Kā?

57days
Liela daļa taisnības Tavā komentārā ir, vienīgi, mans subjektīvais viedoklis - tas disbalanss smadzenēs tomēr veidojas arī apkārtējās vides ietekmē un to, cik notrullināti katrs dzīvo. Cik daudz cilvēku izaugot svētkos vairs neizjūt nekādu svētku sajūtu un nostaļģiski atminas par bērnību. Kad viņiem sīkāk pajautā, kur notika tas pārrāvums, nereti atklājas, ka te vienu, te otru, te trešu gadu svētkus kā tādus svinēt neizdevās un vēl nāca klāt citas pieaugušo problēmas, kas beigu beigās palēnām nosita to svinēšanas sajūtu. Un tā rodas stāsts par "laimīgajiem dzērājiem". Jautājums - vai viņiem ir vēl atpakaļceļš?

Novērtēt labās lietas ir iespējams tad, kad labas lietas ir. Ja labo lietu nav, vai tās ir minimālas - ar varu kaut kādu novērtēšanu sev neuztiepsi. Un lasot tavus snxx komentārus, man šķiet, ka varbūt tavā dzīvē tā īpaši daudz novērtējamā nav. Es arī uzaugu nabadzīgā ģimenē un neko daudz nenovērtēju, jo nekā daudz jau nebija. Skatoties atpakaļ, novērtēšana nāk tikai ar darbu, ko tu ieguldi novērtējamu lietu sasniegšanā. Kā rakstīji, tu iekļuvi skolā ar stipendiju, un tev tas lika justies labāk, jo varēji iegūt arī lietas, kas tev iepriekš nebija un izmainīt dzīvi uz labo pusi. Izvirzi kādu nākamo mērķi, piemēram, budžetu kādā universitātes programmā, un sāc strādāt pie tā, lai tu nonāktu pie šī mērķa. Neapmierinātība ar savu dzīvi nav tikai nespēja būt pietiekami lamīgai par tām drupačām, kas tev ir. Bieži tā izriet no apzināšanās, ka tas, kas tev ir, nav īpašas novērtēšanas vērts.

Manuprāt, laime ir ļoti neobjektīva un no ikdienas reālijām maz atkarīga lieta. Esmu mocījusies ar depresiju, viss dzīvē objektīvi skatoties bija lieliski, bet man gribējās būt beigtai. Kas pie vainas? Ķīmisks disbalanss smadzenēs. Atrisināju to disbalansu, un sāku justies labāk. Pat tad, kad objektīvi viss bija pakaļā, man bija vieglāk saglabāt optimismu.
.
Dopamīnam un seratonīnam un citiem ķīmiskajiem savienojumiem ir lielāka ietekme uz laimi, nekā spējām, naudai un mīlestībai.
.
Manuprāt. Uz Nobela prēmiju nepretendēju, pētījumus neesmu veikusi.

JaneDavis!
Tu cilvēka spēju definīcijā uzsver, ka spējīgs cilvēks var kaut ko sasniegt bez sabiedrības līdzdalības. Tu sabiedrību aplūko vienīgi pozitīvā lomā, bet esi izslēgusi būtisku parādību, kad sabiedrība spējīgam cilvēkam traucē, kā dēļ spējīgs cilvēks savas spējas var nerealizēt vispār. Protams, var jau definīcijā iekļaut arī to, ka spējīgam cilvēkam nepieciešams vajadzības gadījumā pretoties sabiedrības spiedienam, taču es tādu definīciju neizmantoju.
..

Kas tiek skaidrots ar "saprātīgs cilvēks"?

Cilvēks ar relatīvi lielām prāta spējām. Spējas var izpausties ne tikai prāta ziņā, bet, piem., mākslā, dziedāšanā, akrobātikā u. tml. Saprātīgs (bet ne katrs spējīgs) cilvēks apzinās savas problēmas un zin pareizo risinājumu.
..

Tad var aizdomāties par to, vai laimes regulācija un regulēta laime ir tiešām patiesa? Jo tā tomēr ir ar prātu filtrēta sajūta, kamēr reālā laime ir izjusta, momentāla, neapzināta, dabīga un strīdīgi, bet reāla.

Te arī ir klupšanas akmenis. Vai Tu esi pierādījusi, ka existē tā saucamā reālā pasaule? Ja tā būtu, tad Tu noteikti būtu saņēmusi vismaz Nobela prēmiju! :) Tur jau tā lieta, ka varam būt droši vienīgi par to, ka visa pasaule ir cilvēka apziņā. Vai tā existē arī ārpus apziņas - to neviens nezin un varbūt nekad arī neuzzinās. Tāpat ir arī ar to laimes sajūtu - jogas meistari var justies pārlaimīgi uz līdzenas vietas. Manis aprakstītais gadījums ir mazliet tuvāk zemei, jo tajā laime tiek izjusta uz savu spēju apzināšanās bāzes. Tiek noignorēta vienīgi nomācošā ikdiena. Pilnībā gan laikam nebūtu labi to noignorēt, jo tā būtu sevis mānīšana.

Te redzams, kā tu domā- "nav paveicies", "nav spējīgi", ir kā argumenti tam, ka cilvēkam kaut kā nav un, ka tas ir kā "atbrīvojums" neizjust par konkrēto jomu laimes sajūtu, bet pat tieši pretēji, lielākajam vairumam izjust nelaimīgumu. Protams, ja pazaudē šo vidējo neitralitāti un racionālismu - es jomā (x) neesmu laimīga, jo neesmu izdarījusi/sasniegusi utt.- un skatās uz to caur emocionāli cilvēks ir nelaimīgs. Lai gan realitātē, tam nav nekāda pamatojuma, ne no sociālās puses, ne loģiskās, jo viss ir neitrālā punktā un atkarīgs no cilvēka darbības, izvēles un prasmes iegūt savu laimi.

Protams, var tam piekrist un tā arī visdrīzāk ir, bet jebkurā gadījumā problēmas ir jebkuru slāņu un turīguma cilvēkiem, atšķirība vienīgi tā, ka, ja nabagajam rodas kādas nopietnākas problēmas dzīvē, viņam ar to ir jāsadzīvo, turīgākais var jau rīt pat aizlidot uz ASV uz nenoteiktu laiku "refrešot" sevi. Citam varbūt kaut vai šopings ir nervus nomierinošs līdzeklis, bet tādam, kuram naudas maz, tas drīzāk būs vēl lielāks belziens pa pašapziņu, atgādinot, ka viņš pat nav bijis pietiekami spējīgs, lai varētu patērēties atsevišķos gadījumos. Bieži arī tiek runāts par slimošanu - tieši tas pats, pie vienādas diagnozes tam nabagajam izredžu ir daudzkārt mazāk izdzīvot tik un tā.
Skaidrs, ka nauda ir enerģijas forma un ne galvenais, bet ja to sapratīgi lieto un iegulda, tā tomēr rada labāku dzīvi un priekšrocības it visur attiecībā pret tiem, kam tās nav.

Es priecājos, beidzot, lasīt diskusiju ar lielo burtu. Atsvaidzinoši, strukturēti viedokļu labirints un pārliecinoši argumenti.
Izvēlējos pāris citātus, autores tēmas papildināšanai no sava skatupunkta, vai precīzāk, mani uzrunājošās rindas:

tieši spējīgie cilvēki visbiežāk ir ļoti nelaimīgi

Te var diskutēt, kas ir spējīgums cilvēkam. Spējīgs- pats visu sasniedzošs indivīds, kurš ir minimāli atkarīgs no sabiedrības, manuprāt, ir laimīgs savādākā veidā, kā tāds, kuram viss ielikts ar "karotīti", vai tāds, kurš dzīvo pēc principa, ka visam jābūt pasniegtam uz sudraba paplātes. Spējīgie cilvēki, manā skatījumā, nav nelaimīgi. Viņiem, nav racionāla pamata tādiem būt, bet nelaimīguma neesamība, nenozīmē automātisku laimes sajūtu. Viņu uztvere nav radīta būt atkarīgiem no apkārtējo iespēju radītās laimes, no lietām,sajūtām un cilvēkiem. Spējīgums, pašā pamatā norāda uz cilvēka spējām-tātad, individuālismu un ir vērsts uz sevi, no kā būtu jāsecina, ka spējīgs cilvēks ir laimīgs, esot apziņas stāvoklī, kur tas var sev gūt PATS labumu, izmantojot, sev pieejamo potenciālu, nevis apkārtējās vides radīto/iedoto.

Nevienam, NEVIENAM nav nepārtraukti ideāla dzīve.

Un, lai arī komfortablāk ir raudāt kabrioletā, nekā sabiedriskajā, bet no tā ne tuvinieku nāve, ne šķiršanās, ne nodevība, ne sava niecīguma apziņa nekļūst mazāka ne pa gramu.

Pilnīgi piekritīšu. Šādi mainās tikai skatījums uz lietām un iespējas/iespēju ātrums, šīs lietas- situācijas risināt. Nauda, lai gan ir izteikti nepieciešams faktors sociālā vidē, nekad nebūs noteicošais, jo ir enerģijas forma. Var teikt similāra ar domu enerģiju, ar ko strādājot, var atrisināt vienlīdz efektīvā veidā problēmas, vien tas, ka lielākoties cilvēki, kuri domā arī realizē sevi materiālā sfērā.

Apskaties tik uz viņiem - prieks staro sejā! No rīta gan viņi domā kaut ko pretēju, tam es piekrītu. Šeit jāsaka, ka saprātīgs cilvēks to laimes sajūtu ir iemācījies kaut necik regulēt. Bet parasti tam spējīgajam nav nekad bijis tas, kas tam nespējīgajam ir katru dienu

Šis mani uzrunāja visvairāk. Kas tiek skaidrots ar "saprātīgs cilvēks"? Jo te dalās jēdzieni, parādās "saprātīgs cilvēks" vs "spējīgs cilvēks". Cik no diskusijas var saprast spējīgs cilvēks ir individualizēts uz sevi/savas laimes sasniegšanu vērsts, kurš ir atdalīts no sabiedrības ietekmējošā laimes faktora, bet kas tad ir saprātīgais? Ja tas domāts kā homo sapiens ( saprātīgā cilvēka zinātniskais skaidrojums), tad tas ir individuālisms vs sabiedrība. Ja, skatās virspusīgāk un saprātīgais ir domāts kā tas pats spējīgais, tikai citā apzīmējumā, tad mainās izteikuma uzsvars.
Tad var aizdomāties par to, vai laimes regulācija un regulēta laime ir tiešām patiesa? :) Jo tā tomēr ir ar prātu filtrēta sajūta, kamēr reālā laime ir izjusta, momentāla, neapzināta, dabīga un strīdīgi, bet reāla.

Pie tiem es iedalu tos, kuriem nav paveicies vai nav bijuši, jau atkal jāsaka-spējīgi, atrast savu īsto nodarbošanos un pelnīt atbilstoši savām vēlmēm, kuri nav izveidojuši ģimenes vai kaut atraduši otru pusi, kuri nedzīvo savā mājoklī, kuri nav varējuši realizēt savas vēlmes, tā to sarakstu varētu turpināt.

Šis man ļoti patika!
Te redzams, kā tu domā- "nav paveicies", "nav spējīgi", ir kā argumenti tam, ka cilvēkam kaut kā nav un, ka tas ir kā "atbrīvojums" neizjust par konkrēto jomu laimes sajūtu, bet pat tieši pretēji, lielākajam vairumam izjust nelaimīgumu. Protams, ja pazaudē šo vidējo neitralitāti un racionālismu - es jomā (x) neesmu laimīga, jo neesmu izdarījusi/sasniegusi utt.- un skatās uz to caur emocionāli cilvēks ir nelaimīgs. Lai gan realitātē, tam nav nekāda pamatojuma, ne no sociālās puses, ne loģiskās, jo viss ir neitrālā punktā un atkarīgs no cilvēka darbības, izvēles un prasmes iegūt savu laimi.
.
Tagad palagu uzrakstīju, varu atbildēt autorei :D
Kā novērtēt labās lietas savā dzīvē?
Maini domāšanu! Iemācīt novērtēt kaut ko ar tavu pašreizējo domāšanu, nav iespējams, tu gribi, lai ir kāds veids, kā tev paliek labāk, ka citi un tu redzi, ka tava dzīve ir laba. Tā nav un nebūs, kamēr nemainīsi savu domāšanu. Tavā tagadējā uztverē, tava dzīve,nekad nebūs pietiekami laba- sakarīga, citiem vienmēr būs labāk un skaistāk.
Bet, tiklīdz tu samierināsies un "atlaidīsi" savu domu par to, kā tu -tavs ego grib, un kā tava ego uzskatos vajadzētu būt, tu ( iekšējo sajūtu tu), sāksi aptvert, ka var būt arī savādāk. Viena/pareizā skatījuma vietā tev būs iespējas un ceļi.
Tu vaicāji kā mainīt domāšanu- uz šo man atbildes nav! Vari mēģināt lasīt, darīt ko līdz šim nedarītu, strādāt ar sevi- bet mani ieteikumi ir kā taustīšanās pa tumsu, bet veiksmi!

Es busu pavisam godiga un pateiksu ka ir. Esmu stradajusi smagi kops 14. Agrak kad dariju to kas patika man nebija naudas un es biju loti laimiga, tagad kad pelnu ieverojami vairak un redzu visu pasauli es esmu nelaimigaka ka jebkad. Jaa mana dzive no malas izskatas aizraujosa un interesanta, tas ka celoju katru pasaules malu un piedzivoju lietas ko nekad muza nebutu domajusi piedzivojusi un papildus tam man konta ieripo pieklajiga naudas summina. Neesmu viena un attiecibas lieliskas. Bet lai vai ko cilveki redzetu no malas cik “ideali” ir es eju prom no ta darba, jo tas nesniedz gandarijumu. Tapec nekad, nekad nesalidzini, Tu nezini kas slepjas aiz ta visa skaista(iedomata), jo man pat tuvi draugi nezin kas patiesiba daras aiz visa ta interesanta un skaista mana dzive- ka brokastis Rio, pusdienas Londona un vakarinas Njujorka.
Vienu vienigo varu ieteikt seko savai sirdsbalsij! Es zinaju ka nauda nedaris mani laimigu, bet pameginaju un sapratu. Atrod savu veidu but laimiga. Man personigi tas ir gandarijums par sasniegto.
Galvu augsa un atceries ne nauda ir laime! Bet turies pie merka, lai vai kads tas butu.

Einšteins, Ņūtons, Mikelandželo.. Par to, vai visi ir autisti patiešām, vari rakt pats dziļāk, neesmu pētījusi visu biogrāfiju, bet par ģenialitāti un autisma sakarību jau sen velk saistības un šajā diskusijā to atcerējos. Savukārt autismam jau teicu, kas ir raksturīgs. Neslinko, pagooglē, ja interesē, ja ne, tad ne.

Cik es zinu, vairāki no ģēnijiem bija slimi ar autismu, kam raksturīga stipra interese tikai par to vienu konkrēto jomu, nevis vispārīgas zināšanas visās jomās.

Varbūt pārējie cilvēki tā arī neuzzināja visas viņu intereses? Vrb varētu minēt piemērus? Vismaz, spriežot pēc man pazīstamiem cilvēkiem, visi pārsvarā ir vai nu ar šaurām interesēm un spējām vai arī ar plašām interesēm un spējām.

Sadie., paldies!
Westpoint! Kas attiecas uz zagļiem un bandītiem, tur varētu piekrist tikai daļēji. Ne visu panākumu atslēga ir prāta spējas. Lai kaut ko sasniegtu, parasti vajadzīga arī nekaunība un uzņēmība. Piem., dziedātājiem pietiek ar talantu un uzcītību. Talantu var pieskaitīt pie spējām. Vai var nekaunību - te viedokļi var būt dažādi. Laikam jau jā, jo ne katrs spēj būt nekaunīgs, kaut arī to neuzskatu par labu īpašību.

Kā arī, ar vārdu spējīgi es nedomāju ģēnijus, kuri katru dienu pavada savā istabā vai laboratorijā un ir apmāti ar savu darbu, ka nekas cits viņu dzīvē neeksistē.
Vot, tādi varbūt arī varētu būt laimīgi. Bet es šaubos, vai eksistē ģēniji ar aprobežotām interesēm.

Cik es zinu, vairāki no ģēnijiem bija slimi ar autismu, kam raksturīga stipra interese tikai par to vienu konkrēto jomu, nevis vispārīgas zināšanas visās jomās.

skudrulacis, ļoti saista Tavs viedoklis (ne tikai šajā, bet daudzās citās diskusijās). Atstāj par sevi ļoti, ļoti interesanta, daudzpusīga, izglītota cilvēka iesaidu, kurš nebaidās izteikt savu viedokli, kurš nereti atšķiras no vairākuma. Vienmēr liels prieks lasīt Tavus komentārus!

skudrulaci, jā, manā izpratnē spējas ir cieši saistītas ar panākumiem jebkurā dzīves sfērā. Un es tāpat neuzskatu, ka dunduks bandīts, kā Tu saki, tikai caur savu varas un naudas kāri var sasniegt daudz. To pašu var dzirdēt arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, īpaši laukos - ai, tie stulbeņi tai Saeimā, tik zog un zog, neko citu nemāk. Bet lai kaut vai zagtu, netiekot par to sodītam, tur ir jābūt daudz vairāk smadzeņu nekā vienkārši darot savu darbu. Nav iespējams daudz sasniegt likumīgā vai nelikumīgā ceļā, ja smadzeņu pods nestrādā. Domāju, ka daudzi gribētu būt viņu vietā, tikai labi apzinās, ka nav vajadzīgo zināšanu un arī rakstura īpašību, nenoliedzami, lai varētu arī tāpat zagt.

Westpoint! Laikam mūsu definīcijas atšķiras. Tu spējas viennozīmīgi sasaistīji ar panākumiem. Es runāju tieši par potenciālajām spējām (abi vārdi ir sinonīmi, starp citu). Tatad, var būt spējīgs cilvēks, kurš sabiedrības nesaprotošās attieksmes dēļ tiek no tās atstumts. Un var būt pilnīgs dunduks, piem., bandīts, kurš ar savu varas un naudas kāri un despotismu sasniedz ļoti daudz un jūtas laimīgs.

Par to es jau rakstīju. Pilna Vecrīga ir ar "laimīgiem dzērājiem". Apskaties tik uz viņiem - prieks staro sejā! No rīta gan viņi domā kaut ko pretēju, tam es piekrītu. Šeit jāsaka, ka saprātīgs cilvēks to laimes sajūtu ir iemācījies kaut necik regulēt. Bet parasti tam spējīgajam nav nekad bijis tas, kas tam nespējīgajam ir katru dienu. Toties spējīgajam ir tas, kas nav gandrīz nevienam citam. Tā arī ir vienīgā viņa laimes sajūta.

Varbūt mēs katrs pa savam definējam "spējīgos" un "nespējīgos", bet es savā draugu un paziņu lokā redzu "laimīgos dzērājus", galvenokārt, nespējīgajos. Pie tiem es iedalu tos, kuriem nav paveicies vai nav bijuši, jau atkal jāsaka-spējīgi, atrast savu īsto nodarbošanos un pelnīt atbilstoši savām vēlmēm, kuri nav izveidojuši ģimenes vai kaut atraduši otru pusi, kuri nedzīvo savā mājoklī, kuri nav varējuši realizēt savas vēlmes, tā to sarakstu varētu turpināt. Tieši šādi cilvēki gaida vīkendus kā atpestīšanu, lai maģiskā dzira uz brīdi varētu pataisīt viņus par supermeņiem, "rītdien viss būs savādāk" un "laime nav naudā" cilvēkiem. Un šīs dziras laikā arī nāk ārā viss tas, kā patiesībā trūkst.
Ar spējīgajiem ir otrādāk - viņi var pārdegt, bet tad viņi lādēsies par tekošo situāciju - ir ļoti daudz darba, netieku ar kaut ko galā, sieva mājā nīgra, bērni neklausa, nevis dzīve ir sūdīga, es neko nespēju, man nekas nesanāk. Tā ir tā tendence, kas arī atšķir šīs 2 kategorijas.

Tevis minētie personāži dzīvoja pavisam citā laikmetā, kad iespējas uz laimīgu dzīvi bija ļoti ierobežotas.

Tagad nekas nav mainījies.

Kā arī, ar vārdu spējīgi es nedomāju ģēnijus, kuri katru dienu pavada savā istabā vai laboratorijā un ir apmāti ar savu darbu, ka nekas cits viņu dzīvē neeksistē.

Vot, tādi varbūt arī varētu būt laimīgi. Bet es šaubos, vai eksistē ģēniji ar aprobežotām interesēm.

Ar spējīgiem es domāju tādus, kuri spēj nodrošināt sev ļoti komfortablu ikdienu un tādu dzīvesveidu, kurš nepieļauj stresošanu par ikdienišķu eksistēšanu vai savu vēlmju īstenošanu. Nav jābūt Mocartam vai Bilam Geitsam, lai tas īstenotos.

Tu jau pats norādi uz to, ka ģenialitāte ir apgriezti proporcionāla laimes sajūtai.

Varam pagriezt šo jautājumu pretēji - vai nespējīgs cilvēks var būt laimīgs un izveidot sev emocionāli mierīgu dzīvi? Kāds ir šis cilvēks, ar ko viņš nodarbojas, ja spējīgie pa lielam ir nelaimīgi?

Par to es jau rakstīju. Pilna Vecrīga ir ar "laimīgiem dzērājiem". Apskaties tik uz viņiem - prieks staro sejā! No rīta gan viņi domā kaut ko pretēju, tam es piekrītu. Šeit jāsaka, ka saprātīgs cilvēks to laimes sajūtu ir iemācījies kaut necik regulēt. Bet parasti tam spējīgajam nav nekad bijis tas, kas tam nespējīgajam ir katru dienu. Toties spējīgajam ir tas, kas nav gandrīz nevienam citam. Tā arī ir vienīgā viņa laimes sajūta.

Taču, ja ar vārdu laime apzīmē to emocionālo dzīvi, kas, starp citu, nodrošina arī normālu veselību, tad tieši spējīgie cilvēki visbiežāk ir ļoti nelaimīgi.

Ar vārdu laime, un, manuprāt, daudzi tam piekristu, pirmkārt apzīmē brīvības sajūtu, ka tu vairāk vai mazāk esi savas dzīves pavēlnieks. Tu nekad nebūsi brīvs, ja strādāsi uz kādu, tu nekad nebūsi brīvs, ja būsi no citiem atkarīgs jebkurā dzīves sfērā. Tevis minētie personāži dzīvoja pavisam citā laikmetā, kad iespējas uz laimīgu dzīvi bija ļoti ierobežotas. Kā arī, ar vārdu spējīgi es nedomāju ģēnijus, kuri katru dienu pavada savā istabā vai laboratorijā un ir apmāti ar savu darbu, ka nekas cits viņu dzīvē neeksistē. Ar spējīgiem es domāju tādus, kuri spēj nodrošināt sev ļoti komfortablu ikdienu un tādu dzīvesveidu, kurš nepieļauj stresošanu par ikdienišķu eksistēšanu vai savu vēlmju īstenošanu. Nav jābūt Mocartam vai Bilam Geitsam, lai tas īstenotos.
Varam pagriezt šo jautājumu pretēji - vai nespējīgs cilvēks var būt laimīgs un izveidot sev emocionāli mierīgu dzīvi? Kāds ir šis cilvēks, ar ko viņš nodarbojas, ja spējīgie pa lielam ir nelaimīgi?

Nevienam, NEVIENAM nav nepārtraukti ideāla dzīve. Un instagramā neviens (lielākoties) neliek sevi nobimbājušos, nogarlaikojušos, pēc tam, kad izkritis eksāmenā vai atlaists no darba, neliek paziņojumu, ka ticis/-ikusi krāpts/-a vai to, ka vecāki bijuši alkoholiķi. Tu pusi nezini pat par saviem draugiem, kur nu vēl svešiem cilvēkiem vai paziņām. Un visbiežāk - tāda apziņa nāk ar laiku - vislaimīgākie ir tie cilvēki, kurus tu pirmajā brīdī par tādiem pat neuzskatītu - vienkāršas lauku zemnieku ģimenes, skolotāji, ne tie glamūrīgākie, skaistākie un "veiksmīgākie" pārīši kuri ir kopā jau no pamatskolas utt. utjpr. Būs banāli, bet, jā - laime nav naudā. Un, lai arī komfortablāk ir raudāt kabrioletā, nekā sabiedriskajā, bet no tā ne tuvinieku nāve, ne šķiršanās, ne nodevība, ne sava niecīguma apziņa nekļūst mazāka ne pa gramu.

Vai psihoterapeitu var aizstāt grāmatu lasīšana? Nu tā, lai iegūtu sev ko tik vērtīgu, lai zustu nepieciešamība apmeklēt speciālistu?

1kārt, grāmatu lasīšana var izraisīt arī nevēlamu efektu. 2kārt, ja cilvēks apzinās savu problēmu, tātad, tās cēloņus, tad psihoterapeits tur varēs ņemties izstiepdamies un neko nepalīdzēs. Vienīgais, ko varu ieteikt, ir domubiedru atrašana un bieža fiziska kustēšanās svaigā gaisā.
..
Problēma slēpjas nevis indivīdā, kurš cieš, bet indivīda un sabiedrības nesaderībā.

Westpoint!

Spējīgs cilvēks tā vai citādi kaut kur savu laimi atradīs.

Ši izteikuma patiesums atkarīgs no tā, kas tiek uzskatīta par laimi. Ja par laimi var uzskatīt nožēlojamu dzīvi no elementāru vajadzību viedokļa pie nosacījuma, ka cilvēks ir priecīgs par savām spējām un dzīves atzinumiem, tad - jā, šāds cilvēks par spīti visam sevi var uzskatīt par kaut kādā mērā laimīgu. Taču, ja ar vārdu laime apzīmē to emocionālo dzīvi, kas, starp citu, nodrošina arī normālu veselību, tad tieši spējīgie cilvēki visbiežāk ir ļoti nelaimīgi. Domāju, ka piemērus varēsi atrast pats. No slaveniem cilvēkiem te varu pieminēt kaut vai Volfgangu Amadeusu Mocartu, Alanu Tjuringu un Kurtu Gödelu. Kā zināms, visu šo cilvēku dzīves ietekmēja sabiedrība, kura tagad liekulīgā kārtā klanās un birdina asaras šo iznīcināto cilvēku priekšā (Gödels tika ietekmēts, kamēr dzīvoja vēl Eiropā).