Būt kopā un nekrāpt?

Var nodzīvot bez staigāšanām apkārt.
Tikai attiecībām vajag piestrādāt, nepārtraukti. Tā kā bija sākumā, nebūs pēc 10 vai 20 gadiem.
Neko nedarīt un cerēt ka viss būs labi var, bet tad bieži var sanākt vilšanās.
Šķiršanās statistika Latvijā ir diezgan liela. Tas labi parāda ka attiecībās ir jāiegulda daudz lai nodzīvotu visu mūžu kopā.

crimson precīzi! Gluži manas domas, ja nevar būt uzticīgs kaut viens no pāra tad,labāk neveidot attiecības, attiecības ir kad divi cilvēki ir kopā,mīl, atbalsta viens otru ,ja to nespēj tad nav ko veidot attiecības. Labāk tad lai katrs iet savu ceļu. Tās vienkārši nav attiecības!

http://jauns.lv/raksts/izklaide/259885-laulats-jehovas-liecinieks-izradas-elementari-pavedinams
:-O:-D
Ticu un neatbalstu nodevību. Kā jau te minēja, atkarīgs no kadas ģimenes nāc, kāda vērtība un nozīme ir ģimenei.

es uzskatu, ja krāpj, tad kopā NAV jābūt. Es krāpšanu nepiedotu, un , manuprāt, ja domas jau ir par citu, tad labāk ir jāsķirās un miers.

Ticu monogāmijai un krāpšanu nepiedotu nekad.

Neticu.

Par to sirmo večuku mūža mīlestību runājot, man šķiet, no malas ir praktiski neiespējami novērtēt citu cilvēku attiecības. Nu nevaram mēs zināt, varbūt tas večuks ir 20 gadus apkārt vazājies un sieva ir pacietusi un acis pievērusi, lai mūža izskaņā būtu, kas rociņu patur. Nez. Man liekas, ka 90% cilvēku krāpj - jautājums ir tikai kad tas brīdis pienāks. Mēs vienkārši esam tik ļoti egoistiskas būtnes no dabas. Tas gan nenozīmē, ka es krāpšanu atbalstu vai attaisnoju.

Un ļoti skumji izlasīt, ka te daudzām visi draugi viens otru krāpj.

Piekrītu,ka skumji, manam draugam labākais draugs pēc 11 gadus ilgām attiecībām nokrapa savu draudzeni, piebildīšu,ka viņiem ir kopīgs bērns.
Tas draugs pilnā pārliecībā,ka mans draugs būs viņa pusē,jo tak labākais draugs , bet mans draugs šādu lietu nesaprot un pateica,ka tā ir protams viņa dzīve, bet viņš nevar atbalstīt,ko tadu. Rezultātā taga tas draugs, citiem saka,ka.viņam tāds draugs nav vajadzīgs,kas viņu neatbalsta. Bet ko atbalstīt,ka krāpa patrieca meiteni no mājām, kurās viņa bija ļoti daudz ko ieguldījusi un vēl centās bērnu noskaņot pret ???.
Ja gribas krāpt, tad nav ko vispār veidot attiecības.
Kā reiz te bija arī raksts., nu nesaprotu kā var tā
dzīvot?? http://izklaide/article.php?id=49423583&utm_source=cosmo.lv&utm_medium=news-widget&utm_campaign=Links-in-partner-sites(t)

Ticu (l) Vīra vecāki laulībā jau 30 gadus un tētis mammu vēl jo projām nēsā uz rokām! Apprecējās, kad mammai bija 18, tētim 19 un pēc gada piedzima mans vīrs! Vīra omīte ar opīti ap jāņiem nosvinēja zelta kāzas. Un mēs apprecējāmies, kad man bija 21, bet vīram 23. Laulībā jau iet astotais gads un 10 gadus kopā.
Tākā protams, ka ticu. Bet arī uzskatu, kam tam ir jānāk no ģimenes. Ja dēls būs redzējis, ka tēvs slikti izturas pret māti, tad visdrīzākais arī savās attiecībās pieļaus tās pašas kļūdas! Kā teikt, ka man paveicās, ka nāk no pilnas un labas ģimenes!

Vispār sasniegts jau kolosāls līmenis, ka tiek apspriests, vai ir iespējamas pašsaprotamas lietas. Nu, ja patīk cits, tad nafig vēl dzīvot kopā ar to iepriekšējo. Un ļoti skumji izlasīt, ka te daudzām visi draugi viens otru krāpj.

Neticu.

Ticu tam, ka ilgstoši monogāmas attiecības ir iespējamas, kaut gan mūsdienās krāpšana ir ļoti bieži sastopama parādība. Es uzskatu, ka ja ir viedoklis - monogāmas attiecības ir sarežģītas un ļoti grūti uzturamas, tad cilvēks tām nav gatavs. Un tas nav nosodāmi, ja vien tas ir skaidri saprotams abām pusēm. (kas tā tomēr visbiežāk nav)
Agrāk gan domāju, ka ja pati saskartos ar krāpšanu, tad noteikti uzreiz izšķirtos un viss cauri. Šķiet jocīgi, ka sieviete paliek kopā ar vīrieti, kurš viņu ir krāpis un otrādāk. Bet tagad, redzot dažādas situācijas dzīvē caur pazīstamajiem, saprotu, ka viss ir daudz sarežģītāk, jo pa vidu krāpšanai un morāles pārkāpšanai ir arī jūtas (vēl jo sarežģītāk, ja pārim ir bērni).
Tāpēc arī nezinu, vai spētu piedot fizisku krāpšanu, daudz kas būtu atkarīgs no apstākļiem. Var būt pat tādi gadījumi dzīvē, kad emocionālu krāpšanu piedot ir grūtāk nekā fizisku.

Kludities vienreiz var ikviens, neviens nav svetais un dzive ir dzive, visu paredzet nevar. Vai es ticu? Nee.

Es arī esmu tā naivā, kas tic, ka var nekrāpt. Un ticu, ka katram notiek tas, kam viņš tic.
Bet vajag, protams, izvērtēt ar kādu cilvēku tu veido attiecības, lielākoties jau tomēr ir iepriekš redzams, ka tas cilvēks ir spējīgs krāpt.

Laikam esmu naiva,bet es ticu,ka var būt tādas attiecības,būt kopā ilgus gadus un nekrapt.

Pievienojos! Lai gan vecāki izšķīrās tieši krāpšanas fakta dēļ un lai gan pašas attiecībās ir piedzīvota gan fiziska, gan emocionāla krāpšana, neskatoties uz to visu, joprojām naivi ticu tam, ka eksistē tādas attiecības, kurās cilvēki patiešām ir viens otram blakus gadiem ilgi un ne reizi nav krāpuši. Bieži gadās dzirdēt/lasīt par pāriem, kuri pavadījuši kopā teju vai visu mūžu. Un tad skaties tu tāds uz viņiem - sēž divi sirmgalvji, abiem rokas trīc, bet tik un tā viens otru balsta, tik un tā tur aiz elkoņa. Un viss - gribot negribot notici tādai īstai mīlestībai, jo, skatoties uz tādiem cilvēkiem, liekas, ka citādi nemaz nevar būt. Ir man zināms viens pāris... visu mūžu (vairāk kā 50 gadus) nodzīvoja kopā. Nebija viņiem ne bērni, ne pārāk daudz draugi - abi divi savā nodabā čubinājās, rakstīja (abi nodarbojās ar rakstniecību), meklēja iedvesmu... bija viens otram iedvesma! Pirms mēneša sieviņa aizgāja mūžībā. Večukiņš pamocījās, pamocījās, pasēroja, pasēroja un... viss. Pirms dažām dienām uzzināju, ka arī devies līdzi savai mūža mīlestībai. Skatoties uz tādiem cilvēkiem, ticu tam, ka tāda mīlestība eksistē! Nekad mūžā pat nepieļaušu domu, ka tādi cilvēki varētu viens otru krāpt, jo tāda mīlestība ir augstāka par visu citu pasaulē. Galvenais - katram no mums reiz tādu sastapt! To arī novēlu ikvienam!

Man nav bijušas 10 gadus ilgas attiecības, lai būtu kategorisks jā/nē viedoklis par šo.

Lai gan.. Ja jau viens no pāra ir absolūti monogāms, kāpēc gan lai viņš nevarētu atrast sev tieši tādu pašu monogāmo?

Jā, teorētiski jau it kā ir uzticīga ilga kopdzīvošana iespējama, ja saiet kopā divi cilvēki ar ļoti augstām, stabilām morāles normām un starp viņiem abiem ir tā garīgā un seksuālā saikne, laba saderība. Bet cik tādu cilvēku individuāli ir un, lai vēl tiešām būtu klikšķis ar to otro... Statistikas par to nav, tādēļ jau vēl tagad zinātnei ir abas teorijas vai cilvēce ir monogāma vai poligāma un katrs cilvēks pieslēdzas sev tīkamākajai un ''sludina'' tikai to teoriju, ignorējot pārējās.

Man laikam ir otrādāk - zinu un redzu sev apkārt pārus, kas nav krāpuši, laimīgi kopā. Un esam tāda ģimene, kas otram tiešām visu stāsta, esam atklāti viens pret otru, tuvi ļoti. Zinu par dažu mammas draudzeņu sānsoļiem, bet ne manā draudzeņu lokā krāpj kādu, ne tuvākājā ģimenē. Es arī nē un es tiešām zinu un ticu, ka tā var.
Muļķīgi apgalvot, ka bez tā nevar, tas nav normāli, utt. Katram savs “normālā” apzīmējums.
Un nē. Es nedomāju, ka piedotu, jo man ar to arī beidzas viss. Es nespētu uz to otru cilvēku vairs uztvert kā savu mīļoto, bet gan kā cilvēku, kas mani nodevis.
Bet es arī esmu ļoti emocionāla persona un visu uztveru diezgan personīgi. :)

bāc, izklausījās, ka tas man tāds chill jautājums. :D Nē, es neatbalstu! Un tā nedaru! Vnk skatos uz to reāli.

jo stipri ticu tam, ka jebkurš var izdarīt muļķību, ko pats vēlāk stipri nožēlo, bet tas nenozīmē, ka cilvēks uzreiz ir 'norakstāms'.

++
Vnk jāmāk "ieraudzīt" un saprast, vai cilvēkam tas ir regulāri (attiecīgi, viņš ir norakstāms), vai nu tā bija "pirmā un pēdējā reize mūžā". Šaize var gadīties ikkatram. (un tas ir fuj! Bet nu esam tak cilvēki, nevis gulbji :D) Kam negadās?