Sveicināti, dāmas!
Rakstu jums sakarā ar to, ka nespēju ar sevi tikt galā - un šķietami, sagaidu kādu, kas spēs mani saprast un ieteikt kaut ko vai arī.. sagaidu kādu "vārdu spērienu".
Iepriekš esmu ilgstoši lasījuši dažādus tematus, bet vakardien saņēmos piereģistrēties un uzrakstīt pati. Vai līdzēs.. nezinu. Bet ir taču vērts pamēģināt. :-)
Jau vairākus gadus mani pieviļ veselības likstes, bet visizteiktāk tas notiek pēdējos 8-9 mēnešus, kad ir palicis neizturami. Nu labi, pēdējos 3 mēnešus nav TIK traki, bet tāpat jūtos ļoti švaki. Gan garīgi, gan fiziski. Un vienkārši esmu sevi izdzinusi izmisumā.
Līdz šim esmu apmeklējusi neskaitāmas reizes ģimenes ārstu, neirologu, endokrinologu, fizioterapeitus, pabijusi arī slimnīcā. Pēc tā, kad nodevu vairāk nekā divdesmit pāri analīzes, kurās (gandrīz visās) bija labi rezultāti, man noteica VD un vidēji smagu depresiju. Lietoju AD (Noofen, Adaptol), lietoju arī dažādus citus vitamīnus, uztura bagātinājus un medikamentus. Lai gan no AD ātri atteicos, jo man nepatika to iedarbība, palielinājās nervozitāte, biežāk sāka parādīties panikas lēkmes. Lai gan Adaptol palīdzēja iemigt un gulēt ciešākā miegā, bet Noofen dažreiz nedaudz lielākās devās palīdzēja noturēt sevi mundrumā priekš studiju darbiem. Pie psihoterapeita arī ir mēģināts, tomēr priekš manis neveiksmīga pieredze, jo neuzskatu, ka būtu nerunīga un ka man nebūtu kam pastāstīt savu emocionālo pasauli.
Tas, ar ko es mokos šobrīd, ir reiboņi, galvassāpes, mūžīgs nogurums, vājums, regulāras muguras sāpes (plecu un jostas daļā, drīzāk pat tuvāk dupsim), nespēja koncentrēties nevienā procesā, zems asinsspiediens, izteikti mazināta apetīte, muskuļu sāpes, nervozitāte, bālums, raudulība, mazinājies dzīvesprieks, nav izteikta vēlme pēc intīmām attiecībām,kāju un roku tirpšana. Iepriekš arī izteikta apātija, elpas aizdusas, žagošanās, problēmas ar kuņģa darbību, alkohola un kafijas nepanesība (kafijas ir joprojām), regulāri sausa mute, sirdsklauves, labākais draugs - panikas lēkmes, ar kurām iepazinos tuvāk pagājušā gada rudenī, raustīts miegs, murgošana, arī miega paralīzes.
Šobrīd turpinu lietot D vitamīnu un vakardien uzsāku Naktssveces eļļu. Iepriekš ir salīdzinoši regulāri dzerti ar B kompleksa un Dzelzs vitamīni. Arī esmu uzturā lietojusi zivju eļļu, bet tomēr to atmetusi, jo ir vairākkārtīgi palicis slikti no atraudziņām.
Esmu atteikusi no nodarbēm, kurās jutu, ka mani nenovērtē un tikai noēd, dedzina ārā. Sākusi vairāk laika veltīt sev, vairāk kopt un mīlēt sevi, meklēt savu "es", kuru esmu jūtami nozaudējusi. Cenšos sevi padarīt dzīvīgāku. Centusies piedot visiem, kuriem ir jāpiedod, saprast to rīcības, saprast likteņa pavērsienus, pieņemt to. Iemācījusies teikt "nē". Arī patīrījusi savus sociālās saziņas vietnes no nevajadzīgām man personām. Daudz atpūties, relaksējusies. Bieži izdodos dabā. Apmeklēju sev saistošu pasākumus - gan izzinošus, gan vienkārši atslodzei. Regulāri dodos uz muguras masāžām, peldēt. Regulāri izmantoju akupunktūras paklājiņu, dodos izbraucienus ar riteni. Esmu mēģinājusi atsākt sportot - tomēr veselības likstes apgrūtina šo padarīšanu. Cenšos tikt galā ar savu perfekcionismu, uztvert lietas vienkāršāk. Necenšos vairs visu kontrolēt, palīdzēt visiem, kam vien varu, aizmirstot par sevi pašu. Neskrienu nevienam vairs pakaļ. Atrodu mirklim radošumam, iedvesmas meklēšanai.
Tomēr.. Es nespēju tikt galā ar sevi un ar studijām, kuras jau tā ar mocību šogad velku. Esmu 3.kursa studente un šajā semestrī man ir atlicis viens lielais studiju darbs. Bet kā nerakstās, tā nerakstās. Un uz slinkumu es nevaru novelt vainu. Vienkārši nespēju nekādīgi noturēt uzmanību, nokoncentrēties, vēl pie tam muguras sāpes neļauj ilgāk par stundu nosēdēt pie galda, sākas izteikta nervozitāte un sāpes, kas pāraug agresīvā uzvedībā. Nespēju ilgstoši analizēt, kaut iepriekš nekad ar to nav bijušas problēmas. Un visu laiku dzīvoju tajā sasodītajā apziņā, ka iepriekš spēju izdarīt un darīju tik daudz - tagad uz pusi pat neesmu spējīga. Un es nezinu, kā lai tieku galā ar šo darbu, jo jūtos tik izmisusi un nepilnvērtīga. Lai arī man visu laiku ir vīrietis, kas man tic, atbalsta, ar visiem spēkiem ceļ pašapziņa un motivē, neradot arī nekādas papildus problēmas, es nespēju ar sevi tikt galā. Un nespēju atrast lietas/produktus/medikamentus, kas spētu mani uzturēt vismaz šo īso brīdi. Un visvairāk mani izmisumā dzen tie ārsti vai farmaceiti vai vienalga kas, ar kuru esmu runājusi par savām sajūtām, jo... "tik jaunai meitenei šādi un tādi, ak, vai".. man šogad paliks 22 gadi.
Es pat īsti nezinu, ko es sagaidu no šī. Varbūt kādu saules staru, ja pat.. ja pat tas būs kā vārdu zibens, lai manī kaut nedaudz atmodinātu dzīvību un ticību. :-/
16
