Kāpēc Raiņa Antiņš gribēja uzjāt stikla kalnā?

Rudens, es Tevi sapratu pareizi, vienīgi neprecīzi izteicos.

Izskatās, ka pirmdiena grūta diena:-D, protams, domāts: pasakās un vietā...

Tu sludini cīņu ar sevi un sabiedrību.

skudrulacis, pirmā teikuma daļa - jā; otrā - nē. Saprotu, ka apkārtējo viedokļa un kolektīvās zemapziņas pieminēšana Tev lika domāt par cīņu ar sabiedrību un ārējiem faktoriem, bet nebija man tādas domas... Tas ir tā kā psakās - nocērt pūķim galvu, izaugs veitā vismaz divas:-D:-D:-D Cīņa var būt tikai ar sevi un to, cik man ir svarīgs sabiedrības viedoklis un vai es pakļaujos kolektīvajai zemapziņai, vai neskatoties uz pārspēku, tomēr mēģinu sevi pilnveidot.
Bet principā neko nesludinu:-D, katrs pats savu ceļu izvēlas, bet katrs pats arī par savu izvēli atbild, līdz ar to arī kā saka pasakās: Katrs pats savas laimes kalējs8-)

skudrulacis, ceru, ka Ziedoni tomēr nepieskaitīji pie riktīgiem padomju laika pētniekiem un Auseklīša mafijas...

Ziedoni nē.

Žēl, ka Blanša citātā nedaudz pazudis uzsvars uz to, ka pašpārvarēšana paredz sevis uzvarēšanu (nevis nevienu necenšoties uzvarēt, bet sevi cenšoties uzvarēt...), jo tikai tas norāda uz progresu. Nepiekritīšu Tavam komentāram par 4.punktu, jo nepadošanās, manuprāt, šajā kontekstā īsti nesasaucas ar materiālismu (nedvēseliskumu - kā nosauci), jo arī sevis pārvarēšana ir nepadošanās - nepadošanās bezspēcībai, apkārtējo viedoklim, kolektīvajai zemapziņai, bet tieši norāda uz progresu, arī personisko izaugsmi emocionāli un garīgi.

Tu sludini cīņu ar sevi un sabiedrību. Cīņa ir vajadzīga vien tam, kurš jūtas vārgs. Vai Ukraina daudz domā par cīnīšanos pret Krieviju? Jā. Vai ASV daudz domā par cīnīšanos pret Krieviju (aizsardzības nolūkā)? Ne pārāk, jo tā viņiem ir ikdienišķa parādība, kas netraucē. Arī citiem cilvēkiem raksturīgi sludināt konfrontāciju nevietā. Vai pārliecinātam par sevi cilvēkam jācīnās ar sevi un sabiedrību? It kā nē. Censonība ir materiāla izpausme, ar tās palīdzību var panākt vienīgi materiālu efektu. Garīgas vērtības tādā veidā var panākt vienīgi ļoti virspusēji, jo garīgs progress panākams vienīgi pašplūsmā, bez konfrontācijas.

Un starp citu skudrulacis, vēl jautājums par to, ko precīzi domāji ar padomju pētneikiem, jo te daļēji varētu būt viņu lauciņš, cik atceros, tad Pliekšāns tomēr bija ļoti vērsts uz sociālisma idejām, tā, ka ja paliekam pie sociālisma nevis komunisma, līdz kuram tā arī netika, tad padomju pētniekiem varētu būt priekšrocība

Padomju laika ideologi sludināja ļoti brutālu un neiejūtīgu attieksmi pret visu, to, ka cilvēkam jābūt stipram, jāuzvar utt. Būtībā jau nekas nepareizs tur netika pateikts, bet nepareizi bija līdzekļi, kā to visu panākt, un tas, vai vispār nepieciešama jau pieminētā konfrontācija.

Interesants tēmas saturs, sen nebija nācies padomāt no šāda rakursa, paldies autorei!
Laikam jau radikāli jaunas idejas te nevarēšu noprezentēt, bet gribas pakomentēt jau norādītās:-D skudrulacis, ceru, ka Ziedoni tomēr nepieskaitīji pie riktīgiem padomju laika pētniekiem un Auseklīša mafijas(t)... Žēl, ka Blanša citātā nedaudz pazudis uzsvars uz to, ka pašpārvarēšana paredz sevis uzvarēšanu (nevis nevienu necenšoties uzvarēt, bet sevi cenšoties uzvarēt...), jo tikai tas norāda uz progresu. Nepiekritīšu Tavam komentāram par 4.punktu, jo nepadošanās, manuprāt, šajā kontekstā īsti nesasaucas ar materiālismu (nedvēseliskumu - kā nosauci), jo arī sevis pārvarēšana ir nepadošanās - nepadošanās bezspēcībai, apkārtējo viedoklim, kolektīvajai zemapziņai, bet tieši norāda uz progresu, arī personisko izaugsmi emocionāli un garīgi.
Un starp citu skudrulacis, vēl jautājums par to, ko precīzi domāji ar padomju pētneikiem, jo te daļēji varētu būt viņu lauciņš, cik atceros, tad Pliekšāns tomēr bija ļoti vērsts uz sociālisma idejām, tā, ka ja paliekam pie sociālisma nevis komunisma, līdz kuram tā arī netika, tad padomju pētniekiem varētu būt priekšrocība:-D

dažādu pētnieku atziņu apkopojums

To Tu pareizi pateici. Izskatās pēc tādiem riktīgiem padomju laika pētniekiem un viņu pēctečiem - Auseklīša mafijas darboņiem.

Es biju pirmā, kas minēja par izglītību. Meitenes, jūs lasīt neprotat vai kas ar jums? Tas, ka es pieminēju, ka farmācijas studijas, bija tādēļ, ka Ērika pateica, ka farmaceiti ir pārdevēji, viņai aizrādīja, viņa pateica - baigie valodnieki utt, kāda starpība, kā nosauc. Es pastāstīju starpību. Augstākā izglītība nedod iespējas izturēties slikti, bet, ja tev attieksme pret citiem ir žopa (kāda ir Ērikai), tad tev arī pretī tādu sniegs (cilvēks ar vai bez augstākās). Augstāko pieminēju tikai kā skaidrojumu profesiju atšķirībai.

uzjāšana kalnā ir Antiņa garīgās attīstības ceļš („vertikāles audzēšana sevī paredz pašpārvarēšanu nevienu necenšoties uzvarēt” - Ziedonis). otrkārt, glābt, nevis iegūt. un vispār lugas simboliskais slānis - tā ir brīvības atgūšana, tumsas gadu pārtraukšana. un Antiņa tēls ir kā simbols kustības, maiņas, progresa principam - iesākumā viņš ir vājš, nobijies, kautrīgs un pateicoties ticībai, sirdsskaidrībai, neatlaidībai un drosmei izaug par spēcīgu varoni - tā arī tiek iezīmēta nākotnes attīstības un pilnveides iespēja (domāju jebkura indivīda un jau tautas līmenī, lai atgūtu, nosargātu savu brīvību). - dažādu pētnieku atziņu apkopojums

Gribēja un uzjāja. Ko tur daudz spriedelēt :D

Kakaduu, es runāju nevis par pašiem tēliem, bet pasaku teicējiem un viņu “mesidžiem”.

turklāt šis ir pamats TIK daudzām pasakām, tas pats, kas ar neskaitāmajām sērdienītēm/ćaklītēm, kurām nez kāpēc der tikai prinči, lai būtu īsts Happy End.

Ačgārna loģika, no mūsdienu realitātes izrietoša, vai... Ja sērdienīte nevienu citu kā princi negribētu, varētu tā apgalvot, bet pasakās sērdienītēm vispār par princi domu nav, neatliek tam laika. Princis vienkārši ir augstākā balva, ko piešķir par pašaizliedzību, nesavtīgumu, čaklumu u.tml. pozitīvām īpašībām.
Tas pats par Antiņu - viņa doma bija glābt, nevis iegūt sev, atšķirībā no brāļiem.

Attīstot Jāņa Pliekšāna domas tālāk, rodas tāda kā pretruna. Ja cilvēks ir dvēseliski skaidrs un netiecas pēc bagātībām un visa tā, ko sabiedrībā pieņemts uzskatīt par baigi kruto, tad viņam arī pēc tām krutajām lietām nav vajadzības, šai gadījumā - princesītes. Bet viņš viņu tomēr savāca.

+1, turklāt šis ir pamats TIK daudzām pasakām, tas pats, kas ar neskaitāmajām sērdienītēm/ćaklītēm, kurām nez kāpēc der tikai prinči, lai būtu īsts Happy End.

Kā kur, loģiski. Arī kā bērns īsti jau neuztver to informāciju un īsti arī neklausies parasti.

Ei, kā tagad ir skolās? Skolotājas joprojām kaislīgi māca mīlēt Raini, vai arī kaut nedaudz pastāsta par tiem putniem, kas viņam galvā bija? Tai skaitā varaskāre un ambīcijas stikla kalna apmēros?

1.

Runa ir kāpēc viņš to darīja 3 reizes, kāpēc ir tik svarīgi neapstāties,

2.

dažreiz izvēlēties citādo, atšķirīgo ceļu,

3.

saprast, kas dzīvē svarīgs,

4.

kā nepadoties

5.

un pašapliecināties.

Diezgan pretrunīgs teikums gan no Raiņa, gan Tavas puses. 2. citāts, pēc manām domām, nav spēkā. Antiņš jāja tāpat kā visi iepriekšējie.
..
1. un 4. citāts ir savstarpēji saskaņoti, taču tie konfliktē ar tā saucamo sirdsskaidrību. Neatlaidība un censonība parasti raksturo tiekšanos pēc tādām diezgan nedvēseliskām lietām.
..
Par 5. citātu runājot, šaubos, vai Rainim bija tāda doma. Visdrīzāk to iepinuši kādi citi.
..
Paliek jautājums, uz ko attiecināms 3. citāts. Ja uz to sirdsskaidrību, tad viss kārtībā. Ja uz 5. citātu - tad čau! :D

Atvainojos, ne tur.

Domāju, ka meitiņas paaudzei šis vārds nearkādām omēm neasociēsies. Tās ir mūsu paaudzes iedomas, bet ne viņu. Ap to laiku, kad bērns augs, Ģertrūde jau skaitīsies stilīgs vārds.

Nu jā, jo Antiņš iemīlējās princesē pēc tam, kad reiz bija viņu redzējis. Tā teikt, sekoja savai sirdij 8-) Taču tas ir sižets, svarīgi ir arī painteresēties par laiku, kurā luga sarakstīta un par lugas pamatideju, lai viss kļūtu vēl skaidrāks :)

Attīstot Jāņa Pliekšāna domas tālāk, rodas tāda kā pretruna. Ja cilvēks ir dvēseliski skaidrs un netiecas pēc bagātībām un visa tā, ko sabiedrībā pieņemts uzskatīt par baigi kruto, tad viņam arī pēc tām krutajām lietām nav vajadzības, šai gadījumā - princesītes. Bet viņš viņu tomēr savāca.

@skudrulacis Es, iespējams, nepareizi izteicos, jo atbilde jau tik tiešām ir vienkārša, to saprot un zin katrs, kurš ir izlasījis, bet es biju domājusi vai to kāds pārdomāja un uztvēra dziļāk. Runa ir kāpēc viņš to darīja 3 reizes, kāpēc ir tik svarīgi neapstāties, dažreiz izvēlēties citādo, atšķirīgo ceļu, saprast, kas dzīvē svarīgs, kā nepadoties un pašapliecināties. Tas ir virspusēji domāt,ka galvenā pasakas doma ir tā, ka tas viss notika mīlestības dēļ. Tas, protams, arī,bet ir vēl citu daudz dziļāku atziņu un pārdomu