Dzīvot mazpilsētā

Noteikti nē. Tādās vietās atrodoties, vienmēr rodas sajūta, ka smoku. Arī Rīga man savulaik kļuva par mazu, par šauru. Pārcēlos uz divreiz lielāku pilsētu un tikai tad bija sajūta, ka, jā, esmu savā vietā. Mīlu lielpilsētas, cilvēku burzmas, straujo dzīves ritmu. Ja izslēdz visas tās lietas, kuras man defaultā riebjas, ja runā par dzīvi mazpilsētās (visi viens otru pazīst, nav darba, izklaides iespējas, normāli dzīvesvietas piedāvājumi, sajūta, ka katru dienu pavadi rutīnā, jo diži nav ko darīt, jo nekas nenotiek utt.), tad pats mazpilsētas dzīves ritms neatbilst manai straujajai dabai. Par lauku klusumu un mieru vispār nerunājot.

Dzīvoju mazpilsētā, taču ne dzimtajā. Plusu tam šobrīd ir vairāk nekā mīnusu - varbūt ar laiku kaut kas mainīsies, bet tad jau redzēs. Lielākais mīnuss ir normālas medicīnas un izklaižu trūkums, pārējais netraucē vai ir pieciešams. No iepriekš minētajiem iemesliem mani izbrīna, ka baumas var kaut kā traucēt dzīvot vai likt mainīt dzīvesvietu. :)

Uz savu nē, bet mazpilsēta būs (l)

Nē, neesmu apsvērusi domu tur nekad atgriezties, jo man tur nepatika dzīvot. Man tur vairs nav neviena drauga, visi skolas laika draugi ir Rīgā vai ārzemēs, ar radiem attiecības nav sliktas, tomēr ir ļoti vēsas un formālas. Mazpilsētā ļoti nepatika dzīvot, jo gluži vienkārši tās pilsētas ritms man bija daudz, daudz par lēnu. Vidusskolā, kad biežāk sanāca braukt uz Rīgu, saodu Rīgas garšu, mazpilsētā dzīvoju pastāvīgā depresijā, jo jutos kā cietumā. Kad pārcēlos uz Rīgu, kas nemaz nav tik liela pilsēta, pirmo gadu dzīvoju kā eiforijā no visām piedāvātajām iespējām. Es katru dienu braucu stundām staigāt pa Vecrīgu. (s) Visbeidzot, materiālais aspekts. Apzinos, ka mazpilsētā nepelnīšu pat pusi no tā, ko pelnu Rīgā, bet pie materiālā ātri pierod....

Es tikai zinu, ka vecumdienās vēlētos atgriezties savā dzimtajā vietiņā, es to ļoti mīlu un man tur vienmēr ir labi un mierīgi (l)
Taču patreiz par to nedomāju, taču zinu, ka arī Rīgā dzīvot negribu, tāpēc apsveru domu par Pierīgas pilsētiņām, kur varētu iegādāties dzīvokli :-) Es jau 6 gadus dzīvoju Rīgā un vēl joprojām nevaru pierast, nav tas priekš manis, pārāk liela burzma.

Kur jūs Rīgā burzmu atrodat? Dzīvojat centrāltirgū vai stacijas tunelī? Un iepērkaties Stockman trakajās dienās? Rīga ir vien kripatiņu lielāks ciemats kā pārējā Latvija.

Es arī nesaprotu kur Rīgā burzma :-D Salīdzinot ar Eiropas un pasaules pilsētām, tāda mazpilsēta vien ir.
Es labprāt dzīvoju gan Rīgā, gan savā dzimtajā mazpilsētā, nevaru vēl izlemt, kur labāk, vienlīdz daudz plusu un mīnusu gan tur, gan tur. Visideālākais variants būtu dzīvot mazpilsētā, bet ar iespēju vismaz reizi mēnesī uz pāris dienām aizbraukt uz Rīgu. Un regulāri kaut kur ceļot - uz ārzemēm un pa Latviju. Jo tad tas mazpilsētas miers un lēnais ritms netraucētu, nebūtu par daudz, bet tieši laikā.

Bija gadījums manā bijušajā mazpilsētā, ka dzērājs un bomzis bija krāmējis saskldītu malskas kravu. Noplēsis 200 eiro. Kas es uzskatu ir ārprātā dārgi un man tai paziņai vīrs pats varēja aiz gara laika viņu sakrāmēt.
Beigās malka sagāzās un krāmēja.
Mums ir ļoti dārgs šādas darba spēkas izmaksas par pāris dienu darbu!!!

Es arī nesaprotu kur Rīgā burzma Salīdzinot ar Eiropas un pasaules pilsētām, tāda mazpilsēta vien ir.

Tieši manas domas lasot šo diskusiju. Es negribētu dzīvot milzu pilsētās-Maskava, Šanhaja, Lagosa, Deli, - tur ir burzma un tu nekad neesi viens, bet tādā Romā, vai Parīzē, kāpēc gan ne? Tur tos cilvēkus ļoti maz jūt. Rīga uz tā fona liekas kā klusa mazpilsēta.

Kur jūs Rīgā burzmu atrodat?

Priekš kam salīdzināt ar citām lielpilsētām, ja runa iet par Latviju? Katrai valstij ir savi mērāmie lielumi uz burzmu.
Man jau pietiek ar Rīgas, varbūt tā kādam šķitīs mazāka, bet man kā lauku cilvēkam jau tāpat pietiek.
Katram tāpat būs savs viedoklis par šo.

Ja mūsu valsts politika nebūtu visu maksimāli centralizēt uz Rīgu, bet gan mērķtiecīgi attīstīt reģionus, tad tagad ne lauki būtu tukši no bērniem, nedz mazpilsētas lēnām izmirtu. Un pavisam citas atbildes skanētu.
Pieļauju, ka galvenais punkts palikšanai mazpilsētā ir darba pieejamība. Bet ja pat veco rajona centros nav darba (izņemot dažas pilsētas, kas joprojām attīstās), tad kur nu vēl cilvēkus pievilināt uz dzīvi klusā mazpilsētā.
Rezultātā (ne 100%, bet lielāko ties) mazpilsētās paliek tie, kam dzīvē mērķi nekādi (Divucis nav mēŗķis). Ir liela daļa masas, kas izvēlas vieglāko ceļu - māja mantojumā, darbs tikai, lai paēstu, neko vairāk nevajag. Un šo cilvēku skaits proporcionāli pret kopējo iedzīvotāju skaitu pilsētiņā (miestos) pieaug. Vidējais miesta IQ līmenis krītas. Un tiem cilvēkiem, kam garīgi iekšās nekā nav, tie meklē tēmas kaimiņos. Aprunāšana ir kā saldais ēdiens pelēkajai ikdienai. Gluži, kā daļa komentētāju internetā. Tāda mirkļa viltus personīgās varenības radīšana.
PS.Kā tur bija viens teiciens, kas pa netu klīda? - Ja kāds tevi aprunā aiz muguras, lai aprunā, jo Tu viņam esi priekšā. Kaut kā tā.

Kas mūsdienās īsti skaitās mazpilsēta?

Mana dzimtā pilsēta ir Rīga, šobrīd dzīvoju mazpilsētā un esmu pat ļoti apmierināta. Uz Rīgu aizbraukt mazāk kā stunda, varu braukt gan ar suto, gan sabiedrisko jo satiksme ir pat ļoti laba. :) Rīgas nepietrūkst nemaz

Dievinu mazpilsētas. Kad man vaicā, kāpēc nedzīvoju Rīgā, un, ko daru savos "laukos", vienmēr atbildu, ka elpoju svaigu gaisu. Rīga smird. :-D

Vienmēr esmu teikusi, ka dzīves komfortam vissvarīgākais ir dzīvesvietas ritms, cik ļoti šis dzīves ritms tev atbilst. Man personīgi ļoti piemērotas ir Rīgas lieluma pilsētas, teiksim, no 500 000 līdz 1 milj. iedzīvotāju, patīk tas ritms, dzīves ātrums sakrīt ar manu komforta ātrumu. Mazpilsētās, laukos jūdzos aiz bezdarbības, cik visi cilvēki ir lēni, bremzēti. Bet Maskavā vai Ņujorkā ilgstoši dzīvot nevarētu, laikam sajuktu prātā no stresa.

Vienmēr esmu teikusi, ka dzīves komfortam vissvarīgākais ir dzīvesvietas ritms, cik ļoti šis dzīves ritms tev atbilst. Man personīgi ļoti piemērotas ir Rīgas lieluma pilsētas, teiksim, no 500 000 līdz 1 milj. iedzīvotāju, patīk tas ritms, dzīves ātrums sakrīt ar manu komforta ātrumu. Mazpilsētās, laukos jūdzos aiz bezdarbības, cik visi cilvēki ir lēni, bremzēti. Bet Maskavā vai Ņujorkā ilgstoši dzīvot nevarētu, laikam sajuktu prātā no stresa.

Precīzi! ++

Uzaugu mazpilsētā. Nepatīk jo priekš manis pa lielu. Man patīk tikai lauki, kur arī tgd dzīvoju. Rīgaa vispar nemūžam nedzivotu.

Es arī nesaprotu kur Rīgā burzma Salīdzinot ar Eiropas un pasaules pilsētām, tāda mazpilsēta vien ir.

Man te nesen tādu kuriozu arī stāstīja, ka bija uz Rīgu ķīniešu delegācija atbraukusi, viņiem Rīgu prezentē kā lielpilsētu, metropoli. Ķīnieši tādi - E? :-/ Viņiem pilsēta ar miljonu iedzīvotāju tāds ciemelis vien ir :D
Man vecāki arī dzīvo manā dzimtajā pilsētā, braucu bieži, vasarā noteikti vismaz nedēļu padzīvot, jo pēdējā laikā viss tur tīrs, zaļš sakopts. Miers, klusums, atpūta, viss rokas attālumā ko vajag. Laikam lielpilsētā man visvairāk kaitina laika patēriņš pārvietojoties no punkta A uz punktu B. Vēl nesen pilnā mērā izbaudīju ikrīta un ikvakara korķus, kad dzīvoju Pārdaugavā. reāli 1,5h stunda no dzīves patērēta bezjēdzīgi.
Esmu arī pa Eiropu izdzīvojusies, jā, Rīgā sabiedriskais transports un arī visa transporta sistēma ir diezgan vāja.

Nesen ar ģimeni nopirkām īpašumu (mazā ciematiņā) 15km no pilsētas. Jūtos labi. Ielec mašīnā, aizved bērnu uz dārziņu pilsētā, tad darbs arī pilsētā. vakarā atgriežamies savā miera ostā. Viss rokas stiepiena attālumā. Pilsētā īrēt, vai nopirkt īpašumu nereāli dārgi.
Arī autobuss iet samērā bieži, ja nu kādreiz tā vajag pārvietoties.
Katram jau savas prioritātes un vēlmes. :)

Laikam lielpilsētā man visvairāk kaitina laika patēriņš pārvietojoties no punkta A uz punktu B.

Šis iemesls mani pieveica līdz pēdējam. Darbs beidzās 17:00, mājās biju ne ātrāk kā 18, ja caur veikalu, tad 18:30,19:00. Kas nozīmē, ka katru dienu pavadīju 2-3h ceļā uz un no darba. Transports bija tāds laika zaglis.:-/