Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Nomāktība

 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
Tā nu ir sagadījies, ka šogad jau pamatīgu laiku ir ievilkusies dziļa nomāktība, es teiktu-depresija manā dzīvē. Liekas, ka nekam nav jēgas, nekas neiepriecina, gribas nospraust kaut vienu miglainu mērķi, nesanāk. Uz darbu eju pilnīgi automātiski, rītos vēl ilgi cenšos atrast motivāciju vispār piecelties kājās. Un graujošākais ir trakā nostaļğija-visu laiku gremdējos pārdomās, cik bija labi kaut kad pagātnē, tā vairs nebūs, utt. Spogulī pat negribas skatīties uz to nomākto seju. Kā jūs sevi glābjat no tāda stāvokļa? Kā iemācīt sevi ieraudzīt kaut ko pozitīvu atkal?
30.11.2017 13:04 |
 
10 gadi
Reitings 212
Reģ: 14.05.2011
Pastāsti man labāk, kā lai nomāc nomāktību ka pēc ilgiem darba meklējumiem atrodi beidzot darbu, pie tam ļoti labu darbu kas arī savā ziņā palika par sirds darbu drusku. tad šis darbs tiek pārtraukts pavisam. Līdzīgu darbu atrast ir praktiski neiespējami(dēļ specifikas un parastajām prasībām) + tam pa virsu ģimenē pašlaik ir pietiekami daudz problēmas - naudas trūkums un nopietnas veselības problēmas kuras nav iespējams atrisināt jau gadu un skatoties no malas, paliek tikai sliktāk...
Tev nomāktība iet uz darbu, man nomāktība ka man nebūs darbs uz kuru iet un atceroties pirmos darba meklējumus, es jau esmu noskaņota ko otrajā reizē būs tik pat grūti..Nauda protams ļoti ierobežota, līdz ar to, es jūtu, ka ja neatradīšu darbu ļoti ātri, tad es iešu pakārties, jo man vienkārši par daudz ir uz pleciem. Gan jau ka vienkārši vāja rakstura cilvēks esmu..
30.11.2017 13:16 |
 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
Man ir tā, ka man iepriekšējais darbs bija sirdsdarbs uz kuru gāju palēkdamās. Un jā, man arī vairs tāda nebūs. Tagad eju uz darbu autopilotā. Nekādas pozitīvās emocijas neizjūtu.
30.11.2017 13:29 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Moon, kurā pilsētā tu dzīvo? Kāpēc pirmajā reizē bija grūtības atrast darbu? Kārties nevar, tev ir ģimene. Kārties nav variants.
30.11.2017 13:30 |
 
Reitings 544
Reģ: 22.04.2016
Uzsnigs sniedziņš balts un nomāktība pazudīs, domas par kāršanos izgaisīs, un prieks Tavās acīs parādīsies. Pacieties nedaudz, drīz būs. :-)
30.11.2017 13:39 |
 
10 gadi
Reitings 212
Reģ: 14.05.2011
57days, ko tur daudz, vienkārši laikam esmu pārāk glupa, vai ne "labākā". Nav man nopietnas izglītības, esmu jau ļoti daudz savu enerģiju atdevusi tā, ka man vairs nav tā "cīņas spara".
Man vienkārši nervi lēnām iet čupā. Darbs tūlīt nebūs, skatos uz sludinājumiem un katru reizi raudu, par darbu arī raudu. Uztraucos par naudām jau pirms tā nauda ir beigusies un vispār uztraucos par to, ka manas ģimenes dzīve vel ilgi nesakārtosies, ka es pat nevarēšu uzsākt pati savu ģimenes dzīvi nekad...
Cik reizes mani nav nomākusi doma ka labāk būtu aizbraukt projām. Atstāt ģimeni un meklēt pašai savu ceļu, bet tam es esmu gļēvule + kā es tā varētu atstāt savu ģimeni kamēr viņiem ir slikti laiki. Un protams, nepietiek ka es strādāju kā vergs darbā (man tas gan patika, jo man patīk strādāt), bet mājās, man vel tik daudz kas jāņem uz saviem pleciem... Vienkārši reizēm sēžu sabiedriskajā, skatos pa logu laukā un pat pati nemanot sāku zāģēt zobus uztraukumā.
30.11.2017 13:44 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Nu paga, cik % no mums ir "labākie"? Un kas ir nopietna izglītība?
.
Un kāpēc tu domā, ka aizbraukt projām nav variants? Ja tur, projām, tev būs iespēja tikt pie darba, kurš nomaksās tavus rēķinus un paliks pāri finanses, ar ko palīdzēt ģimenei - kāpēc nē?
30.11.2017 13:59 |
 
10 gadi
Reitings 212
Reģ: 14.05.2011
Nav teikts ka ārzemēs būs labāk, tāpēc arī ir tā ka nejūtos droša par to variantu. Kā teicu, ģimenē ir smagas veselības problēmas, gribot nevaru braukt prom, ne psiholoģiski to varu atļauties, ne arī fiziski varu būt prom ilgi. Reāli, tā atbildība, kas uz mani ir uzkrauta... nebrīve arī dara savu tiesu.
Neviens nav labākais protams, bet laikam vien bija labāki kandidāti, ja jau netiku.
Ai, profesionālā izglītība jomā kas mani vairs tiešā veidā nesaista. Daudz enerģiju uz to izliku, bet jēga nebija (daudziem tā gadās), tad mēģināju ko citu, izgāzos..Vel mēģināju ko citu un atkal izgāzos. Tad nu meklēju darbu un atkal vienas neveiksmes, līdz beidzot biju atradusi to "īsto" darbu, kur specifiski manas īpašības un prasmes (personīgās prasmes) varēju izmantot, bet diemžēl tādu darbu otro reizi atrast varētu būt neiespējami jo parasti tur vajag labu izglītību. Bet izglītība atkal ir nauda un nauda man nebūs tagad, jo darba nebūs, bet darbs ar minimālo, man knapi palīdzētu palīdzēt ģimenei, nemaz nerunājot par palīdzēšanu sev. Labak nekā nekas protams...
Principā, es vairs sevi nespēju uztvert ar potenciālu, vienkārši uztveru sevi kā nejēgu kas neko dzīvē nekad nesasniegs priekš sevis. Jo līdz šim, man arī dzīvē nav izdevies neko sansiegt no tā ko esmu gribējusi.
30.11.2017 14:16 |
 
Reitings 23
Reģ: 06.07.2015
Moon, viss nav tik melns, kā Tu mālē. Ja esi strādājusi oficiāli, tad, darbu zaudējot vari saņemt bezdarbnieka pabalstu. Nezinu, kādus darbus meklē, bet pazīstama sieviete ar maģistra grādu savulaik līdzīgā situācijā nepakautrējās strādāt Rimi kasē.
Jautājums, kas ir domāts ar ģimeni? Ja vecāki, tad laiks pārgriezt nabassaiti un braukšana uz ārzemēm nebūtu slikts risinājums. Vīrs un bērni? Arī tad vari aizbraukt prom uz dažiem mēnešiem - ja būs labi, varbūt visi varēsiet aizbraukt; ja nē- zināsi, ka arī ārzemes nav izeja, bet būsi nopelnījusi naudiņu.
Kamēr rokas un kājas klausa, galva strādā - nedrīkst padoties! Nekad, dzirdi!
30.11.2017 14:16 |
 
Reitings 23
Reģ: 06.07.2015
Un, runājot par izglītību, joprojām ir iespējas studēt budžetā. Māsīca savā vecumā iestājās koledžā, būs medmāsa. Viss par brīvu un spēj apvienot ar darbu. Kad pabeigs, plāno pastrādāt ārzemēs, lai ir normāla pensija. Domā, dari, tikai nesaki, ka nav iespēju!!!
30.11.2017 14:20 |
 
10 gadi
Reitings 212
Reģ: 14.05.2011
Laura Salinalai dabūtu bezdarbnieku pabalstu, ir jānostrādā noteikts laiks. (ko es nepaspēju nostrādāt dēļ uzņēmuma darbības pārtraukšanas mūsu valstī).
Braukt prom es nevaru, jo principā man ir jābūt tuvumā savai mātei - invalīdei.
Jā, mācīties būtu jauki, bet man pašlaik vel svarīgāks ir jauns darbs, kas arī drusku atvieglotu tālākās iespējas ar mācīšanos. Es godīgi pasaku, ka tāda sapņa ka es varētu tikt budžetā, man vairs nav.
Protams ka es agri vai vēlu atradīšu ko, par to man nav šaubas, bet stress ir par to, cik ilgā laikā tas būs unvai līdz tam mani nervi nebūs jau noēsti līdz pēdējam. Iepriekš kad meklēju darbu es jau biju iesēdusies tādā nepatīkamā depresijai līdzīgā stāvoklī, kur domas par to cik nožēlojama es esmu, bija pārņēmušas ļoti manu ikdienu.
30.11.2017 14:31 |
 
Reitings 139
Reģ: 23.11.2017
Moon
Man ir aizbraukuši cilvēki no laukiem bez invalīdiem. No domes dabūjuši asistenu, kas palīdz pa dienu pāris stundas darbos.
30.11.2017 14:36 |
 
Reitings 438
Reģ: 04.05.2013
wow, mani ļoti nepatīkami satrauc tas, cik daudzi cilvēki Latvijā mokas ar depresiju, panikas lēkmēm, bezmiegu un citām stresa izraisītām sekām...nesaprotu, kāpēc sabiedrībā par šīm problēmām nerunā daudz plašāk, jo tas ir ļoti nopietni, it sevišķi jauniešu vidū. nu, nav normāli tas, ka jauni cilvēki apsver pašnāvības, noslēdzas no sabiedrības utt.
zinu, ka uz tavu problēmu fona mani ieteikumi izklausīsies muļķīgi, bet nodarbojies ar sportu, sakārto miega režīmu un ēd veselīgi! tu nekad netiksi ārā no problēmu loka, ja nesapratīsi, ka visas problēmas varētu atrisināt, ja sakārtotu savu galvu, beigtu nevajadzīgi stresot, bet, lai sakārtotu galvu, vispirms ir jāsakārto ķermenis!
30.11.2017 14:54 |
 
Reitings 12
Reģ: 07.05.2012
Moon - ja māte ir invalīde, ir iespējams pieteikt aprūpētāju, kas viņai palīdzēs ikdienas darbos. Ja uzreiz nevari atrast sev piemērotu darbu, sākumā sāc ar jebkādu sev pieņemamu darbu un turpini meklēt un varbūt pamazām viss nokārtosies. turies :-)
30.11.2017 16:48 |
 
Reitings 179
Reģ: 28.10.2017
Moon - ko lai saka, turies, meklē risinājumus. Varbūt pārkāp sev pāri un atrodi uz laiku kādu vienkāršāku darbu? Vismaz būs ienākumi un nebūs par naudu jāuztraucas tik daudz.
Nu un vēl - atrodi tiešām mammai asistentu. Atrodi jaunus labus draugus, kuriem var uzticēties vai atjauno iepriekšējās draudzības.
Man ir nedaudz līdzīgas izjūtas tev, bet redzu, ka tomēr vieglākā formā.
Varbūt aiziet pie psihiatra un palūgt medikamentus uz laiku? un sākt risināt situāciju ar darbu, mammas pieskatīšanu utt.
30.11.2017 22:38 |
 
Reitings 1126
Reģ: 09.04.2016
Uzsnigs sniedziņš balts un nomāktība pazudīs, domas par kāršanos izgaisīs, un prieks Tavās acīs parādīsies.

Varbūt Tu apsver domu strādāt psiholoģijas/-terapijas/-iatrijas lauciņā? Neizlasīju gan visu diskusiju līdz galam, jo atdūros pret Tavu komentāru. Ja šādi faktori mazinātu nomāktību, pasaulē nebūtu nelaimīgu cilvēku. (t)
Ja būtu pavasaris, teiktu - nesatraucies, izplauks lapas un nomāktība izgaisīs?
Ja vasara - nesatraucies, drīz atkal būs siltās dienas, aizbrauksi pie jūras, viss būs kārtībā?
Rudens - nekas, drīz jau ziema, uzsnigs sniedziņš, prieks atkal atnāks pats?
30.11.2017 22:57 |
 
Reitings 35
Reģ: 22.11.2017
Adventi, nezinu, cik nopietni to tekstu bija domājusi konkrētā persona šajā diskusijā, taču, smejies vai raudi, taču, diemžēl, cilvēku izpratne par šīm lietām nereti ir tieši tāda un manā attālu paziņu lokā arī tādi cilvēki ir sastopami. Mana mamma gadiem ilgi cieš no depresijas smagā formā, kura radās pēc ļoti tuva cilvēka zaudējuma. Un tas jau nekas, ka apmeklē gan speciālistus, gan lieto antidepresantus, un var redzēt, ka viņa patiešām mokās ar depresiju, tik un tā vienmēr atradīsies tādi, kuri pateiks, ka galvenais domāt pozitīvi un tad viss būs labi. Ir brīži, kad man visus tos pozitīvisma sludinātājus gribas nožmiegt, jo, ja pašam viss ir kārtībā, ir jau viegli otram pateikt - domā pozitīvi un viss būs ok! Aptuveni kā šajā situācijā - uzsnigs sniedziņš un volā!, visas problēmas acumirklī izgaisīs!
30.11.2017 23:22 |
 
Reitings 1126
Reģ: 09.04.2016
Sadie, protams, nezinu, cik nopietns bija ierraksts, bet tieši tāpēc arī atbildēju tā, kā atbildēju - man ir depresija, eju pie speciālistiem, zāles gan nelietoju, bet vienmēr, VIENMĒR, ir kāds, kuram šķiet, ka ar pozitīvu domāšanu un putniņu čivināšanu viss būs izārstēts. Nu tā nav, tāpēc es uzskatu (mans subjektīvais viedoklis), ka šādās situācijās, ja nezini, ko teikt, labāk paklusē. Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēkam vienkārši ir besis, tad šādas lietas palīdz. Nezinu arī, cik nopietna situācija ir autorei, tāpēc nevaru objektīvi pateikt, cik šāds ieteikums ir noderīgs.
30.11.2017 23:31 |
 
10 gadi
Reitings 10604
Reģ: 16.07.2009
Ir brīži, kad man visus tos pozitīvisma sludinātājus gribas nožmiegt, jo, ja pašam viss ir kārtībā, ir jau viegli otram pateikt - domā pozitīvi un viss būs ok! Aptuveni kā šajā situācijā - uzsnigs sniedziņš un volā!, visas problēmas acumirklī izgaisīs!

++ :(
.
Lasu autores ierakstu un toč sajūta, ka es to rakstītu. No malas skatoties, liekas, ka tiešām viss nav tik skaisti,kā man gribas sev iegalvot. Hz ko darīt(t)
01.12.2017 00:09 |
 
Reitings 96
Reģ: 14.11.2017
Musdienas daudziem uzstada depresiju, ipasi rietumu sabiedriba. Galvenais iemesls ir problemas savstarpejas attiecibas, tapec, ka daudzi cilveki ir palikusi izteikti individualisti, un uzskata, ka ar visu jatiek gala pasa. Man kaitina si musdienu paspietiekamibas era un tas sludinasa, jo neuzskatu, ka cilveks bez citu cilveku uzmanibas un kontaktiem jutas ilgstosi laimigs. Daudziem cilvekiem nav atbalsta, un vini vnk jutas nesaprasti, tapec ari ir tas saucamas depresijas.
Kadu sausmigu zaudejumu gadijuma, cilvekam ir depresija no smaga psihologiska trieciena.
Kliniska depresija ir kaut kas pilnigi cits, tas ir biezi tadiem cilvekiem, kuriem dzive viss ir kartiba, bet tapat nejutas labi, tad gan siem cilvekiem ir jalieto AD.
Parasti AD nepalidz cilvekiem, kuriem ir vnk ilgstos stress vai psihologiskais faktors.
01.12.2017 00:10 |
 
Reitings 544
Reģ: 22.04.2016
Manuprāt, ir kāds iemesls/cēlonis kāpēc cilvēks jūtas ilgstoši nomākts, tad nu ir jāatrod šis iemesls un jāatbrīvojas no tā. Kaut kas savā dzīvē pilnīgi noteikti ir jāmaina. Šeit pat diskusijā ir redzams, cik ļoti nelabprāt vēlas ko mainīt, bet meklē entos argumentus kāpēc to nav pat vērts mēģināt.
Adventi, manuprāt, mans sniegotais komentārs sniedza atbildi uz diskusijas jautājumiem par pozitīvā saskatīšanu (vai tad tāds nav tēmas jautājums?!), bet nesniedza atbildi uz to kā tikt galā ar nomāktības cēloni (kā es vispār varu izzīlēt cēloni?!). Var jau būt, ka mans komentārs nebija noderīgs, bet tas bija bezmaksas, tāpēc sūdzības varēs sniegt psihoterapeitam, kurš saviem komentāriem liks klāt cenu zīmes.
01.12.2017 00:24 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!