk, bet tieši nopietnajās sarunās un brīžos, kad nekāda izlikšanās vai meli nav priekšplānā.

Jap, un vēl, ka vienkārši jūti otru cilvēku ar katru savu ķermeņa poru; ka atrodoties vienā telpā, jūtat pievilkšanos, pat runājot ar citiem, automātiski pagriežaties viens pret otru; pat kuplā kompānijā meklējat viens otra acu skatienu....

Kāda jums ir sajūta, kad kādu mīlat?

Apmēram šādas ...

Sajūta tāda, ka var darīt jebko, lai abiem būtu labi. Kad skaties uz otru, apzinies visu mīnusus, uztver lietas ar prātu, bet redzi to laimīgo nākotni un tver mirkli. ( runāju par svaigo mīlestību, ne gadiem pārbaudīto). Nope. Man nav rozā brilles :-D

Skudrulāci, un Tev obligāti jātop par darvas pilienu medus mucā? :D

:) tad, kad esmu devusies ikgadējā šopinga tūrē un tās beigās saprotu, ka koferis ir pilns ar visu ko mīļotajam, bet man pašai - viena kleitiņa, viena tašiņa un kurpītes :)
Bet nopietnāk un vispārīgāk - kad otru sāc (vai vismaz centies) likt augstāk kā sevi, bet ar saprātu, protams.

Paceļu pozitīvismam!

Nu, jā, egoisms jau ir lielā cieņā.

Paceļu pozitīvismam!

Nezinu, nekad neesmu ta isti spejusi aprakstit milestibu... es vienkarsi nespeju, ne speju, bet negribu dzivot bez ta otra cilveka. Vienkarsi jutu, ka milu, man vins ir pats svarigakais. Protams ja neskaita bernu... tas ir kas pavisam citadaks

Skatījos virsū, domāju: "O, mans vīrietis, bāc, cik labi."

Šis būtu diezgan precīzi. Kopābūšanā rodas ārkārtīgi harmoniska sajūta - saproti, ka vari pilnībā atvērties, nekas nav jātēlo vai jāslēpj, jo otrs tevi pieņem, mīl un ciena. Un arī otrā virzienā - tu pieņem un mīli otru ar visām viņa lieliskajām personības šķautnēm un arī trūkumiem, tarakāniem un patiesībām, kas citiem netiek atklātas.