Talants vs Smags darbs

Atcerējos vienu memi facebookā - ja kāds domā, ka matemātika ir grūta, viņam nav ne jausmas, cik sarežģīta ir dzīve :-D
Es arī humanitārais cilvēciņš pēc dabas. Tā kā man ir telpiskā izjūta, skolas gados intuitīvi jutu, ka skolotāji kaut ko nepastāsta līdz galam eksaktajos priekšmetos. Tolaik nebija interneta vai matemātikas bildīšgrāmatu ar skaidrojumiem, tikai pliki skaitļi. Un tā ir problēma, ja tiek uzspiests koncentrēties tikai uz skaitļiem, nedodot telpu izprast tos likumus, sakarības uz citiem objektiem. Starp citu, valoda arī ir loģiskā zinātne un balstās uz likumiem.
Šobrīd, daudzus gadus pēc skolas beigšanas, esmu uzsākusi mācīties radošo programmēšanu. Un te beidzot skaitļi kustas manā galvā un izpratnē, un matemātika vairs nav bubulis. Būtu es to zinājusi skolas laikā. Tad, liekot lietā savas spēcīgākās īpašības kā urķēšanos dziļāk un neatlaidību, varbūt būtu vieglāk un ātrāk.

Pilnīgi piekrītu teicinam ka jebkuru sasniegumu pamatā ir 99% smags darbs un 1% talanta. Ar pliku talantu dzīvē nav iespējams neko sasniegt, visā ir jāiegulda MILZĪGS darbs ILGTERMINĀ.

:-OEs problēmu redzu tā:
1. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti degradējusies un to veicina/pastiprina masu kultūra. Cik daudz cilvēku apmeklē dokumentālo filmu seansus un cik- izklaidējošas, bezjēdzīgas, ar zemu māksliniecisko vērtību Holivudas filmas? Cik cilvēku lasa jaunākās zinātniskās publikācijas savā profesionālajā jomā un cik cilvēku lasa izklaidējoša satura žurnālus? Cilvēki principā negrib piepūlēt smadzenes, smadzenes atrofējas. Ja agrāk skolās bērni mācījās un klausījās, ko stāsta, tad mūsdienās bērni (un viņu vecāki) sagaida klaunu šovu ar burvju trikiem un youtube stila eksperimentiem. Pilnīgi piekrītu, ka vidējam statiskajam cilvēkam matemātikas zināšanas nepārsniedz 6.klases līmeni. Bet matemātika nav nekas cits kā domāšana. Cilvēki, kas labi pārzina augstāko matemātiku, daudz labāk spēj domāt, analizēt un prognozēt lietas ikdienas gaitās. Matemātikas formulas ir instruments, kā iemācīt domāt, analizēt, saskatīt. Bet tie, kas to nesaprot, šņāc un saka- kam man to formulu vajag? Es gribu kaut ko praktisku.
2. Cilvēki nesaprot divus jēdzienus- profesionālā un akadēmiskā izglītība. Ja gribas praktisku darbošanos, tikai praksē pielietojamas zināšanas, pēc 9.klases jāiet uz profesionālajām vidusskolām. Ja izvēlas vidusskolu, augstskolu- jārēķinās, ka tur pamatā gatavo cilvēkus akadēmiskam darbam. Izņēmums- augstākā profesionālā izglītība. Kāpēc darba devēji prasa augstāko akadēmisko izglītību praktiskā darba veikšanai- ir labs jautājums. Acīmredzot, arī viņi nezina, kas ir kas. Bet sūkstīties par akadēmiskās izglītības teorētiskumu ir muļķīgi.
3. Inženieru jau šobrīd ir pārprodukcija, tāpat kā citu jomu speciālistu. Darbinieku trūkst tiem darba devējiem, kuri nav spējīgi piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu. Un tādu ir daudz. Kādēļ mācīties inženierzinātnes, ja tikpat un vairāk var nopelnīt ar ekonomista izglītību? Ja apskatās vislabāk apmaksātas profesijas, tad tie ir finansisti, nevis inženieri, ārsti, utt.

Galvenais visā ir smags un mērķtiecīgs darbs, kura rezultātu varbūt novērtēs tikai pēc laika.

Te man nāk prātā Friedrich Engels slavenais darbs "Darba loma cilvēka tapšanā par pērtiķi". :D:D:D
..

ja kāds domā, ka matemātika ir grūta, viņam nav ne jausmas, cik sarežģīta ir dzīve
Es arī humanitārais cilvēciņš pēc dabas.

Matemātika, ja kas, ir humanitāra zinātne.

Te tikai retais atbild uz tēmas pamatjautājumu. Un pusei no atbildējušajiem liekas tīkamas Friedrich Engels idejas. Izskatās, ka joprojām sociālisma idejas dzīvo un uzvar! :D:D:D

Bet pilnīgi piekrītu arī tam ka lai ko sasniegtu bez talanta var iztikt vispār. Tas ir tikai kā handikaps

Ak dies...kā parasti cosmo ideālās un citu lielās kauninātājas (t)
Vēl jau tāda lieta kā vienkārši negribēšana, man no sirds riebās matemātika, ķīmija, fizika un arī sports :D domāju pirmsākumi meklējami jau pirmajās klasēs kur skolotāja šo manu riebumu panāca. Bet vēlāk es pat negribēju to mācīties un kaut ko saprast, dariju pašu minimumu lai tik skolu pabeigtu. Eksāmenā dabūju 6%. Nu un ko? NETICĒSIET bet tas neko vispār manā dzīvē nav mainijis, vai 6% vai 60%, man tas neko nenozīmēja.

Taču tukšas valsts eksāmena lapas nodošana un eksāmena zāles pamešana 5 minūtes pēc eksāmena sākuma ir tikai un vienīgi attieksmes jautājums un necieņa pret vecākiem, kuri ir apmaksājuši privātstundas, lai tikai bērnam būtu vieglāk apgūt vielu.

Bet matemātika nav nekas cits kā domāšana.

Tieśi tā :)

Runa par minimumu, ne jau to, ka 16 vai 36 procenti, piemēram, mainīs kardināli dzīvi - nu ja vien neattpasies, ka vajag tikt budžetā pēkšņi tur, kur to prasa. Pazīstu meiteni, kura tā arī normāla pasaka, riebjas, negrib piepūlēties, (te pat mājasdarbus nepilda un baigais prieks par to laikam), viņai to nevajag un pat stundās daudz nav bijusi. Eksāmenā gan dabūja vairāk procentus tāpat, iedarbinot smadzenes, bet tā ir normāla atzīšana, ne ka skolotāji vainīgi, valsts vainīga, citi skolēni vainīgi, tad vēl kāds riebeklis. Viss sākas no paša. Kaut vai Anglijā paskatītos normālu skolu, tur neviens bērns negaida, ka skolotājs lēkās uz vienas kājas un taisīs šovus, ka tik bērniņām nepaliek garlaicīgi un ka tik viņš noliek bulciņu, ne ēd zem sola. :D Tur neko tādu iedomāties nevar, kā kaut kas, tā vienkārši izslēdz. Te visi čīkst, ka ne tāds video parādīts, ne tāds mājasdarbs un kāpēc vispār kaut ko prasa. Negribēšana un viss - attieksmi eksāmenā pat netirzājot.

Bet matemātika nav nekas cits kā domāšana.

!!!
Matemātika nav tikai teorēmas, sinusi un konusi, kā daža laba šeit minēja. Tā ir loģika, spēja risināt problēmas, meklēt visdažādākos risinājumus, sistematizēt informāciju. Tādēļ arī centralizētajā eksāmenā dabūtie pāris punkti ir ļoti skumji un, godīgi sakot, neliecina par izcilām prāta spējām. Es skolas laikā esmu redzējusi daudzas "nulles" matemātikā un arī pati ilgus gadus mocījusies ar šo priekšmetu, tādēļ atsakos ticēt, ka cilvēks, kurš, 12 gadus pavadījis kārtīgi apmeklējot matemātikas stundas, sekojot līdzi stundās notiekošajam, jautājot skolotājam/klasesbiedriem/vecākiem par nesaprotamo un galu galā, ir mēģinājis iedziļināties mācību vielā, nespētu izpildīt eksāmena testa daļu. Tur nekas vairāk par jēgpilnu ielūkošanos formulu lapā nav nepieciešams.
Un ja vēl kāda grib pateikt, ka tāds līmenis ir OK... nu, nebrīnieties, ka citas iebilst un izvēlas skarbākus izteicienus.

Engelss, tāpat kā Ļeņins- pasacījis pareizas lietas. Engelss bija sapņotājs, bet otrais piesedzās ar ideoloģiju- lai realizētu savas kundzības mērķus (neliels offtopiks, bet tomēr).

Un ja vēl kāda grib pateikt, ka tāds līmenis ir OK... nu, nebrīnieties, ka citas iebilst un izvēlas skarbākus izteicienus.

Kāpēc citu "tāds līmenis ir OK" tik ļoti satrauc, lai vajadzētu mētāties ar skarbiem izteicieniem? Kāpēc tas, ka citi dabū sliktu rezultātu (vienalga, kāda iemesla dēļ), tik ļoti uztrauc perfektās čaklītes bez garīgajiem traucējumiem?:-) Man pašai bija slikts rezultāts matemātikas CE, bet tas nav traucējis pabeigt studijas IT un veiksmīgi strādāt savā jomā:-) Par spēju rast risinājumus kaut kā nevaru sūdzēties..
Kas attiecas uz :

cilvēks, kurš, 12 gadus pavadījis kārtīgi apmeklējot matemātikas stundas, sekojot līdzi stundās notiekošajam, jautājot skolotājam/klasesbiedriem/vecākiem par nesaprotamo un galu galā, ir mēģinājis iedziļināties mācību vielā

Es zinu tikai dažus, kuriem sakrīt visi šie punkti. Tie parasti ir no čaklīšu sugas, kuriem viss vienmēr ir ideāli un atzīmes caur tīrāko zubrīšanu ir labas:-) Lielākā daļa tomēr slimo, saskaras ar neatsaucīgiem skolotājiem vai mobingu klasē (nu nav visiem forši klasesbiedri, kam pajautāt), tikpat "gudriem" un "ieinteresētiem" vecākiem, izmisumu par neizdošanos un iekavēto..un tā var turpināt.
Laikam jau tie matemātikas rezultāti nav tik būtiski inteliģences un loģikas līmeņa noteikšanā, ja grūti saprast elementāras lietas - cilvēki ir dažādi, tāpat kā viņu dzīves situācijas:-)
Es neaizstāvu bezkaunīgu slinkumu, bet izteikt spriedumus par cilvēka prāta spējām pēc viena eksāmena rezultātiem..ļoti šaurpierīgi.

Mani galīgi nesatrauc, ja kāds kaut ko savā dzīvē nemāk vai negrib darīt. Taču es laikam esmu citādi audzināta un uzskatu, ka kamēr bērns mācās skolā un vecāki par viņu rūpējas, bērna pienākums, pirmkārt, ir mācīties. Tas, ja dzīvē matemātika absolūti nav vajadzīga - lieliski! Noteikti ir gana daudz labi apmaksāti darbi un labas karjeras iespējas arī tiem, kas matemātikas eksāmenā dabūjuši vien pāris procentus.
Mans izbrīns diskusijas sakarā vairāk par to, ka - negribu, nedaru, nesaprotu, pat netērēšu savu laiku, lai mēģinātu. Ja vēl vecākiem bērna sekmes pie kājas, nu labi, saprotu, ka motivācija censties ir tuvu nullei. Vai arī, ja vecākiem ir bijusi liela ferma un bērns katru dienu pēc skolas vēl vairākas stundas spiests palīdzēt saimniecības darbos. Taču, ja bērns iet skolā, nestrādā, nav pārkrauts ar mājasdarbiem un viņa vecāki cenšas visādi palīdzēt, lai tikai bērnam būtu labākas sekmes, tad man absolūti nešķiet pieņemama lepošanās ar pāris procentu iegūšanu matemātikas eksāmenā.
Es arī savā pieauguša cilvēka dzīvē nekārtoju māju, ja negribu, reizēm savus netīros traukus novācu tikai nākamajā dienā - dzīvoju un daru kā gribu un man neviens neko nevar pārmest. Taču, kamēr dzīvoju pie vecākiem un viņi mani uzturēja, tikmēr ievēroju vispārpieņemtas un vecāku uzstādītas normas, tajā skaitā centos mācīties, cik nu labi man tas sanāca.

Kad es mācījos vidusskolā, tad nemaz nebija iespēja nedabūt zemāk par 4 kādā no priekšmetiem, jo nemaz nevienam neļāva būt nesekmīgam, vnk gāja mācīties un pildīt mājasdarbus un labot nesekmīgā kontroldarba uzdeumus pēc stundām. Pildīja tik ilgi kamēr sanāca un viss. Nebija atlaides - visiem bija jābūt sekmīgiem visos priekšmetos. Bet bija arī tāpat tādi, kas dabūja nesekmīgu eksāmenu matemātikā, bet tie vispār sevi nepiepulēja nevienā priekšmetā, gribēja izsprukt bez mācīšanās un nebija īpaši talanti nevienā mācību priekšmetā.

šajā pasaulē tā ir iekārtots - ka viss nozīmīgais notiek caur sviedriem un grūtībām.

Matemātika nav tikai teorēmas, sinusi un konusi, kā daža laba šeit minēja. Tā ir loģika, spēja risināt problēmas, meklēt visdažādākos risinājumus, sistematizēt informāciju.

Jā, un ir ļoti žēl, ka skolotāji mīlestību pret šo loģisko priekšmetu neieliek jau pirmajās klasēs. Arī es neizpildīju CE matemātikā uz 100%, arī man bija tēmas, kas nepadevās, uzdevumi, ar kuriem netiku galā, bet galu galā stāsts nav par 6%, 30% vai 95% - stāsts ir par to, vai tu esi loģisks cilvēks. Ja tu proti saskaitīt cikla dienas menstruālajā kalendārā un galvā sarēķināt naudas atlikumu, kas pārdevējam jāizdod, lai tevi nepiečakarē tirgū, un tev ar to pietiek - tas ir lieliski. Stulbi ir čīkstēt par to, ka pelni maz, jo lūk ekonomisti pelna daudz, bet tur jāmācās augstākā matemātika.
Lai gan es arī klusībā iesmaidu par apaļajām nullēm matemātikā, jo nesaprotu, kā var nesaprast, realitātē jau tā ir priekšrocība - šie cilvēki man nav konkurenti darba tirgū.

Kad es mācījos vidusskolā, tad nemaz nebija iespēja nedabūt zemāk par 4 kādā no priekšmetiem, jo nemaz nevienam neļāva būt nesekmīgam, vnk gāja mācīties un pildīt mājasdarbus un labot nesekmīgā kontroldarba uzdeumus pēc stundām. Pildīja tik ilgi kamēr sanāca un viss.

Jā, ir jābūt ar sekmīgu liecību/ sekmju izrakstu, jo nesekmīga atzīme principā nozīmē to, ka tu neesi apguvis konkrēto izglītības programmu konkrētajā līmenī, bet CE ir kaut kas cits. CE jau ir pēc skolas atestāta atzīmju izlikšanas un CE var būt arī 0 punkti. T.i., izglītības programmu izgāju, bet valsts pārbaudījumu neizturēju.

Man arī nav saprotama lielīšanās ar savu zemo procentu. Pat ja tas nebija tā domāts, tad nu var nolasīt, ka šeit nav vecāki ar fermu, kurā 24/7 jāstrādā, alkoholiķi, kuriem nekas neinteresēja, vai mobinga upuris - kuriem ticiet vai nē, izdodas pat labi mācīties. Palaida vecāki vien pašplūsmā un nemeklēja vēl citu cilvēku, cerēja uz to vienu, ka bērns beidzot sāks domāt un piespiesties, kas arī noder citās jomās. Kaut gan vecāki ieguldās vēl papildus, lai kaut kā domāšanu attīstītu, bet bērnam viss pie vienas vietas bijis.
Tik bēdīgi īstenībā, ka uztver mācīšanos ar tādu skatu un pretestību, kura ir mākslīgi radīta un pie kuras laikam jau vieglāk pieturēties un tēlot, iegalvot sev ''grūtās galvas'' statusu, kurai maģiski ārpus eksāmena 1 punkta ir viss baigi labi, nolasās gan kaut kas cits. Skumji, ka mūsdienās šāda izturēšanās un darba, ieguldījuma neapjaušana tiek uzskatīta par ko labu, ne kā agrāk, kā spēriens, lai beidzot sāktu kaut ko jēgpilni darīt. Ja būtu baigā apmierinātība, tad arī no ārvalstīm visu laiku nerakstītu, cik visi šeit slikti, visu darījuši nepareizi, lai tikai viņš varētu izvilkt skolu. Briesmīgi, ka nevar, drīzāk jau atsakās saredzēt pašas vainu cilvēki.

Ja pareizi saprotu autoru, tad, viņaprāt, ir patiesībai atbilst situācija, ka +/- 50% vidusskolu beidzēju ir talants 3 profesijās -jurispondencē, ekonomikā un žurnālistikā? Un sabiedrībai nevajadzētu censties atrunāt viņus no šīs izvēles, bet gan grūst iekšā naudu attiecīgās studijās, neraizējoties, ka 75-85% absolventu nespēs atrast darbu šajās specialitātēs?

Nē, tā es nedomāju, es šajā te jautājumā drīzāk daudz ko nesaprotu. Pirms kāda gada arī lasīju interviju ar RTU rektoru, toreiz arī viņš atzina ka labi ja kādiem 20% skolnieku ir dotības inženieru zinātnes. Nu labi, šodien mēs inženieru trūkumu valstī apspriežam un sakam ka vot skolniekus ir "jāieinteresē un ir jāiepazīstina ar profesiju", bet ja piemēram rīt mums būs ļoti vajadzīgi dzējnieki/rakstnieki vai gleznotāji, tad arī "bīdīsīm" tos pašus tekstus "jāieinteresē un ir jāiepazīstina ar profesiju"? Vispār liekas dīvaini ka cilvēki, kuri ikdienā taisa pētījumus par dažādām tēmām, kuriem ir zinātņu grādi, nevar uztaisīt vienu sūda pētījumu par to, cik tad īsti ir to skolnieku/bērnu, kuri patiešām varētu nākotnē kļūt par tehniskiem cilvēkiem un tālāk arī "strādāt" ar šiem skolniekiem/bērniem, nevis filosofēt par tēmu ka filosofijas fakultātes 1.kursa studenti.

Par pašu rakstu, citātiem, nu taču lai izsakās cilvēks. Katram savas domas, kuru jomu būtu jākūrē vairāk, kuru vajadzēs pēc 10 gadiem, bet kura izmirs. Tāpat dzīve ieviesīs savas korekcijas un nav ko baigi pievērsties tādiem ziņu rakstiem.