Dzīvot mazpilsētā

Nē, es nebūtu gatava atgriezties savā dzimtajā pilsētā, jo ar darba iespējām ir čābīgi, algas ir zemākas, algu pieaugumi īsti nav gaidāmi, izaugsmes iespējas mazas, jo lielākoties strādājošie savā amatā paliek līdz bēru dienai. Tāpat arī attālums līdz lielajām pilsētām ir pietiekoši liels, veikalu skaits/lielums arī ir tāds nekāds, kino nav, teātru nav, izklaides iespēju arī īsti nav.. vienīgais, kas tur ir - daba, ūdens un dzīvokļu cenas pietiekoši draudzīgas, bet ko tas dod, ja darba īsti nav un alga nu galīgi nevilina.

Esmu atgriezusies savā mazpilsētā, kura ir nepilnas stundas braucienā līdz Rīgai.
Mani te "tur" ģimene, draugi, puisis. Lai gan strādāju Rīgā, pagaidām savu nākotni saistu ar savu mazpilsētu. Nav jau te nekā slikta, tikai tas, ka darbu gandrīz nereāli atrast uz vietas, savādāk viss apmierina, plānojam ar draugu māju celt, miers un klusums! :-)
+ ir tāds, ka nav tā ka daudzi mani zinātu, līdz ar to atkrīt mazpilsētas tipiskā lieta, ka visi visu zina par Tevi.

Un, galvenais kas ir. Es varu iziet viena pati par to cauri dienas laikā un nav neviena cilvēka.

Manā bijušajā mazpilsētā vispār ar dienām nav ko darīt. Pilnīgākā garlaicība. Vienīgā iespēja pastaiga uz mežu.
Bērnībā gribēju iet mūzikas skolā, bet mūzikas skola bija blakus pilsētā. Tā arī nekas nesāca.
Būtībā mazpilsēta ir ierobežojusi manu dzīvi un iespējas.

Pilsētnieki tie paši lauķi vien ir, te pierādās.

Viedā Minka, esmu novērojusi, ka, ja “laiko” vai raksta komentārus, kur ir teikts, ka lielākoties miestos dzīvo cilvēki bez mērķiem, tad būs cilvēki, kuri iebildīs jeb, Taviem vārdiem sakot, uzmetīs lūpu.

Diskusija ir iegrozījusies nepareizās sliedēs. Analogi būtu strīdēties par to, kas labāk- būt nabagam vai bagātam, kur nabagie argumentētu, ka nav jāsargā nauda un jālauza galva par to, kur to tērēt :D Tā ir viena no lietām, kas nepatīk cilvēkos ārpus Rīgas- tas nenormālais kompleksums par dzīvi laukos. Ja argumentēti salīdzina Rīgu ar pārējo Latviju, tad mūždien kāds mazpilsētas iedzīvotājs uzmet lūpu un purp, ka mazpilsēta nav sēdēšana govij zem astes :D Neviens šajā diskusijā neko sliktu par laukiem vai mazpilsētām nesaka. Visur dzīvo visi sabiedrības slāņi. Bet strīdēties par izklaižu daudzumu ir muļķīgi, jo nekur ārpus Rīgas nav ne ceturtā daļa no tā, kas ir Rīgā. Cilvēkiem ar urbānu dzīvesveidu tas ir svarīgi. Tiem, kam patīk daba, protams, Rīga riebjas. Un tas ir normāli. Katrs esam savādāks. Galu galā arī urbānā dzīvesveida piekritējiem patīk laiku palaikam būt pie dabas un otrādi- dabas mīļotājiem baudīt urbānos priekus.
Nevajag sevi uzskatīt par lauciniekiem, tad arī neliksies, ka kāds caur puķēm to saka. Jo tā NAV.

Manuprāt, pēdējās 2 lappusēs kašķis ir ne pa tēmu, jo nevar salīdzināt, piemēram, Liepāju, Daugavpili vai Jelgavu ar Mālpili vai Balviem. Neskatoties uz iedzīvotāju skaitu, Liepāja ir daudz līdzīgāka Rīgai nekā Preiļiem, piemēram.
Teorētiski es piekristu dzīvot tādā mazpilsētā kā Liepāja, Daugavpils vai Jelgava ar tur piedāvātajām iespējām (man pietiktu kafejnīcu, veikalu, izklaižu), tikai nav motivācijas uz turieni pārcelties. Jā, nav slikti, bet Rīgā man šobrīd pilnīgi viss ir labāk. Ja mantotu kādu prestižu īpašumu un abi ar vīru dabūtu ļoti labus darbus, es varbūt pārceltos uz Latvijas TOP 5 pilsētām, bet šobrīd tā ir filozofēšana bez seguma. Bet mani nekad neviens ne par kādu naudu un ne par kādiem labumiem un ne ar kādiem draudiem nepiedabūtu dzīvot, teiksim, Zilupē.

Pusaudžu gados sapņoju par dzīvi Rīgā. Tā mani tā vilināja, ka nevarēju sagaidīt to momentu, kad tikšu prom. Man pietika tikai ar pus gada padzīvošanu tur, lai domas kardināli mainītos.
Man tomēr nepatīk liela ļaužu drūzmēšanās. Pirms un pēc darba nepatīk sēdēt sastrēgumos un elpot pilsētas netīro gaisu.
Lai gan mums domas krasi atšķiras, bet ir jāpiekrīt Kampanellai, ka katrs ir pieradis pie saviem attālumiem. Man svarīgāk par lidostu 10-15 minūšu attālumā ir mežš un upe 10-15 minūšu attālumā, kur varu klusi un mierīgi pastaigāt, jo ikdienā darbs ir trokšņainā vietā.
Ja agrāk es sapņoju par dzīvokli Rīgas centrā, tad tagad es sapņoju par īpašumu klusā vietā blakus ūdeņiem :-)

Man pretēji - patīk vakarā mierigi, lēnā garā pastaigāties. Mierā un klusumā. Rīgā, ka mācījos, skaitīju dienas līdz tikšu mājās, mājās esot,raudāju, ka uz Rīgu jabrauc atkal :D Rīgā man ir gan piesējušies uz ielas veči ne reizi vien, gn apzaguši, gan visādi citādi nepatīkami incidenti bijuši. Centrā ejot, vai braucot sabiedriskajā, jātur soma pie krūts, jo ir redzēts kā izrauj telefonu/somu no rokas un aizskrien. Vai uzskrien virsū, lai telefons izkrīt no rokām, lai var paķert un aizskriet. Man no kabatas izfenderēja uzgrūžoties man virsū
Nē, paldies. Manā mazpilsētā neesmu ne apzagta, ne kāds ir piesējies. Mantas nav jāsargā zem deviņām kabatām , jūtos droši un tas man ir svarīgi.

Negribētu atgriezties. Man gan galvenie faktori nav - koncerti, veikali vai pasākumi, bet gan dzīvība. Ciest nevaru, izeju vakarpusē mazpilsētas 'centrā' un tur viss ir izmiris, neviena cilvēka, mašīnas var uz pirkstiem saskaitīt. Rīgā man patīk tā dzīvība un dzīves ritms, ka cilvēki iet, dara, lamājas, smaida, skrien pa savām darīšanām un tml.

Negribeju iesaistities, jo esmu no Rigas un sobrid dzivoju Eiropas metropole, bet kadam te nav saprasana par to, kas ir mazpilseta.. par kadiem restoraniem, lidostam un pasakumiem vispar var but runa ar 10 000 iedzivotajiem?

Aizstāvēt īsti nav pamata, neesam jau tiesā. :)
Es vienkārši informēju. Ne vien (u)opera un salūts, bet arī zināšanas par to, kas notiek pašu zemē, ir daļa no izglītotas personības.
Būdama izteikts noskaņas cilvēks, es ļoti labi saprotu tās, kuras par atgriešanos konkrēti savā miestā, saka: nekad. Ja ir spēcīga pasaules nomales un nomāktības sajūta, aršanas nebūs. Man arī viena mazpilsēta patīk, bet cita - nemaz.
Atbildot uz autores jautājumu - Liepājā es jūtos kā mājās, Rīgā - kā veikalā/universitātē, kur var iegūt materiālas un gara mantas, bet nakšņot neprasās. Nav mana vieta.

++++ hanna!
Dažai labai te aprobežotība spiežas pa vīlēm laukā. :-) Laikam nav savu smalko kājiņu spērušas laukā no lielpilsētas Rīgas.
Un runājot par izglītību, kāpēc mācību priekšmetu olimpiādēs pirmās vietās iegūst tiklab kā Rīgas skolas, tā lauku skolas? Nav Rīgā viss ziedoši un skaisti, un tāpat laukos nav bedre.

Nu es domāju, katrs te aizstāv savu dzīvesvietu, tas ir nomāli. Tāpat arī katrs no mums ir pieradis pie savām izklaidēm, viens pie labas klases restorāniem vai lielkoncertiem, citiem būs labi ar mazo mīļo dzimtās pilsētas kafeni un mini koncertzālīti.
Jāsaka gan, ka tas viss var mainīties. Mans vīrs nekad vairs negribētu atgriezties savā dzimtajā miestā pēc 10 nodzīvotiem gadiem Rīgā, tajā laikā ne ceļoja, ne gāja uz restorāniem, arī operā bija bijis 1 reizi. Jā, bija viņiem tur visādi mini pasākumi, bet nu to nevar salīdzināt ar mūsu esošo dzīvesveidu. Prieks, ka tagad mums abiem domas par Rīgu ikdienā un brīvdienām/ aktīvo atpūtu ārpus pilsētas sakrīt :)

Bez apvainojumiem, bet, izsakot kategorisku spriedumu, pastāv dikti liels risks nokļūt kategorijā aprobežots. Dzīvoju neRīgā, ir teātris, ar kuru no galvaspilsētas iestādījumiem nopietni konkurē tikai viens, ir orķestris un akustiski lieliska, kaut arhitektoniski neideāla koncertāle, kurā pērn koncertēja Berlīnes filharmoniķi, kultūrvietas gan skaļiem rokkoncertiem, gan iesācējdzejnieku saietiem, spa komplekss un vieglatlētikas arēna, un vēl un vēl. Spēj tik apmeklēt. Staigā arī tramvajs! :D
Strādāju nepilnu slodzi intelektuāli izaicinošā, bet neprestižā profesijā, mājiņai pie jūras pagaidām par īsu, bet teijāterim un kūkotavām sanāk.
..
Tas, ka dažai granddāmai šķiet, ka mazpilsētā var vien govei zem astes un sapņu tālumā lūkoties, gan īpaši nepārsteidz, reiz bija kursabiedrene, rīdziniece, kura bija ļoti pārsteigta, ka mēs, divas liepājnieces, neesam pazīstamas un ka Liepājā ir vairāk par divām latviešu skolām. :D

Nezinu, man arī Rīga neliekas nekas tāds, manā mikrorajonā ir daudz vienmuļāka dzīve kā manā dzimtajā mazpilsētā, uz centru vispār maz braucu, tikai, tad ja ir vadzība.
Kas man Rīgā patīk ir tas, ka viss ir ļoti pieejams, jebkurā laikā, kino ir vēlie seansi, ir diennakts aptiekas, par maksu var tikt ātri pie jebkura ārsta pat dienas laikā, kas manā mazpilsētā būtu nepiespējami.

Nu ok, tie attālumi katram savi. Man uz lidostu sanāk bieži braukt, un esmu pieradusi, ka tās ir 10-15 minūtes, tāpat arī no operas vai Arēnas Rīga atbraukšu ap 10-15 minūtēm. Nu negribētu es savādāk. Bet nu katrs jau pieradis pie saviem attālumiem :)

Lasot Kampanellas komentāru sapratu, ka nevaru īpaši diskutēt pašreiz par attālumiem, jo dzīve ir iegrozījusies tā, ka stundas brauciens ar mašīnu manā uztverē ir tuvs :-D. Agrāk likās, ka 30 minūšu gājiens ar kājām līdz skolai ir tāls :-D.

No Rīgas vienas puses uz lidostu tāpat jākratās gabals, ne pa labiem ceļiem un stāvot uz katra luksofora, piemēram.