Būt kopā un nekrāpt?

Reāli kam būs iekšās krāps tā pat un punkts. Suns spalvu met, bet tikumu ne.

Noteikti nepiekrītu, būtu labi, ja tas tik vienkārši.

Neticu. Varbūt ir kādi pāri, kas ir monogāmi, bet es tādus neesmu redzējusi. Pat tie 50gadu gadadienu sagaidītāji ir ar bagāžu, kaut ne vienmēr par to stāsta citiem un no malas skatoties, šķiet perfekts pāris. Pārāk m*cīga mums tā sabiedrība.

Tb liekas

Es gan teiku, ka TIKAI 5.5, nevis JAU 5.5.

Kā kuram. :-D it kā maz, bet tik daudz, kas jau noticis, ka lielas daudz :-) visu laiku ir attīstība.
Reāli kam būs iekšās krāps tā pat un punkts. Suns spalvu met, bet tikumu ne.

Ticu monogamijai un krapsanu nepiedotu.
Man neinterese viriesi, kas aizdzeras klubos uz divam dienam, tapec nespeju iedomties pie kadiem apstakliem mans partneris varetu neapzinati iekrist kadas citas skavas.
Neuzskatu, ka pareizas vertibas vienmer nak no gimenes, bet tas ir vairak atkarigs no gariga brieduma. Mani vecaki ir skirusies un, manuprat, ari krapsana bija iejaukta, bet meitas-vecaku attiecibas mums vienmer ir bijusas lieliskas. Pirms daudziem gadiem neticeju monogamijai, bet tikai tapec, ka biju tada vide - mani neintereseja attiecibas, es nebiju gatava kadam veltit tik daudz sava laika, apkart bija aiznemti viriesi, kas pieversa uzmanibu utt., bet satiku cilveku, kurs izmainija manu skatu uz attiecibam (es domaju, kad tas bija fakts, ka es saku pieaugt un pagadinajas cilveks, kurs raisiju uzticibu, bez sada miksa, nekas nebutu izdevies) un es saku ticet monogamijai. Vienmer jau ir iespeja, ka partneris nav atklats, bet esmu naiva un, ja, ja jau es varu, kapec citi nevar?
Un japiekrit, ka pie attiecibam ir jastrada un ir jagrib stradat, nekas labs neizdosies, ja katru brivo bridi sedes telefonos, skatisies tikai tv un mekles cosmo, ka partneri atstumt, lai nebutu janododas seksam vairak ka reizi nedela..(t)

Mēs esam kopā jau 5.5 gadus

Es gan teiku, ka TIKAI 5.5, nevis JAU 5.5.;-)

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainīs

Iztrakošanās var līdzēt ja laulības būtu pēc 40 gadiem. Citādi, agri vai vēlu, gribēsies veco dzīvi.

Manuprāt, nav tāda pareiza piegājiena- iztrakoties līdz X gadiem un būs labs ģimenes cilvēks. Ir cilvēki, kas visu mūžu nevar iztrakoties, ir tādi, kam tā apkārtskriešana nemaz neinteresē, un ir tādi, kas ļoti grib ģimeni, apprecas, bet tad saprot, ka pietrūkst brīvības. Un tad vēl visādas pusmūža krīzes, laulības krīzes un kas tik vēl ne:D

Pilnībā laikam nē - pieņemu, ka var būt tāds uzstādījums un pat ticība tam, bet life is life. Uz citas paaudzes cilvēkiem, jā, šādu lietu varētu attiecināt, bet vairs nē. Viss plūst, mainās, nekad neko nevar zināt. Tāpat, kas tieši tiek izprasts ar krāpšanu un vai vispār tas tiek atklāts. Ļoti spīdīga māja no ārpuses var izrādīties, bet, kad uzzini, kas iekšā notiek, šoks.

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainī

Iztrakošanās var līdzēt ja laulības būtu pēc 40 gadiem. Citādi, agri vai vēlu, gribēsies veco dzīvi.
Iztrakošanos var turpināt citā gultnē un divatā, ja piestrādā un neļeuj ienākt rutīnai.
Ja visu laidīs pašplūsmā, tad rutīna būs agri vai vēlu.

Nekad nedrīkst teikt nekad. Taču es piekrītu tam, ka, ja pie attiecībām strādās un neieslēgs vienaldzību, tad krāpt nebūs ne vēlmes, ne laika, ne vajadzības. Tas, ka kādreiz kāds cits no malas mazliet uzsit asinis, ir pat veselīgi, ja tas nekļūst par kaut ko vairāk... Jebkurā gadījumā visās attiecībās būs kāpumi un kritumi, nemēdz būt tā, ka visu dzīvi var nodzīvot pilnīgā idillē un ar rožainām brillēm uz acīm.

Nezinu, vai ticu.
Es domāju, ka par šo varēšu runāt un spriest, kad dzīve būs nodzīvota. Tas, kas kādreiz liekas "es nekad..." tik bieži mēdz mainīties. Ak jā, attiecībās esmu vairāk kā 10 gadus un daudzi "es nekad" ir pārvērtušies par "kaut kad". Tāpēc uzskatu, ka pilnīga pārliecība nevar būt ne par ko.

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainīs.
Tie, kas ir mierīgāki, tie arī nekrāps.
Un, jā, es ticu , ka ir iespējams nodzīvot ar vienu cilvēku visu dzīvi, nekrāpjot otru. Mēs esam kopā jau 5.5 gadus, no tiem 3.5 laulībā, divas meitas, un paliek tikai labāk un foršāk visādā ziņā, tāpēc man pat prātā neienāktu tāda doma.Protams, neesmu gaišreģe, lai pateiktu kā būs nākamos 5.5 gadus, bet tāpēc jau mums ir mute, lai runātu par lietām, kas uztrauc. Man ir pārāk straujš raksturs, lai kaut ko sevī ilgi turētu, viss nāk uzreiz uz āru. :D Vīrs tāpat.
Ir tik daudz citu lietu un situāciju, pārbaudījumu,kas ir jāpārdzīvo , jāizdzīvo, ka normālās, veselīgās attiecībās tādām krāpšanām nevajadzētu būt.
aij, ieskrējos. :-D

Jā, es ticu, ka var nodzīvot kopā nekrāpjot.
Fizisku krāpšanu nevarētu piedot, jo es esmu tāds cilvēks, kam tas noteikti iekšā sēdētu un pie mazākā kašķa es zāģētu, zāģētu līdz tāpat tas nonāktu pie laulības beigām. Tad labāk pielikt punktu, nebendējot sev nervus.

Bet es piekrītu Dionysus, ka ar attiecībām vajag piestrādāt, tikai galvenais, lai abiem cilvēkiem ir tā vēlme saglabāt attiecības ilgi!

+++
Attiecības ir jākopj un par tām ir jārūpējas. Nokrāpt ir vieglākais variants, ja mājās ir rutīna, garlaicība, nesaskaņas. Izšķiras, aiziet pie cita/citas - un ja attiecības nav iemācījušies kopt - agrāk vai vēlāk atkal iezagsies rutīna,un rezultāts būs tāds pats.

Jā var nekrāpt, ticu, bet tādu pāru ir ļoti, ļoti maz.
Maniem vecvecākiem arī bija skaista laulība, nodzīvoja kopā līdz pašām beigām, bet jaunībā sānsoļi tāpat ir bijuši.
Vienreiz dzīvē kļūdīties ar katrs.

Viennozīmīgi ticu un vismaz par sevi esmu vairāk kā pārliecināta, ka otru pusi nespētu krāpt. Nudien neredzu jēgu veidot nopietnas attiecības, ja cilvēks jau saknē uzskata, ka monogāmija nav iespējama un agrāk vai vēlāk vai nu es nokrāpšu, vai mani nokrāps. Liekas skumji, ka daudziem instinkti ir pāri visam. Neesam taču dzīvnieki.

Nezinu vai ticu tādām attiecībām, bet zinu, ka es nekad nekrāpšu vīrieti, ar kuru esmu/būšu kopā

Un jā, es ticu ilgstošām monogāmām attiecībām. Bet nu tā esmu es.... es ticu arī salavecim, lieldienu zaķim un zobu fejai .

Es arī ticu tam, ka ir iespējams nodzīvot ilgus gadus kopā un nekrāpt viens otru. Man ģimenē ir dažādi piemēri, piemēram, vecvecāki jau ir kopā gandrīz 50 gadus, jo iepazinās jauni un nevienu reizi viens otru nav nokrāpuši, bet ar krustvecākiem gan situācija ir nedaudz savādāka.
Bet es piekrītu Dionysus, ka ar attiecībām vajag piestrādāt, tikai galvenais, lai abiem cilvēkiem ir tā vēlme saglabāt attiecības ilgi!

Tagad, kad esmu jauna un ar visām iespējām atrast kādu, kurš būs uzticīgs, noteikti aizmirstu un izbeigtu uzreiz attiecības ar cilvēku, kurš mani būtu nokrāpis, bet ja būtu jau daudz gadi nodzīvoti kopā, kopīgi bērni, mājoklis, iedzīve utt un vīrietis būtu reizi nokrāpis, es domāju, ka tomēr padomātu divreiz pirms aiziet.
Bet vispār es ticu, ka var nodzīvot daudzus gadus bez krāpšanas, vienkārši jādomā ar galvu, neesam jau dzīvnieki. Vismaz to pēc sevis tā spriežu, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ir attiecībās un neredz citus vīriešus apkārt, neesmu pēc savas būtības pilnībā monogāms cilvēks, esmu darījusi muļķības attiecībās, kad sapratu, ka nekas tur nesanāks citu iemeslu dēļ, bet nu ja man attiecības ir svarīgas, tomēr protu nostādīt priotritātes un esmu uzticīga.

Un vai jūs piedotu fizisku krāpšanu?

Iepriekšējās attiecībās mēģināju piedot, bet nevarēju. Vnk nespēju vairs būt ar to cilvēku, lai gan ar sirdi gribēju.

Es drīzāk teiktu, ka ticu monogāmijai, bet ar īsto cilvēku. Vienas nakts sakaru spētu piedot, ilgstošu fizisko un emocionālo (ja abi kopā) piedot diez vai varētu, bet svarīgi būtu arī citi apstākļi, piemēram, vai ir kopīga ģimene un vīrieša nostāja situācijā...