Talants vs Smags darbs

Un nav jābūt stingriem skolotajiem lai iemācītu kaut ko, tieši otrādi, kur skolotaji bija saprotoši tur arī lielākas sekmes un vairāk tika arī apgūta viela.

:D
Cik naivi. Tur, kur bija traļi vaļi, tur arī vieglāk tikt pie atzīmes par neko - nemaz nerunājot par to, ka tā noteikti nekādā veidā neparādīja reālās zināšanas. Tur, kur jāpiespiežas, lai kaut kas būtu, vairāk jāapgūst, tur arī nekā, jo liekas, kā, kāpēc no manis vispār kaut ko prasa, negribas jau īsti utt.

Sarežģīts jautājums. Manuprāt, talants praktiski neko nenozīmē. Nozīmīgi faktori ir smags darbs, veiksme būt īstajā vietā īstajā laikā un gribēšana, tomēr pēdējais arī tāds nosacīts, jo vienīgi ar to nepietiek. Savukārt talants vispār ir pašā pēdējā vietā panākumu atslēgā, manuprāt.
Runājot par skolēniem, skolotājiem, profesionāliem sportistiem utt. - cilvēku var ievirzīt bērnībā uz vajadzīgo virzienu, bet, ja viņš būs mīkstčaulīgs pēc dabas un sāks, piemēram, bastot nodarbības, tad neko nesasniegs ne ar bērnības smago darbu, ne ar citu motivāciju, ne ar obligātajām pārbaudēm, ne ar talantu.
Panākumi ir apstākļu kopums, nevis kaut kas viens atsevišķs.
Obligātie eksāmeni utt. vispār neko nedos, bērnus jāsāk audzināt no bērnības, nevis jāliek mīlēt matemātika kaut vai no 7. klases - tas jau par vēlu, ja grib izaudzināt ģēniju nāciju.

No dzīves redzu, ka tie cilvēki, kuri kaut ko vairāk sasniedz nekā citi, ir drīzāk tādi pēc rakstura, temperamenta tipa. Tā kā varbūt sliecos, ka tas jau gēnu līmenī katram atsevišķi, bet dažkārt audzināšanā, ja cilvēks aug līderu ģimenē, tad viņam tas pielīp.

Vispārizglītojošajās skolās ir nepieciešams nopietni pievērsties eksakto zinātņu un dabaszinātņu izglītībai, pirmkārt, atsakoties no sociālo zinātņu novirziena un mācot jauniešiem fiziku un ķīmiju un, otrkārt, ieviešot obligāto eksāmenu fizikā un ķīmijā. Pretējā gadījumā liela daļa jauniešu pēc 9. klases joprojām iet vieglāko ceļu, izvēloties mācīties dabaszinības, ne konkrētus eksaktos priekšmetus

Protams, atkarīgs no skolas un skolu programmām, un katra cilvēka individuāli, bet tik absurdi tas skan, ņemot vērā, ka humanitārajās klasēs māca valodas, piemēram, franču, zviedru utt. Manuprāt, tikai stulbs cilvēks var apgalvot, ka skolēns ar fizikas zināšanām ir gudrāks par skolēnu ar franču valodas zināšanām.
Bet vispār, lai ko tādu piedāvātu, būtu jāmaina sistēma kopumā.
Es pēdējā laikā interesējos par alternatīvām skolām, visas tās montessori utt., tās šķiet patīkamākas par šo sausiņu murgiem.

ja tev tik viegla galva, tad kāpēc blakus ar pātagu stāvēt vajadzēja?

Taču lai slinkumu un vienkārši spītīgo negribēšanu uzveiktu. Tā vien daļai bērnībā jādara, citādi beigās sanāk tāds cirvīgs gadījums, kā eliise.
Kur vecāki skatās, ka dabū vienu punktu eksāmenā? Tiešām kur? Bērns izlaists līdz maksimumam droši vien gadu gaitā, nu feins aunapieres līmenītis. Pilnīgi pelnīti visi komentāri un ne tik vien tādi. Ar žagariem sen pār kāju vajadzēja likt, ne klausīties kaut kādas pasaciņas un vēl gribēt, lai citi danco pēc viņas stabules. Token tukšs spainīts.

Man arī šķiet, ka, ja iegūts eksāmenā tikai viens punkts, tad tas ir tīri slinkums. Pēc savas pieredzes spriežu, ka cilvēks var iegūt arī vairāk punktus, ja cenšas.

Cik naivi. Tur, kur bija traļi vaļi, tur arī vieglāk tikt pie atzīmes par neko - nemaz nerunājot par to, ka tā noteikti nekādā veidā neparādīja reālās zināšanas. Tur, kur jāpiespiežas, lai kaut kas būtu, vairāk jāapgūst, tur arī nekā, jo liekas, kā, kāpēc no manis vispār kaut ko prasa, negribas jau īsti utt.

Nu, nu runāju par to kur SAPROTOŠĀKI skolotāji, neminēju nekādu vieglu atzīmes pelnīšanu. saku pēc savas pieredzes, un skolotāja jau nu noteikti atzīmes nelika tā pat vien, bija jāmācās, jāstrādā lai iegūtu labu atzīmi, tā pat jāapmeklē papildus konsultācijas, ja vēlejās iegūt ko labāku.
Tagad tik domā, ka tie stingrākie skolotāji ir tie labākie, nē tā nemaz ar nav. Ir jāmāk pareizi pasniegt stundu tā, lai skolēnam būtu vispār vēlme to mācīties, nevis viss jāgrūž tik iekšā un jāievieš skolēnā bailes vispār apmeklēt stundu sava rakstura dēļ.

Man ir nedaudz citi uzskati par izglītību. Ir jāprot gramatiski pareizi rakstīt un rēķināt ikdienišķus uzdevumus, lai neapjuktu, kad dzīvē būs kas jāaprēķina. Ir jāzina katrs priekšmets nedaudz virs vidējā. Pārējam, manuprāt, ir jābūt paša izvēlei - kurus priekšmetus apgūt pastiprināti un tiem veltīt visu savu laiku.
Es matemātikā biju apaļa viduvējība. Zināju, par ko vēlos kļūt, matemātikai ar to nebija nekāda sakara, tādēļ nemaz necentos to apgūt, tikai tik cik lai galīgi neizbojātu vidējo atzīmi. Tā vietā veltīju visu laiku tiem priekšmetiem, kuri bija svarīgi manai nākotnes profesijai un pateicoties tam pabeidzu universitāti ar sarkano diplomu. Ja nebūtu ielikusi kārtīgu pamatu, diez vai tas būtu izdevies, ja būtu, tad caur grūtu darbu.
Tā kā, es neuzskatu, ka cilvēkam ir jābūt optimālajā līmenī visos priekšmetos. Beigās sanāk, ka zini visu, bet nezini neko. Es nezinu matemātiku, toties savu lauciņu pārzinu perfekti. Ir jākoncentrējas uz saviem talantiem, nevis jātērē laiks tam, kas Tevi galīgi nesaista.

Eiiii... okey man arī stāsts par 0 saprašanu kombinācijā ar mācīšanos liekas apšaubāms stāsts, bet tiešām tā ir jānogāna Eliise? Un ierosināt pēršanu? Un tā vecāku kaunināšana? WTH? Manuprāt, daudz nepatīkamāk būtu uzzināt, ka mans bērns tik agresīvi uzbrūk citiem nekā to, ka nav pacenties vienā priekšmetā. Tikai manas subjektīvās domas :-(.

Manuprāt, talants praktiski neko nenozīmē. Nozīmīgi faktori ir smags darbs, veiksme būt īstajā vietā īstajā laikā un gribēšana, tomēr pēdējais arī tāds nosacīts, jo vienīgi ar to nepietiek. Savukārt talants vispār ir pašā pēdējā vietā panākumu atslēgā, manuprāt.

Ja atmestu vārdu manuprāt, tas būtu ģeniāls atklājums dabā. Katra vecene, kas labi pacenstos, celtu 150 kg svara stieni, un katrs, kas arī labi pacenstos, atrisinātu sarežģītas problēmas matemātikā. Rodas jautājums: ko jūs te vēl snaužat?! Davai, uz priekšu, nopelnīsiet labu iztiku ar lielām prēmijām, rekordiem sportā un labi apmeklētiem koncertiem.

Runājot par skolēniem, skolotājiem, profesionāliem sportistiem utt. - cilvēku var ievirzīt bērnībā uz vajadzīgo virzienu, bet, ja viņš būs mīkstčaulīgs pēc dabas un sāks, piemēram, bastot nodarbības, tad neko nesasniegs ne ar bērnības smago darbu, ne ar citu motivāciju, ne ar obligātajām pārbaudēm, ne ar talantu.

Bāc, mēs te lielākā daļa esam mīkstčaulīgi vai arī bastojam nodarbības. Kāds kauns! :D

Obligātie eksāmeni utt. vispār neko nedos, bērnus jāsāk audzināt no bērnības, nevis jāliek mīlēt matemātika kaut vai no 7. klases - tas jau par vēlu, ja grib izaudzināt ģēniju nāciju.
..
No dzīves redzu, ka tie cilvēki, kuri kaut ko vairāk sasniedz nekā citi, ir drīzāk tādi pēc rakstura, temperamenta tipa. Tā kā varbūt sliecos, ka tas jau gēnu līmenī katram atsevišķi, bet dažkārt audzināšanā, ja cilvēks aug līderu ģimenē, tad viņam tas pielīp.

Tas jau ir mazliet interesantāks jautājums. Talants, protams, ir iedzimts, taču apšaubāma ir šīs īpašības nodošana pēcnācējiem. Kāpēc žīdu tauta ir tik gudra (ja kas, tā pat Bībelē pieminēta kā izredzētā tauta)? Nav pārliecinošas atbildes, ka talants netiek pārmantots. Manuprāt, šeit tik tiešām būtisku lomu spēlē audzināšana, taču ģēniju vidū citu tautu īpatsvars ir pietiekami liels, lai uzskatītu, ka ne katrs žīds var kļūt par ģēniju, pat pie labākās gribas ne. Mazai informācijai. Padomju laikā Krievijas augstskolās esot bijusi slēpta diskriminācija pret žīdiem, ierobežojot no šīs tautas nākušo studentu skaitu augstskolās.

Paldies, Pasadena, par atbalstu!
Lai gan teicu, ka vairs neiesaistīšos diskusijā, tomēr gribēju vēl uzrakstīt to, ka nesaprotu, ko tādu izdarīju, lai pēc tam n-to lapu garumā būtu jāuzklausa savā virzienā raidīti pārmetumi. Uzrakstīju komentāru, kurā izteicu savas domas, dalījos ar savu pieredzi, nevienu neaizskarot, nevienam neuzbrūkot, nevienam konkrētam cilvēkam neveltot savu komentāru. Tieši tāpēc jau ir domāts forums - lai cilvēki izteiktu savas domas. Loģiski, ka ne visiem piekritīsim, bet, ja mūsu viedoklis atšķiras no kāda cita viedokļa, savas domas var izteikt pieklājīgi, nebrūkot virsū otram cilvēkam, nešausminoties par otra kļūdām vai izvēlēm. Zinu, ka varbūt esmu muļķe, ka pārāk ņemu pie sirds anonīmu cilvēku komentārus anonīmā forumā, taču teikšu atklāti - jā, man patiešām mazliet sāp tas, ka man tiek pārmests, ka es par savu neveiksmi matemātikas eksāmenā rakstīju bez maz vai ar lepnumu, lai gan tas tā pilnīgi noteikti nebija domāts, pat ja nolasījās citādi. Jā, man sāp tas, ka kāds var droši apgalvot, ka man ir garīgas attīstības traucējumi un problēmas ar attieksmi. Sāp tas, ka sveši cilvēki, kuri nezina mani un manu situāciju, apgalvo, ka matemātikas stundas neesmu apmeklējusi. Un sāp tas, ka tiek apgalvots, ka tukšas eksāmena lapas nodošana ir necieņa pret vecākiem, kuri apmaksājuši privātskolotāju, nemaz nezinot, ka mani vecāki nekad nebūtu varējuši atļauties ko tādu apmaksāt, tāpēc pati, cik nu vasarās varēju, strādāju, lai nopelnītu naudu gan privātstundām, gan mācību burtnīcām. Zinu, varbūt nevajag visu tā ņemt pie sirds, bet es neesmu bezemociju cilvēks un mani patiešām sāpina tas, ka viens vienīgs nožēlojams komentārs, kura rakstīšanu tagad nožēloju, kļuva par iemeslu tam, lai es par sevi uzzinātu daudz kā jauna. Jā, es neesmu ideāla. Jā, es nožēloju, ka necentos vairāk, nožēloju, ka nodevu tukšu eksāmena lapu, nožēloju, ka daudz ko savā dzīvē neesmu darījusi tā, kā gribētos un kā vajadzētu, BET - laiku vairs atpakaļ neatgriezt. Neviens neesam ideāls. Un līdz ar to nāk prātā retorisks jautājums - vai tiešām tās personas, kuras izsaka nievājošus komentārus, tās, kuras kaunina sveša cilvēka vecākus nezinot pilnīgi neko par to vai tam cilvēkam vecāki vispār ir (!!!), tās, kuras otram var piekabināt garīgu traucējumu diagnozi, uzskatot, ka labāk zina visu par otra cilvēka mācībām, skolas apmeklēšanas grafiku, sekmēm, attieksmi utt.,utjp, uzskata, ka ir labākas par to personu, kura nodevusi tukšu eksāmena lapu? Varat neatbildēt. Kā jau teicu, jautājums tikai retorisks.

Eliise, neuztraucies. Gudri un prasmīgi cilvēki otram nepārmet visādus trūkumus. Manuprāt, Tu darīji ļoti pareizi, nododama tukšu lapu, jo vismaz netēloji.

Es piekrītu Dārtai. Jā, protams ir cilvēki ar netipiskām dotībām, bet to es vairāk sauktu par brīnumbērniem vai tamlīdzīgi. Ja 5 gadīgs bērns sacer simfonijas, tas jau nav vien talants. Tas ''Talants'' manuprāt ir vairāk balstīts uz cilvēka/bērna attīstību. Tālāk jau ir ''darbs''. Par sportu runājot arī fizioloģija. Ja eksāmenā nevar atbildēt uz nevienu testa jautājumu tad galvā ir skaidas un nav ne jausmas ko cilvēks tos gadus ir darijis.

Jerrybean, nav striktas robežas starp netalantu un talantu. Šī pāreja ir pakāpeniska.

Tieši tā, forums ir forums un var izteikties par to, kas ticis uzrakstīts - vai tikai dažiem ir tāda privilēģija? Es tiešām domāju, ka nodot tukšu lapu ir, pat grūti nosaukt vārdos, cik aprobežoti un nožēlojami tas ir. Visiem pie kājas, ka tā ticis izdarīts, kurš cilvēks ir ideāls vai nav, un ka labot to nevar, bet tāpēc tas nav jāuzņem ar sajūsmu un jādzied slavas dziesma acīmredzami dumjiem ''argumentiņiem''. Cilvēki izsakās par tiem un ļoti pamatoti.

Tie nopēlēji jau savā pārliecinātībā neapzinās, ka arī viņi daudz ko nevar vai negrib izdarīt. Tikai tie nopeltie, atšķirībā no tiem pirmajiem, klusē.

Vai kādam bija jādzied slavas dziesmas? Jāapplaudē man? Manuprāt, nē. Man nav bail no kritikas, pretēja viedokļa, kurš ir pamatots, argumentēts, pieklājīgs. Taču, ja otrs cilvēks uzskata, ka labāk zina visu par mani, manu prāta stāvokli, manu ģimeni, tad jā - man liekas, ka apvainotājs nav ne ar ko labāks par apvainojamo. Tas arī viss. Viedokli izteikt drīkst visi, taču atšķiras veids, kā tas tiek darīts. Ja cilvēkam, kurš ir pilnīgi nepazīstams un par kura spējām, talantiem, prasmēm vispār nav zināms nekas vairāk kā tikai maza informācija par vienu nenokārtotu eksāmenu, var piekabināt garīgi nevesela un garīgi slima cilvēka diagnozi, tad, atvainojos, bet tā nav pamatota kritika, bet tikai mētāšanās ar apvainojumiem. Goda vārds, atgādina pamatskolu, kur kāds bērns tāpat vien, bez redzama iemesla, nepatīk populārajiem bērniem, tāpēc to sāk aiztikt. Šeit notiek tieši tas pats - atliek izteikt viedokli, kurš ne visiem patīk, kā daļa metas virsū, pārmet kaut ko, kaut ko piedomā klāt... It kā pieauguši cilvēki, bet, diemžēl, brīžiem tā neliekas.

Neskatoties uz to, ka man ar matemātiku nekad nav bijušas problēmas un eksāmenu es noliku ar labāko līmeni, es varu saprast tos, kam tā nepadodas. Man bija tāds klasesbiedrs - cilvēks cītīgi centās, apmeklēja pēcstundu apmācības, man maksāja (Jā, summa smieklīga, bet cilvēks apzinīgs), lai es viņam stāstu un skaidroju, jo man mūsu klasē bija labākās atzīmes matemātikā, un eksāmenu viņš izvilka knapi sekmīgi tik un tā. Knapi, tur daudz netrūka līdz nesekmīgai. Bet, lasot komentārus par tukšas lapas nodošanu es esmu šokā. Ja skola ir apmeklēta gadiem, nevar būt, ka nekas, vispār nekas no tā, kas ir mācīts, galvā nav aizķēries, lai neuzrakstītu vismaz kaut ko. Puisis daudzus uzdevumus nebija izpildījis līdz galam, bet tikai iesācis risināt un par to salasījis punktus, kas viņam salasīja to sekmīgo līmeni. Var nesaprast visu sīnusu utt padarīšanu, tas tiešām ir diezgan murgaini, bet pirmie uzdevumi vienmēr ir diezgan vienkārši + ir formulu lapa, kur paskatīties, tāpēc man šķiet, ka tukšas lapas nodošana nav ne skolotāju, ne nesaprašanas, bet paša attieksmes vaina.
*
Skolotāji tiešām ir problēma. Gan tas, ka izglītības sistēmā ir ļoti daudz vecu skolotāju, kas uzskata, ka bērniem pašiem ir jābūt ieinteresētiem mācībās, bet skolotājam tikai jānoskalda tekošā viela un jāiedod mājasdarbs vai kontroldarbs, gan tie skolotāji, kas nespēj vienlīdzīgi sadalīt uzmanību starp tiem bērniem, kuriem viss pielec uzreiz un tādēļ ir vajadzīgi papildus uzdevumi, lai bērni būtu nodarbināti un negarlaikotos, tādejādi zaudējot interesi, gan tiem, kam vajag pamatīgāk paskaidrot, lai viņi spētu tikt līdzi vielai.
Mani tiešām pārsteidza Nerea komentārs par vecāku kaunināšanu, jo mamma gan māsai, gan brālim sekoja līdzi skolas lietām, palīdzēja, kā varēja, tajā skaitā ar privātskolotājiem, ja vajadzēja, tik un tā rezultāti bija tādi, kādi bija. Dažos priekšmetos labāki, citos vājāki. Brālis ir pat palicis uz otru gadu (Fuj mammai? Nez, man tā nešķiet, mamma vienkārši ļāva viņam uz savas ādas izjust, kādas ir sekas tam, ka viņš nevēlas mācīties). Protams, vienmēr var iebiedēt un to atzīmi tam bērnam dabūt, bet, vai tas ir veids, kā likt viņam saprast, kāpēc ir jāmācās?
*
Eksāmenos atzīmes ir pilnīgi normāla lieta. Ne velti katrai augstskolas programmai ir saraksts ar priekšmetiem, kuru atzīmes tiek ņemtas vērā. Jaunietis nokārto obligātos eksāmenus pēc savām iespējām, kā arī izvēles eksāmenus atkarībā no savām interesēm un, stājoties skolā, viņam ņem vērā to eksāmenu rezultātus, kas attiecas uz specialtitāti.
*
Talantam ir kaut kāda nozīme. Cilvēks, kam nav talanta dejot, ieguldot vissmagāko darbu, nekad nenonāks uz lielās skatuves, bet cilvēks, kam nav talanta uz matemātiku, var pūlēties cik grib un par baknkas vadītāju nekļūs. Mūsu izglītības sistēmā aplam ir tas, ka vispārizglītojošās skolas ir tendētas uz to, ka katrs skolotājs uzskata, ka viņa priekšmets ir pats svarīgākais un šis jau nu bērniem ir jāzina uz 10, bet tas nogalina bērna vēlmi mācīties vispār. Rezultāts - bērns izbumbulē tos gadus vispārizglītojošajā, jo viņam pret mācībām jau ir izstrādājies riebums, tajā skaitā pret priekšmetiem, kas viņam padodas, jo kopējā slodze ir vienkārši nenormāla, bet, kad jāizvēlas augstskolas programma, vairums meklē tādas profesijas, kurās ar savām vidējām atzīmēm visos priekšmetos, var vispār tikt iekšā. Humanitārajās ir vieglāk tādiem, tādēļ eksaktajās trūkst studentu.
Bija laiks, kad man šķita, ka, noņemot budžeta vietas humanitārajām studijām, šo jautājumu varētu atrisināt, tas liktu bērniem aizdomāties, ka tad, ja viņi vēlas studēt bez maksas, viņi cītīgāk mācīsies matemātiku un fiziku, taču, pēc nesenas sarunas ar vienu no LU profesoriem, sapratu, ka manā idejā bija milzīga kļūda. Problēma ir tieši vispārizglītojošajās skolās, kuras ir tēmētas nevis uz pamatu ielikšanu katrā jomā, bet izglītības programma ir sastādīta tā, lai bērnam par katru jomu būtu jau teju pusprofesionāls iespaids, kā rezultātā slodze bērnam nogalina interesi par visu. Otrs faktors - vispārizglītojošo skolu sistēma nav piemērota tam, lai attīstītu bērna intereses un talantus. Vēl ir trešais - vecāki, tā vietā, lai ieklausītos, kas tieši patīk viņu bērniem, šo interesi nogalina, ja paši neredz tai perspektīvu. Ja bērnam ir padziļināta interese, piemēram, par vēsturi, bērnu tik un tā sūta pulciņos, kas ir populāri, jo daudziem vecākiem ir vēlme pašapliecināties caur bērnu, kas nekā neveicina bērna nākotnes izaugsmes iespējas.
Talantam ir nozīme, smagam darbam arī, bet nevar neņemt vērā ārējos faktorus, kas ilgtermiņa ietekmes rezultātā arī nosaka jaunieša izvēles.