Nomāktība

KKourtney viss jau ir atkarigs kapec ir nomakts garastavoklis, jo ja piedava cilvekam aiziet pie friziera un nomainit garderobi, bet galvena problema ir tas, ka nevar ilgstosi atrast darbu, tad sis ieteikums padaris so cilveku tikai dusmigaku. Nav verts ieteikt kaut ko, ja nav zinams kapec. Piemeram, ja nomaktibas iemesls ir vientuliba, tad ir jaiet uz kadiem interesu pulciniem vai pasakumiem, kur apgrozas cilveki, ka ari var izmeginat to pasu internetu. Ir jau vel visadi iemesli, bet nevar jau ieteikt kaut ko, ja nav zinams, kapec ta ir.

pasaciņa Dzīve ir tik īsa, lai staigātu drūms un kristu depresijā. Ir tik daudz lietas pa kurām priecāties un nekrist depresijā. Tev ir, kas dzīvē jaimana atrodi hobijus kādus . Un palaid vaļa pagatni tu nedzivo pagatnē , bet gan šodienai un nākotnei , ja tu visu laiku gremdēsies pagātnē tad nevarēsi dzivot nākotnei. :-)

Man ir tieši tāpat kā Tev, Džolija aka pasaciņa un man pat ir tik tālu, ka nevēlos pat lasīt, ko visas te raksta, lai kaut ko ieteiktu, jo nekas īsti nelīdz, es noklausos, it kā saprotu, ka jādomā pozitīvāk, jāmeklē hobiji utt. Bet vienkārši nav vēlmes. Ceru, ka Tev paliks labāk!

Izklausas, ka Moon tevi loti nomac darba lietas, un ari citi faktori, kuri ir sakritusi reize. Tads ka nomacos periods dzive.
Man padlaik tads posms, kur karjera un privataja dzive viss ir apstajies, un neko pozitivu paslaik nevaru ieraudzit, bet parasti tas ir uz kadu laiku. Ir jatic, ka mainisies, un jamegina nepadoties.
Par darbu tevi pilniba saprotu, espati jau vairakus menesus nevaru atrast darbu. Vat izmeginat ari variantus, ka uztaisot labu cv pec musdienu standartiem, un ielikt cv. lv, cv.online.lv, linkedin. Tas ari var palidzet darba devejus, kuri mekle tadi darbinieku ar tadam spejam ka tev. Ja tev ir papildus valodas zinasanas, tad tas ir loti liels pluss, lai atrastu labaku darbu, varbut tu saproti kaut ko no marketinga, socialajiem medijiem, vai tev ir kads zimesanas vai cits talants, to visu vajag pieminet CV. Vari ievietot sludinajumu, ka mekle darbu, kaut vai taja ss. lv. Varbut paprasi kadam pazistamajam, kurs strada lielaka uznemuma, vai viniem ir brivas vakances.

redzams, cik ļoti nelabprāt vēlas ko mainīt, bet meklē entos argumentus kāpēc to nav pat vērts mēģināt.

Man ir bijis posms ar depresiju, ārstiem un zālēm, un es ļoti labi atceros, kā tas ir, kad tu NEREDZI izeju (pat ja apkārtējie redz). Tā nav nevēlēšanās kaut ko mainīt, tas ir dziļāk.
.

Man drīzāk jākļūst par darbaholiķi, jo tad nav laika domāt par problēmām, tad ir jāstrādā.

Nu man personīgi šitas palīdz :)

Iza, protams darbs tiek un tiks meklēts, tas pat nav apspriežams jautājums, tas ir tikai loģiski, bet tas nemaina faktu, ka pašlaik cenšoties atkal visu sagremot, kad tik tiko jau saules stari bija sākuši spīdēt, drusku tomēr esmu sagrauta iekšēji. Nav arī tā, ka es meklēju super darbus arī vienkārši darbi tika meklēti.Dzīvē paveicās uz mirkli un itkā piesakoties ļoti vienkāršam sludinājumam izrādijās ka tur slēpjas kas daudz nopietnāks. Žēl tik ka iespēja strādāt nebija daudz garāka, jo velme to darīt bija liela.
ķermenis un prāts vismaz daļēji ir sakārtots. Pie ķermeņa sakrātošanas gan vel vairāk gribētos strādāt sporta zālē, bet tas ir naudas jautājums tomēr. Dēļ darba arī sportu biju drusku nolikusi malā, fiziski tas neko neietekmēja, bet ziemā tagad var just, ka man gribās vairāk kustēties un visdrīzāk tas arī tiks uzreiz darīts, kā man fiziski būs tam laiks. Jānodarbina sevi, jo es negribu sēdēt bezdarbībā un gremdēties tādā škrobē, kāda uznākusi šodien. Nevar sēdēt klusumā ar savām domām ilgi.
Lielākais pārdzīvojums ir tajā, ka es biju tik tiko jau pieņēmusi domu ka man ir darbs kas man patīk un par kuru es beidzot pat uzdrīkstējos kādam sākt stāstīt. Uz pus sekundi ļāvos tai stabilitātes sajūtai, domai ka varēšu ar nopelnīto naudu ne tikai palīdzēt ģimenē, bet arī veicināt savu attīstību. Un tieši tajā momentā, kad es sāku to pieņemt, tas tika atņemt.
Un godīgi sakot, pat cenšoties uzturēt pozitīvu garu, tas ir tikainormāli ka cilvēki to nespējuzturēt 24/7. Visiem ir vieglākas un smagākas dienas. Man drīzāk jākļūst par darbaholiķi, jo tad nav laika domāt par problēmām, tad ir jāstrādā.

Manuprāt, ir kāds iemesls/cēlonis kāpēc cilvēks jūtas ilgstoši nomākts, tad nu ir jāatrod šis iemesls un jāatbrīvojas no tā. Kaut kas savā dzīvē pilnīgi noteikti ir jāmaina. Šeit pat diskusijā ir redzams, cik ļoti nelabprāt vēlas ko mainīt, bet meklē entos argumentus kāpēc to nav pat vērts mēģināt.
Adventi, manuprāt, mans sniegotais komentārs sniedza atbildi uz diskusijas jautājumiem par pozitīvā saskatīšanu (vai tad tāds nav tēmas jautājums?!), bet nesniedza atbildi uz to kā tikt galā ar nomāktības cēloni (kā es vispār varu izzīlēt cēloni?!). Var jau būt, ka mans komentārs nebija noderīgs, bet tas bija bezmaksas, tāpēc sūdzības varēs sniegt psihoterapeitam, kurš saviem komentāriem liks klāt cenu zīmes.

Musdienas daudziem uzstada depresiju, ipasi rietumu sabiedriba. Galvenais iemesls ir problemas savstarpejas attiecibas, tapec, ka daudzi cilveki ir palikusi izteikti individualisti, un uzskata, ka ar visu jatiek gala pasa. Man kaitina si musdienu paspietiekamibas era un tas sludinasa, jo neuzskatu, ka cilveks bez citu cilveku uzmanibas un kontaktiem jutas ilgstosi laimigs. Daudziem cilvekiem nav atbalsta, un vini vnk jutas nesaprasti, tapec ari ir tas saucamas depresijas.
Kadu sausmigu zaudejumu gadijuma, cilvekam ir depresija no smaga psihologiska trieciena.
Kliniska depresija ir kaut kas pilnigi cits, tas ir biezi tadiem cilvekiem, kuriem dzive viss ir kartiba, bet tapat nejutas labi, tad gan siem cilvekiem ir jalieto AD.
Parasti AD nepalidz cilvekiem, kuriem ir vnk ilgstos stress vai psihologiskais faktors.

Ir brīži, kad man visus tos pozitīvisma sludinātājus gribas nožmiegt, jo, ja pašam viss ir kārtībā, ir jau viegli otram pateikt - domā pozitīvi un viss būs ok! Aptuveni kā šajā situācijā - uzsnigs sniedziņš un volā!, visas problēmas acumirklī izgaisīs!

++ :(
.
Lasu autores ierakstu un toč sajūta, ka es to rakstītu. No malas skatoties, liekas, ka tiešām viss nav tik skaisti,kā man gribas sev iegalvot. Hz ko darīt(t)

Sadie, protams, nezinu, cik nopietns bija ierraksts, bet tieši tāpēc arī atbildēju tā, kā atbildēju - man ir depresija, eju pie speciālistiem, zāles gan nelietoju, bet vienmēr, VIENMĒR, ir kāds, kuram šķiet, ka ar pozitīvu domāšanu un putniņu čivināšanu viss būs izārstēts. Nu tā nav, tāpēc es uzskatu (mans subjektīvais viedoklis), ka šādās situācijās, ja nezini, ko teikt, labāk paklusē. Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēkam vienkārši ir besis, tad šādas lietas palīdz. Nezinu arī, cik nopietna situācija ir autorei, tāpēc nevaru objektīvi pateikt, cik šāds ieteikums ir noderīgs.

Adventi, nezinu, cik nopietni to tekstu bija domājusi konkrētā persona šajā diskusijā, taču, smejies vai raudi, taču, diemžēl, cilvēku izpratne par šīm lietām nereti ir tieši tāda un manā attālu paziņu lokā arī tādi cilvēki ir sastopami. Mana mamma gadiem ilgi cieš no depresijas smagā formā, kura radās pēc ļoti tuva cilvēka zaudējuma. Un tas jau nekas, ka apmeklē gan speciālistus, gan lieto antidepresantus, un var redzēt, ka viņa patiešām mokās ar depresiju, tik un tā vienmēr atradīsies tādi, kuri pateiks, ka galvenais domāt pozitīvi un tad viss būs labi. Ir brīži, kad man visus tos pozitīvisma sludinātājus gribas nožmiegt, jo, ja pašam viss ir kārtībā, ir jau viegli otram pateikt - domā pozitīvi un viss būs ok! Aptuveni kā šajā situācijā - uzsnigs sniedziņš un volā!, visas problēmas acumirklī izgaisīs!

Uzsnigs sniedziņš balts un nomāktība pazudīs, domas par kāršanos izgaisīs, un prieks Tavās acīs parādīsies.

Varbūt Tu apsver domu strādāt psiholoģijas/-terapijas/-iatrijas lauciņā? Neizlasīju gan visu diskusiju līdz galam, jo atdūros pret Tavu komentāru. Ja šādi faktori mazinātu nomāktību, pasaulē nebūtu nelaimīgu cilvēku. (t)
Ja būtu pavasaris, teiktu - nesatraucies, izplauks lapas un nomāktība izgaisīs?
Ja vasara - nesatraucies, drīz atkal būs siltās dienas, aizbrauksi pie jūras, viss būs kārtībā?
Rudens - nekas, drīz jau ziema, uzsnigs sniedziņš, prieks atkal atnāks pats?

Moon - ko lai saka, turies, meklē risinājumus. Varbūt pārkāp sev pāri un atrodi uz laiku kādu vienkāršāku darbu? Vismaz būs ienākumi un nebūs par naudu jāuztraucas tik daudz.
Nu un vēl - atrodi tiešām mammai asistentu. Atrodi jaunus labus draugus, kuriem var uzticēties vai atjauno iepriekšējās draudzības.
Man ir nedaudz līdzīgas izjūtas tev, bet redzu, ka tomēr vieglākā formā.
Varbūt aiziet pie psihiatra un palūgt medikamentus uz laiku? un sākt risināt situāciju ar darbu, mammas pieskatīšanu utt.

Moon - ja māte ir invalīde, ir iespējams pieteikt aprūpētāju, kas viņai palīdzēs ikdienas darbos. Ja uzreiz nevari atrast sev piemērotu darbu, sākumā sāc ar jebkādu sev pieņemamu darbu un turpini meklēt un varbūt pamazām viss nokārtosies. turies :-)

wow, mani ļoti nepatīkami satrauc tas, cik daudzi cilvēki Latvijā mokas ar depresiju, panikas lēkmēm, bezmiegu un citām stresa izraisītām sekām...nesaprotu, kāpēc sabiedrībā par šīm problēmām nerunā daudz plašāk, jo tas ir ļoti nopietni, it sevišķi jauniešu vidū. nu, nav normāli tas, ka jauni cilvēki apsver pašnāvības, noslēdzas no sabiedrības utt.
zinu, ka uz tavu problēmu fona mani ieteikumi izklausīsies muļķīgi, bet nodarbojies ar sportu, sakārto miega režīmu un ēd veselīgi! tu nekad netiksi ārā no problēmu loka, ja nesapratīsi, ka visas problēmas varētu atrisināt, ja sakārtotu savu galvu, beigtu nevajadzīgi stresot, bet, lai sakārtotu galvu, vispirms ir jāsakārto ķermenis!

Moon
Man ir aizbraukuši cilvēki no laukiem bez invalīdiem. No domes dabūjuši asistenu, kas palīdz pa dienu pāris stundas darbos.

Laura Salinalai dabūtu bezdarbnieku pabalstu, ir jānostrādā noteikts laiks. (ko es nepaspēju nostrādāt dēļ uzņēmuma darbības pārtraukšanas mūsu valstī).
Braukt prom es nevaru, jo principā man ir jābūt tuvumā savai mātei - invalīdei.
Jā, mācīties būtu jauki, bet man pašlaik vel svarīgāks ir jauns darbs, kas arī drusku atvieglotu tālākās iespējas ar mācīšanos. Es godīgi pasaku, ka tāda sapņa ka es varētu tikt budžetā, man vairs nav.
Protams ka es agri vai vēlu atradīšu ko, par to man nav šaubas, bet stress ir par to, cik ilgā laikā tas būs unvai līdz tam mani nervi nebūs jau noēsti līdz pēdējam. Iepriekš kad meklēju darbu es jau biju iesēdusies tādā nepatīkamā depresijai līdzīgā stāvoklī, kur domas par to cik nožēlojama es esmu, bija pārņēmušas ļoti manu ikdienu.

Un, runājot par izglītību, joprojām ir iespējas studēt budžetā. Māsīca savā vecumā iestājās koledžā, būs medmāsa. Viss par brīvu un spēj apvienot ar darbu. Kad pabeigs, plāno pastrādāt ārzemēs, lai ir normāla pensija. Domā, dari, tikai nesaki, ka nav iespēju!!!

Moon, viss nav tik melns, kā Tu mālē. Ja esi strādājusi oficiāli, tad, darbu zaudējot vari saņemt bezdarbnieka pabalstu. Nezinu, kādus darbus meklē, bet pazīstama sieviete ar maģistra grādu savulaik līdzīgā situācijā nepakautrējās strādāt Rimi kasē.
Jautājums, kas ir domāts ar ģimeni? Ja vecāki, tad laiks pārgriezt nabassaiti un braukšana uz ārzemēm nebūtu slikts risinājums. Vīrs un bērni? Arī tad vari aizbraukt prom uz dažiem mēnešiem - ja būs labi, varbūt visi varēsiet aizbraukt; ja nē- zināsi, ka arī ārzemes nav izeja, bet būsi nopelnījusi naudiņu.
Kamēr rokas un kājas klausa, galva strādā - nedrīkst padoties! Nekad, dzirdi!

Nav teikts ka ārzemēs būs labāk, tāpēc arī ir tā ka nejūtos droša par to variantu. Kā teicu, ģimenē ir smagas veselības problēmas, gribot nevaru braukt prom, ne psiholoģiski to varu atļauties, ne arī fiziski varu būt prom ilgi. Reāli, tā atbildība, kas uz mani ir uzkrauta... nebrīve arī dara savu tiesu.
Neviens nav labākais protams, bet laikam vien bija labāki kandidāti, ja jau netiku.
Ai, profesionālā izglītība jomā kas mani vairs tiešā veidā nesaista. Daudz enerģiju uz to izliku, bet jēga nebija (daudziem tā gadās), tad mēģināju ko citu, izgāzos..Vel mēģināju ko citu un atkal izgāzos. Tad nu meklēju darbu un atkal vienas neveiksmes, līdz beidzot biju atradusi to "īsto" darbu, kur specifiski manas īpašības un prasmes (personīgās prasmes) varēju izmantot, bet diemžēl tādu darbu otro reizi atrast varētu būt neiespējami jo parasti tur vajag labu izglītību. Bet izglītība atkal ir nauda un nauda man nebūs tagad, jo darba nebūs, bet darbs ar minimālo, man knapi palīdzētu palīdzēt ģimenei, nemaz nerunājot par palīdzēšanu sev. Labak nekā nekas protams...
Principā, es vairs sevi nespēju uztvert ar potenciālu, vienkārši uztveru sevi kā nejēgu kas neko dzīvē nekad nesasniegs priekš sevis. Jo līdz šim, man arī dzīvē nav izdevies neko sansiegt no tā ko esmu gribējusi.