Nomāktība

Nu paga, cik % no mums ir "labākie"? Un kas ir nopietna izglītība?
.
Un kāpēc tu domā, ka aizbraukt projām nav variants? Ja tur, projām, tev būs iespēja tikt pie darba, kurš nomaksās tavus rēķinus un paliks pāri finanses, ar ko palīdzēt ģimenei - kāpēc nē?

57days, ko tur daudz, vienkārši laikam esmu pārāk glupa, vai ne "labākā". Nav man nopietnas izglītības, esmu jau ļoti daudz savu enerģiju atdevusi tā, ka man vairs nav tā "cīņas spara".
Man vienkārši nervi lēnām iet čupā. Darbs tūlīt nebūs, skatos uz sludinājumiem un katru reizi raudu, par darbu arī raudu. Uztraucos par naudām jau pirms tā nauda ir beigusies un vispār uztraucos par to, ka manas ģimenes dzīve vel ilgi nesakārtosies, ka es pat nevarēšu uzsākt pati savu ģimenes dzīvi nekad...
Cik reizes mani nav nomākusi doma ka labāk būtu aizbraukt projām. Atstāt ģimeni un meklēt pašai savu ceļu, bet tam es esmu gļēvule + kā es tā varētu atstāt savu ģimeni kamēr viņiem ir slikti laiki. Un protams, nepietiek ka es strādāju kā vergs darbā (man tas gan patika, jo man patīk strādāt), bet mājās, man vel tik daudz kas jāņem uz saviem pleciem... Vienkārši reizēm sēžu sabiedriskajā, skatos pa logu laukā un pat pati nemanot sāku zāģēt zobus uztraukumā.

Uzsnigs sniedziņš balts un nomāktība pazudīs, domas par kāršanos izgaisīs, un prieks Tavās acīs parādīsies. Pacieties nedaudz, drīz būs. :-)

Moon, kurā pilsētā tu dzīvo? Kāpēc pirmajā reizē bija grūtības atrast darbu? Kārties nevar, tev ir ģimene. Kārties nav variants.

Man ir tā, ka man iepriekšējais darbs bija sirdsdarbs uz kuru gāju palēkdamās. Un jā, man arī vairs tāda nebūs. Tagad eju uz darbu autopilotā. Nekādas pozitīvās emocijas neizjūtu.

Pastāsti man labāk, kā lai nomāc nomāktību ka pēc ilgiem darba meklējumiem atrodi beidzot darbu, pie tam ļoti labu darbu kas arī savā ziņā palika par sirds darbu drusku. tad šis darbs tiek pārtraukts pavisam. Līdzīgu darbu atrast ir praktiski neiespējami(dēļ specifikas un parastajām prasībām) + tam pa virsu ģimenē pašlaik ir pietiekami daudz problēmas - naudas trūkums un nopietnas veselības problēmas kuras nav iespējams atrisināt jau gadu un skatoties no malas, paliek tikai sliktāk...
Tev nomāktība iet uz darbu, man nomāktība ka man nebūs darbs uz kuru iet un atceroties pirmos darba meklējumus, es jau esmu noskaņota ko otrajā reizē būs tik pat grūti..Nauda protams ļoti ierobežota, līdz ar to, es jūtu, ka ja neatradīšu darbu ļoti ātri, tad es iešu pakārties, jo man vienkārši par daudz ir uz pleciem. Gan jau ka vienkārši vāja rakstura cilvēks esmu..